Oskars Lutss: Pavasaris

Atskanēja zvans, sākās jauna stunda. Tā bija rēķinā­šana. Pirms Totss iegāja kaktā, kur viņam vēl joprojām bija jāstāv, viņš žēlojās Arnim:

— Nudien, es varu visu, bet šie draņķa rēķini nelien man galvā!

Totss nemeloja. Viņam tiešām bija ļoti plašas zi­nāšanas, viņš prata pielikt un atņemt, reizināt un dalīt, taču to visu traucēja viena nejauka īpašība: viņš nezi­nāja neko pamatīgi. Kad Totss sāka rēķināt, viņš tūdaļ ņēma palīgā visas četras darbības un galu galā samu­džināja tā kā pēkšņi no miega izcelts cūkgans pastalu auklas svētdienas rītā. Tādās reizēs skolotājs mēdza piebilst:

— Tots, tev jau viss juku jukām kā putra ar kāpos­tiem.

Tad pie tāfeles izsauca Arni. Tas bija pavisam kas cits: viņš zināja visu, ko vien jautāja. Kad Arnis devās atpakaļ uz solu, viņš jutās mazliet neveikli, ka bija tik labi atbildējis. Arnim bija žēl sava kaimiņa Totsa, kas citādi bija gudrs un attapīgs, tikai neprata rēķināt. Bet Arnim šķita, ka tas ir pavisam viegli.

Nākošās stundas un starpbrīži pagāja bez sevišķiem notikumiem. Vienīgais, ko šeit būtu vērts pieminēt, bija tas, ka Totss saplēsa kādai meitenei kleitu, samainīja naudas maciņus, izsita logu un sakūra ugunskuru aiz skolas. Sildīdamies pie uguns, Totss stāstīja, ka Kentukijas Lauva rīkojies gluži tāpat, kad tas bēguļojis no indiāņiem.

Starp citu, Arnim izdevās uzzināt šo to par skolas biedriem. Tā, piemēram, druknais zēns, kas ēda gaļu un kam Totss uzkāpa uz kājas, bija Tenisons. Otrs puišelis ar raudulīgu seju un sasarkušām acīm, tas, kuram daži zobgalīgi jautāja: «Dzi, puika, kur ir tavs tēvs?» un citi tūlīt korī atbildēja: «Tēvs mežā, aste gaisā,» — tas bija Visaks.

Sarkanmatim Kīram, kam piederēja jaunmodīgais spalvaskāts un kas valkāja šņorzābakus, esot mājās savāda mūzikas lādīte. Kad to uzgriež — tā tūlīt sāk runāt kā cilvēks un dziedāt kā putns.

Matss Rauds, mazs zeperis, pērn gribējis kājām doties uz pilsētu apciemot krustmāti; uzsviedis maizes kulīti plecā un noteicis:

— Tagad es iešu!

Kad Arnis pēc stundām soļoja uz mājām, tam galva bija pilna visādu jaunumu. Ceļā viņu panāca Rajas Tēle. Abi pēkšņi piesarka un kādu brīdi gāja klusēdami, tad pamazām sāka sarunāties.

Kāpēc tu nāci uz skolu tik vēlu? Mēs atbraucām jau pagājušajā nedēļā, — Tēle iesāka.

Slimoju, atrak netiku.

Iestājās klusums. Pēc brīža Tēle atsāka:

— Ar ko tu slimoji? Vai ar šarlaku?

— Nē, tas nebija šarlaks. Sāpēja galva, un uznāca karstumi. Iesākumā māte gan domāja, ka būs šarlaks, bet nebija vis.

— Šarlaks ir briesmīga slimība: kas saslimstot, tas nekad vairs īsti netiek vesels.

— Reizēm jau tiek gan. Reiz mums bija puisis, tas atlaba.

— Ak tad puisis arī bija slims? Vai tu nebaidījies, ka nepielīp?

— Nē. Māte teica — ja pielips, pielips, tur neko ne­varot darīt. Nevajagot baidīties, tad nekas nenotikšot; jo vairāk baidoties, jo ātrāk pielīpot.

— Vajagot pakvēpināt ar kadiķa zariņu, tad esot pa­visam droši.

— Māte arī tā saka.

Bērni atkal soļoja klusēdami; sarunas pavediens pār­trūka. Arnis baidījās pateikt ko tādu, kas varētu Tēli aizvainot. Beidzot viņš saņēmās un jautāja:

— Nu, kā klājas pa skolu?

— Ļoti labi. Krievu valodu tik grūti iemācīties.

— Krievu valodu? Vai tad krievu valoda ir grūta?

— Man tā liekas briesmīgi grūta!

Arnis brīnījās par meitenes atklātību. Viņš ne par kādu cenu nebūtu atzinies Tēlei, ka viņam kas sagādā grūtības. Bet tagad, kad viņa bija atzinusies pirmā, ari Arņa svētākais pienākums bija atklāt Tēlei kādu no.

savam vājībām. Viņš prātoja un prātoja, kādi mācību priekšmeti varētu viņam sagādāt grūtības. Tādu diem­žēl nebija, un Arnis uz labu laimi teica:

— Man neveicas rēķināšanā.

