Oskars Lutss: Vasara

— Jā! — Jāzeps klusi atsaka un noliec galvu.

— Sveiks, tēv!

— Sveiks, sveiks! Nu kā tad … kā tad … Vai vese­lība tiešām tik slikta, ka bija jābrauc mājās?

—Jā, — atbild dēls, — slikti ar veselību. Tā … tā labā kāja, tā mani pirms laika iedzīs kapā.

— Sāp?

— Sāp kā nelabais un rauj krampī. Jaukā laikā nav tik traki, var paciest, bet, kad uznāk lietus, vairs nav glābiņa. Tad liekas, it kā visas pasaules sāpes būtu sadzītas vienā čupā un sāp cita par citu vairāk. Rei­zēm iemetas pat gurnā un plosa kā nikni suņi.

Jāzeps aptausta labās kājas gurnu un saviebjas, it kā viņš ciestu briesmīgas mokas.

— Jā, tas ir slikti, — tēvs pakrata galvu.

— Tas ir ļoti Joti slikti, — dēls atbild.

— Es zinu, ko nozīmē tādas sāpes, — stāsta tēvs.

— Arī man lietainā laikā kājas smeldz tik stipri, ka staigā kaut vai uz kruķiem. Bet ko vairs gausties, es jau esmu vecs, manas kājas drīkst sāpēt. Diezgan tās staigājušas un mērījušas zemi gan savā pusē, gan svešumā. Bet tu? Tu esi jauns, tev jāsaņemas. Savādi, ka tev tā liksta uzklupa tik negaidot.

— Jā, liksta uzklupa pēkšņi, pats nezinu, kā tas gadījās.

Abi ieiet kambarī. Jāzeps velk labo kāju kā dzirn­akmeni un klusi sten.

— Žēlīgā debess! — māte ievaidas, ieraugot dēlu.

— Tas jau ir tīrais kroplis! Palūk, kā viņš iet! Un tu, vecais, vēl jautā un brīnies, kā viņš tā uzreiz sa­vārdzis. Dievs pasarg, slimība tak neprasa, vai tev tā patīk vai nepatīk, tā nāk, kad pati grib.

— Jā! — Jāzeps nopūšas un gurdi noslīgst uz sola. Taču pēc dažiem acumirkļiem atdzīvojas no jauna.—Ja mēs to kāju rūpīgi ārstēsim, gan atlabs. Gribētu pamē­ģināt siena smelknes vannas un pēc tam nopērties ar nātrēm.

— Dievs viņu zina, — spriež tēvs, — vai tas ko līdzēs; esmu izprovējies gan vienu, gan otru, bet ne­manu, ka būtu labāk.

— Gan līdzēs, — atbild slimnieks. — Bez tam es zinu vēl kādas zāles… Tās man ieteica viens vecs mežsargs Krievijā. Izmēģināsim.

Beidzot, kad viss gari un plaši pārrunāts un ap­spriests, saime mazliet iestiprinās un vīri aizsmēķē papirosus. Jāzeps izvelk lielu kārbu dārgu Krievijas papirosu; valodas pievēršas lauksaimniecībai un lop­kopībai.

— Kāda lauksaimniecības sistēma patlaban pie jums ir modē? — jautā dēls, izpūzdams dūmus caur degunu un pārceldams slimo kāju pār kreisās kājas celi.

— Kā — kāda?

— Nu jā, — Jāzeps paskaidro, — cik laukos šeit iedala aramzemi?

— Ak šitā! — tēvs attopas. — Tāpat kā agrāk. Nekā jauna nav.

— O, nē! — iesaucas dēls un žēli pasmaida. — Tas neder. Sī sistēma ir novecojusi. Krievijas lielajās mui­žās, piemēram…

Un dēls gari un plaši iepazīstina vecākus ar lauk­saimniecības attīstību Krievijas lielajās muižās.

— Bet kā ar lopkopību? — Jāzeps Totss interesējas. — Cik govju mums pašlaik ir?

— Septiņas.

— Maz! Kādas šķirnes?

— Kas to lai zina .. . Tur aplokā tās ganās …

— O, nē! Arī tas neiet. Lopkopībā jānodibina stingra kārtība. Vispār, kā tagad redzu, kā arī spriežot pēc agrākiem novērojumiem, sistēmas trūkums ir manas dzimtenes lauksaimniecības un lopkopības galvenā kļūda. Seit, dzimtenē, ļaudis vēl sīksti turas pie vecās kārtības un negrib pieņemt nekādus jauninājumus un sistēmas.

—Kas tā ir par lietu, šī… kā tu teici… sictēna vai?…

— Sistēma, sistēma. Es saku: sistēma. Sistēma ir — kārtība.

Sajā mirklī Jāzeps kaut ko ierauga pagalmā, ātri pieceļas un steidzas uz durvju pusi. Tad loga tuvumā pēkšņi apstājas, ievaidas, pabrauka kāju un aptausta gurnu. Vecāki noraugās uz viņu ar līdzjūtību un klu­sībā brīnās, kā gan tik smalka cilvēka kājā pietiek vie­tas tādām lielām un prastām sāpēm.

