Oskars Lutss - Vasara

Totss noper ar pātagu apputējušos bikšu galus un žigli ielūkojas mazā spogulītī, ko paslepus izņem no azotes. Pēc tam viņš ar kabatas drāniņu vēlreiz no­slauka pieri un acis, nosusina acu kaktiņus.

Uz Kiusnas tilta gājēji apstājas, atbalstās pret mar­gām un raugās lejup strautā.

— Te toreiz tu ieniri ūdenī un izglābi Libli, — saka Kīrs, greizi glūnēdams uz Totsu.

— Kā — ūdenī? — Totss aši paceļ galvu.

— Nu, skolā visi runāja. Tu pats esot teicis.

— Neko neesmu teicis.

— Nu, toreiz, kad tu biji pie mums kristībās.

— Ahā! — Totss atceras. — Jā, jā, pareizi. Mājās ejot, izvilku Libli no ūdens. Bet tad strauts bija daudz dziļāks. Ziema beidzās, tuvojās pavasaris.

Totsu kaitina skolas biedra tincinošais tonis un aiz­domu pilnais skatiens, kas viņu neatlaidīgi vajā. Šķiet, it kā Kīrs gribētu no viņa izvilināt kādu senu noslē­pumu. Viņam ir tāda sajūta, it kā kaut kas māktos virsū — ne pārāk smags, ne ari pārāk viegls, bet pūš pakausi karstu elpu. Ir viens apstāklis, kas šo notikumu par Libles izglābšanu tiešām padara gandrīz neticamu: strauts pat pie tilta, kur tam bija jābūt sevišķi bīsta­mam, ir smieklīgi sekls.

Skolas biedri vēl dažas minūtes vēro strautu, tad atliec muguras un soļo tālāk. Totss ir priecīgs, ka mo­košā saruna tik drīz beigusies. Bet sarkanmatainais sā­tans vēlreiz atskatās uz tiltu un savā nodabā viltīgi pasmīn. Krievijas viesis, kurš ļoti labi redz šo smīnu un izprot arī tā apslēpto nozīmi, klusē. Bet savā nere­dzamajā piezīmju grāmatā viņš ieraksta arī šo noti­kumu, un, ja Totss kādreiz palika parādā pērienu tam pašam Georgam Adniēlam, kurš pašlaik soļo viņam te blakus, tad … tad tas vēl nav nokavēts. Bez tam būs jāpieskaita klāt procenti par vairākiem gadiem. Totsam netīk arī skolas biedra tiešā un atklātā pāreja uz «tu». Līdz šim viņš vairījās tiklab no «tu», kā arī no «jūs», meklēja kaut kādu neitrālu vārdiņu vai lietoja abus reizē. Bet kā bija tagad, uz-tilta? Ko viņš īsti domāja? Kīrs laikam nolēma, ka viņam ir darīšanas ar agrāko Jāzepu Totsu, kam var sacīt visu, kas vien ienāk prātā? «Nekas, arī tas netiks aizmirsts!»

Pēkšņi sarkanmatis pāriet uz citu tematu.

— Išiass, — viņš saka klusi pie sevis. — Nesen tu teici, ka tev kājā ir išiass. Vai tu man nepateiktu, kas ir išiass?

— Išhiass! — Totss skarbi izlabo un sāk jocīgi pie­vilkt labo kāju. —> Išhiass, nevis išiass!

—Nu labi: išhiass. Kas ir išhiass?

— Išhiass. Vai tiešām tu nezini, kas ir išhiass?

— Neesmu par tādu kaiti neko dzirdējis.

— Išhiass ir tāda slimība, — saka Totss, — ar ko slimo tikai gudri un bagāti cilvēki. Jūs te, uz laukiem, varat būt mierīgi, jums išhiass nepiemetīsies.

— Nu jā, bet ko šis išiass dara?

— Išhiass, nevis išiass! — Totss aizrāda. — Tu jau­tāji, ko tas dara? Laikam domā, ka šis tev galvu glau­dīs? Nekā nebūs, brālīt. Išhiass vispirms iemetas kājā. Ko tas dara? Redzi, kā es staigāju?

Viņš pavirzās dažus soļus Kīram garām un iedams izdara ar labo kāju dīvainas kustības, saceldams veselu putekļu mākoni.

— Ai, ai! — Kīrs izbailēs iesaucas. — Tas iš. išhiass tiešām ir briesmīga sērga. Tikai tu, — viņš brī­dina, — nestaigā tā pa ciemu.

— Kāpēc? — Totss iesaucas un apstājas. — Kā tad lai es staigāju pa ciemu?

— Tāpat kā līdz šim.

— Bet ja nu es nevaru?

— Kā tad tu visu laiku varēji?

— Visu laiku!? Agrāk man nebija išhiass kājā, bet tagad iemetās. Iegaumē, — turpina slimais draugs,

— išhiass ir tāda slimība, kas ceļo.

— Ceļo?