— Kā? Tu šodien tik labi atbildēji.

— Jā, bet…

Arnis atguvās, ka rēķināšanu nevajadzēja pieminēt, rēķināšanas vietā labāk vajadzēja nosaukt to pašu krievu valodu, bet neko darīt — nu jau bija par vēlu. Viņš šodien jau otro reizi jutās ļoti neveikli, ka bija tik labi pratis rēķināt: pirmīt Totsa dēļ un tagad arī šeit.

It kā attaisnodamies viņš mēģināja kaut ko piebilst, bet neatrada vajadzīgos vārdus un beigās atmeta ar roku:

— Ak, nieki vien . . .

Bet Tēle neļāva sevi maldināt. Šī draiskule kļuva aizvien drošāka, un, kad viņa atkal atsāka valodas, tad balss skanēja tik pārliecinoši, ka Arnis jau sāka bai­dīties, vai tikai Tēle nav uz viņu dusmīga.

— Tas nu ir skaidrs: tu rēķināji ļoti labi, — teica Tēle. — Tu vienmēr atbildi teicami. Visi saka — tu esot gudrs zēns.

— Kas saka? … — Arnis ierunājās tādā noskaņā, it kā yiņu kāds būtu apmelojis.

— Visi tā saka.

— E, ko viņi tur .. .

Pēc brītiņa Tēle noprasīja:

— Vai tas tiesa, ka tēvs gribot tevi laist pilsētas skolā?

Arnis zinājā ļoti labi, kas tēvam padomā, bet viņš bija kautrīgs zēns un citiem neko daudz neuzticējās. Pirmkārt, viņš baidījās, ka citi viņu izsmies, otrkārt, Arnis negribēja, ka bērni sāktu viņu tincināt un iz­prašņāt, treškārt, Arnis pēc savas dabas nebija liels runātājs. Bet Tēlei vajadzēja atbildēt. Un vajadzēja teikt taisnību, jo Tēle bija tieša, atklāta un vaļsirdīga un bez kautrēšanās atzinās, ka viņai, redz, neveicoties ar krievu valodu.

Tātad jābūt atklātam. Viņa pirmā atzīšanās bija tīrās muļķības, Tēle taču nekādā gadījumā nevarēja noticēt,

ka Arnis neprot rēķināt. Tagad vajadzēja glābt kas glābjams. Viņš atbildēja:

— Nezinu … Ja labi mācīšos, varbūt tevs mani sutīs pilsētas skolā.

— Zināms, ka sūtīs. Par to nav vērts runāt, — ar ciešu pārliecību noteica Tēle un pēc brītiņa jautāja:

— Bet saki — kas tu gribi kļūt?

— Ai, es nezinu . . .

— Kā nezini? Ja jau tu iesi pilsētas skola, tad tev ir jāzina, kas tu gribi kļūt. Nu, saki — kas?

— Nezinu …

— Gan jau tu zini, tikai negribi teikt. Nu, pasaki, tad arī es pateikšu, kas es gribu kļūt. Saki!

— Nezinu.

— Paskat kāds! Liedzies vien, gan es tik un ta uz­zināšu. Ja neteiksi, pajautāšu tavai mātei.

Sī mazā knīpa uzmācās kā miegs. Arī tas vēl nespētu lauzt Arņa spītu, ja nebūtu brīnišķīgā solījuma: «Ja tu pateiksi, arī es pateikšu, par ko gribu kļūt.» Tā no vienas puses viņu lenca neatlaidība, no otras — ziņkāre, un beidzot Arnis noprasīja:

— Bet, ja es pateikšu, vai tad tu arī teiksi?

— Kā gan citādi.

— Nu tad es pateikšu — gribu kļūt par skolotāju.

Atklājis savu lielo noslēpumu, Arnis pietvīka līdz pat

ausīm. Viņš aši uzlūkoja Tēli, vai tikai meitene nesāks smieties, un, pūlēdamies izkļūt no strupceļa, iejautājās:

— Pasaki nu — par ko tu gribi kļūt?

— Ak es? — meitene viltīgi iesmējās, atsegdama sī­kus, baltus zobiņus kā pelei.

— Es tāpat vien strādāšu saimniecībā.

— Tu melo, — Arnis iesaucās un pēkšņi saprata, ka meitene viņu vazā aiz deguna. — Tu arī apmeklēsi pil­sētas skolu. Es zinu. Tagad pasaki, par ko tu gribi kļūt. Tu taču apsolīji.

— Es nemācīšos nekur. Kļūšu par zemnieci. Nudien.

— Melo!

— Nemeloju. Par ko t' man butu jāmelo.

Arnis izmēģinājās gan tā, gan citādi, bet meitene palika cieta kā krams un noslēpumu neatklāja. Arnis nosprieda, ka meitenes ir viltīgas, tās prot izdibināt