Tad visi iziet pagalmā, aizstaigā līdz aploķam, ap­skata kūti un riju. Krievzemes viesim jāredz viss paša acīm, iekams viņš varēs dot kādu padomu. Viņš sameklē pagalmā resnu bērza nūju, ejot atbalstās uz tās un laiku pa laikam ievaidas tik skaļi, ka tēvs izmisis pa­groza galvu, taču atbraucējs apskata it visu, kas vien varētu interesēt zemkopi. Krievijā Jāzeps bieži vien redzējis saimniecībās rosāmies muižkungus, un tagad viņam nav grūti tos atdarināt. Jāzepam liekas, ka viņa slimā kāja izraisa pat zināmu godbijību, protams, daudzi, kas viņu redzēs klibojam, iesauksies:

«Paskatieties, cik viņš gudrs, kā visu zina! Ko gan šis cilvēks nepaveiktu, ja būtu vesels. Bet viņš, naba­dziņš, ir slims. Tik jauns, tik gudrs, bet slims.»

Sur tur Jāzeps uzkavējas ilgāk, rāda ar nūju uz kādu priekšmetu un izsaka tēvam skarbu piezīmi:

— Tā ka lai rīt viss būtu kārtībā! — Tā viņš bieži mēdza sacīt tur, Krievijā.

Jāzeps Totss iekārtojies Aizpuru dibenkambarī: rītos dzer ka­fiju, smēķē no Krievijas atves­tos papirosus un atrod, ka tā dzīvot ir tīri patīkami. Pirma­jās dienās viņš neko daudz ne­iejaucas saimniecības būšanās, ilgi sēž istabā pie galda un rakņājas kaut kādos papīros, ko izvelk veselām gu­bām no savu medību svārku milzīgajām kabatām. Laiku pa laikam izklibo pagalmā, apskata aku, nopēta mājas jumtu un vēro dzimtenes debesis. Reizēm pat aiziet līdz siena šķūnim lauka galā, apsēžas uz sliekšņa un no­grimst dziļās pārdomās.

Taču pēc tam viņā atdzimst senākā uzņēmība. Vis­pirms tā izpaužas bezgalīgās rūpēs saglabāt visdār­gāko mantu pasaulē. Viņš sadabū rijā lielu maisu, šķūnī to piepilda un aiznes uz klēti. Un tā vairākas reizes. So gājienu rezultātā klēts kaktā paceļas prāva siena smelknes kaudzīte. Tad viņš atnes no meža veselu maisu priežu jaunaudžu, sapļauj sētmalē klēpi nātru un sajauc to visu kopā. Kādā dienā, kad darbs paveikts, viņš apsēžas uz klēts sliekšņa un dziļdomīgi noraugās lielajā, irdenajā zāļu kaudzē.

«Vai tas, kas patlaban sakrauts kaktā, tiešām nepa­līdzēs?» viņš sev domās jautā. «Lai nu būtu kā bū­dams, bet lietainā laikā ar labo kāju tiešām nav kaut kas kārtībā. Nevarētu sacīt, ka šī kāja, ķēms tāds, tieši sāpētu, bet tā kļūst tāda kā smagāka, it kā būtu samie­gojusies un grasītos aizmigt. Un vispār,» viņš domās piebilst, «vannošana ir laba lieta. Tur, Krievijā, cilvēki iet vannā katru dienu.»

Nākamajā dienā kurina pirti. Šķiet, it kā kurinātājs gribētu sabāzt krāsnī tik daudz malkas un žagaru, lai pirts skurstenis sāktu kvēlot un debesis virs skursteņa liesmot. Beidzot Totss nolemj, ka karstuma ir diezgan un var sākt ārstēšanos. Slimais saimniekdēls kādu bridi sten un vaid siena smelknes novārījumā un jau pēc dažām minūtēm jūtas daudz labāk.

Tajā dienā viņš vairs pagalmā neiziet, bet guj uz cisām zem segas un sarunājas ar māti, kas laiku pa laikam ienāk apjautāties, vai slimniekam kaut kā ne­trūkstot.

Nē, slimniekam netrūkst nekā, slimnieks ir svaigs un veselīgs kā bizonis un smēķē tik nikni, it kā Aizpuru dibenkambarī dedzinātu līdumu.

— Diezin ko tagad dara mani skolas biedri un bied­renes? — Jāzeps, starp citu, iejautājas.

— Kas to lai zina, — atbild māte, — daži dzīvo tā­pat pie saviem vecākiem, citi atkal pilsētā vai kaut kur tālāk.

— Vai tu nezini, māt, — Jāzeps ātri iejautājas, — kur patlaban ir Raju saimnieka meita? Adele, vai kā viņu sauca … tāda … ar gaišiem matiem… Tu taču viņu pazīsti, reizē gājām skolā.