— Jā, ceļo, —: Totss uzsver un turpina, — ceļo pa cilvēka ķermeni jeb tā saucamo organismu. Vispirms tas iemetas kājās, pasirgst tur kādu laiciņu un tad sāk ceļot. Šodien man visu laiku bija gurnā, bet tagad ieslī­dēja atpakaļ kājā. Visļaunāk ir, ja uzkāpj galvā.

Te Totss apstājas un atlaiž drauga svārku pogu, kuru viņš turēja, kamēr tie sarunājās.

— Arī-galvā! — iesaucas Kīrs. — Kas tad notiek?

— Tad, —- Totss zīmīgi piemiedz acis un turpina,

— tad reizēm notiek pavisam dīvainas lietas. Ivanova kungam, muižturim, pie kura es kalpoju, išhiass bieži iemetās galvā. Un, kad Ivanova kungam išhiass galvā, tad viņš satver savu resno bozi un izkuļ kā linu sauju pirmo, kas tikai pagadās ceļā. Un visdīvainākais: vēlāk viņam nav ne jausmas, ko izdarījis. Vai tagad tu zini, ko nozīmē išhiass? Tu gribēji zināt, ko tas dara?

— Hm … — Kīrs samulst. — Nē, šis išhiass ir viena bīstama kaite, ja tiešām notiek tā, kā tu stāstīji. Vai arī tev kādreiz tas ir iesities galvā?

— Līdz šim vēl nav, — atbild Totss, — bet kuru katru acumirkli tas var notikt.

— Hm, hm… Nē, tādā gadījumā lai paliek kājā. Tad jau labāk klibo un staigā, kā pašam patīk.

— Nu man vairs nav jāklibo: tas ieskrēja atpakaļ gurnā.

Dažas minūtes draugi vēl pamīņājas uz vietas, tad soļo tālāk. Drīz tie sasniedz Paunveres pirmās mājas. Ciems ir pilnīgi pārvērties. Totss to pamana tūlīt.

Tā, piemēram, šīs divas jaunās mājas blakus krust­celēm netālu no ceļa, kas ved uz kapsētas pusi, vispār nebija, kad viņš vēl mita dzimtenē.

— Šeit dzīvo desinieks, — Kīrs paskaidro, tuvoda­mies pirmajai mājai.

— Desinieks… — Totss atkārto šo vārdu un aplūko sarkani krāsoto māju, kas viņam atgādina paša kādreiz pagatavoto zemeslodi.

Mājiņas loga iekšpusē karājas liels appelējis desas līkums kā mūžīgās rotācijas simbols. Uz sliekšņa tup labi barots runcis un ar slinku skatienu vēro garām­gājējus.

Nakamaja maja ir atvērta maiznīca. Virs durvīm vējā čīkst un grozās apzeltīts kliņģeris, tas it kā lepo­jas ar savu vieglumu un tukšo vidu. Pa atvērto logu raugās ārā drukna sieviete ar baltu seju, it kā vēlē­damās sacīt, ka te, viņu mājā, viss ir balts — tiklab milti, kā maize un cilvēki.

Tālāk redzams veikals, bet to jau Totss pazīst labi sen, un neviens no abiem jaunekļiem tur neatrod nekā sevišķa. Tikai izkārtnes abpus durvīm ar gadiem kļu­vušas tumšākas: no uzzīmētā vīra ar pīpi zobos lietus un skarbie vēji nav atstājuši nekā cita kā pīpi, vienu roku un garstulmu zābaku pāri.

Un tomēr senas atmiņas liek Totsam iegriezties vei­kalā. Nupat viņš sūdzējās par sāpēm, tā ka gribot negribot jāiet veikalā.

Draugi nostājas pie letes un pieprasa kvasu. Tā kā veikalā nav glāzes, tad viņi pieliek pudeles pie mutes un «tempj», kā mēdz sacīt Kīrs, tieši no pudeles. Dzerot Totsa skatiens klejo apkārt pa veikalu, un tad viņš līdzinās kapteinim, kurš ar tālskati vēro jūru.

— Jā, jā, — viņš saka, atņemdams pudeli no mutes un pamādams Kīram. — Sajā veikalā mēs bieži iegrie­zāmies.

Iedams ārā no veikala, Totss tik skaļi atraugājas, ka pats satrūkstas un atskatās uz veikala īpašnieku. Laime, ka bodnieks ir jauns un par viņu neko nezina; vecajam tagad būtu laba izdevība pazoboties. Pie sliekšņa Totss apstājas, nospļaujas, nožāvājas un izdara kustības, ku­ras pat Kīram šķiet liekas un nevajadzīgas: viņš brauka vēderu. Lai trīsreiz nolādēta petroleja, ko viņš iegāza savās iekšās līdz ar kafiju! Tagad putojošais dzēriens atkal uzvandīja suslu uz augšu, un nu tu, grēcīgā dvē­sele, liec to, kur gribi. Sī draņķīgā petroleja laikam ilgi klejos augšup un lejup gluži kā išhiass un nemaz nesagremosies.