TŪVE JANSONE: Bīstamā vasara

TŪVE JANSONE

BīstamĀ vasara

Vivikai

Trollīša Mumina māmiņa sēdēja saulītē uz kāpnēm un meistaroja tāss kuģīša takelāžu.

«Ja atmiņa mani neviļ, tad buriniekam aizmugurē ir divas lielas buras un priekšā pie bugsprita vairākas mazas, trīsstūrainas, viņa rātoja.

Visgrūtāk bija veidot stūri un vispatīkamāk kravas telpu. Tai Mumina māmiņa bija iztaisījusi no tāss ļoti mazu vāku, un, kad viņa to uzlika, tas bija pašā laikā un plānās malas cieši piegulēja klājam.

«Katram gadījumam, ja nu uznāktu vētra, viņa pie sevis noteica un laimīga nopūtās.

Pievilkusi ceļgalus pie zoda, māmiņai blakus uz kāpnēm sēdēja un skatījās Bumbulītes meita. Viņa vēroja, kā trollīša Mumina māmiņa piestiprina tauvas ar kniepadatām, kuru galviņas bija no dažādu krāsu stikla. Mastu galotnēs māmiņa iesprauda sarkanus vimpelīšus.

— Kas dabūs šo kuģīti?— Bumbulītes meita godbijīgi jautāja.

— Trollītis Mumins,— viņa māmiņa atteica un sāka meklet rok­darbu kārbiņā piemerotu enkura trosi.

— Kas te grūstās?— smalka balstiņa atskanēja no kārbiņas.

— Mīļo Bumbulīt,— trollīša māmiņa iesaucās,— tava mazā māsa atkal ir ielīdusi rokdarbu kārbiņā. Viņa sadursies uz adatām.

— Mija!— Bumbulītes meita draudīgi uzsauca un mēģināja sataus­tīt savu māsu dzijas šķeterītē*.— Tūlīt nāc ārā!

Taču mazā Mija tikai ielīda dziļāk kārbiņā un noslēpās dzijā pavisam.

— Tīrā nelaime, ka viņa ir pagadījusies tik mazītiņa,— Bumbulī­tes meita sūrojās.— Es nekad nezinu, kur viņa palikusi. Vai tu neiztaisītu arī viņai tāss kuģīti? Tad viņa varēs braukāt pa ūdens mucu, un es vismaz zināšu, kur viņa atrodas.

Trollīša Mumina māmiņa iesmējās un izvilka no savas somas tāss gabaliņu.

— Kā tev šķiet, vai šis turēs mazo Miju?— viņa jautāja.

— Noteikti,— Bumbulītes meita sacīja.— Bet tad tev no tāss jāiztaisa arī maza glābšanas josta.

— Vai drīkstu sagriezt dzijas kamolu?— mazā Mija sauca no rokdarbu kārbiņas.

— Lūdzu,— trollīša Mumina māmiņa atjāva.

Viņa sēdēja un apbrīnoja savu kuģīti un prātoja, vai nav kaut ko aizmirsusi. Kamēr viņa turēja to ķepās, pēkšņi atlidoja liela sodrēju skranda un nokrita klāja vidū.

— Ka tevi viens!— trollīša Mumina māmiņa sacīja un aizpūta skrandu prom.

Tūlīt atlidoja vēl viena sodrēju kripata un nolaidās māmiņai uz purniņa. Viss gaiss virmoja no sodrējiem.

Mumina mamiņa nopūzdamās piecēlās.

— Tas vulkāna izvirdums tikai par kaitināšanu vien ir,— viņa teica.

— Vulkāna izvirdums?— mazā Mija ieinteresēta jautāja, parādī­damās no rokdarbu kārbiņas.

— Jā, te tuvumā atrodas kalns, kas sācis laist uguni,— Mumina māmiņa skaidroja.— Un sodrējus. Kopš es apprecējos, kalns bija gulējis mierīgi, un tagad, kad esmu izkārusi žāvēties veļu, tas atkal sāk šķaudīt un pasaule kļūst melna . . .

— Viss sadegs!— mazā Mija līksmi iekliedzās.— Sadegs visas viņu majas un viņu dārzi, un rotaļlietas, un brālīši un māsiņas, un to rotaļlietas!

— Muļķības,— trollīša Mumina māmiņa laipni sacīja, notrauk­dama no deguna nedaudz kvēpu.

Tad viņa devās uzmeklēt trollīti Muminu.

Lejpus nogāzes, tūlīt pa labi no koka, kurā karājās trollīša Mumina tēva šūpuļtīkls, atradās liela bedre, pilna ar dzidri brūnu ūdeni. Bumbulītes meita allaž bija apgalvojusi, ka bedrei vidu neesot dibena. Iespejams, ka viņai bija taisnība. Visapkārt bedrei stiepās platas, spīdīgas lapas, kur atpūsties spārēm un ūdens zirnekļiem, un zem ūdens — ar svarīgu sejas izteiksmi—šaudījās spuraini ķipari.

Mazliet dziļāk kā no zelta spīdēja vardes acis, un dažbrīd aši pazibēja viņas noslēpumainie radinieki, kuri majoja dziļāk dūņās.

Trollītis Mumins gulēja savā parastajā vietā (vai viena no savām vietām), saritinājies zaļi dzeltenajās sūnās un uzmanīgi palicis sev apakšā asti.

Nopietns un apmierināts viņš skatījās ūdenī, ieklausīdamies spārnu švīkstoņā un bišu miegainajā sanēšanā.

«Kuģītis būs man,» viņš domaja. «Tam jābūt priekš manis. Pirmo tāss kuģīti vasarā māmiņa vienmēr taisa tam, ko viņa visvairak mīl. Pēc tam viņa iedod kuģīti vēl kādam, lai neviens nekļūtu bēdīgs. Ja šis ūdens zirneklis aizpeldēs uz austrumiem, tad kuģītim nebūs jollas. Ja tas dosies uz rietumiem, tad būs jolla — un vēl tik maza, ka to būs bail pat saņemt ķepā.»

Ūdens zirneklis gausi rāpās uz austrumiem, un trollītim Muminam saskrēja acīs asaras.

Tai brīdī iečabējās zāle un starp skarām palūkojas mamiņa.

— Heil—viņa sacīja.— Man priekš tevis kaut kas ir.

Uzmanīgi viņa ielaida burinieku ūdenī. Tas skaisti šūpojās virs

sava atspulga un sāka griezties pats no sevis, it kā to vien būtu darījis.

Trollītis Mumins tūlīt pamanīja, ka māmiņa ir aizmirsusi iztaisīt jollu.

Viņš mīļi paberzēja savu purniņu gar māmiņas purniņu (likās, it kā seja pieglauztos baltam samtam) un sacīja:

— Sis ir visjaukākais kuģītis, ko tu jebkad esi taisījusi.

Viņi sēdēja sūnās blakus viens otram un raudzījās, kā burinieks kuģo taisni pāri dīķītim 1 un piestāj pie kādas lapas.

Attālāk pie mājas varēja dzirdēt, kā Bumbulītes meita bar savu mazo māšeli.

— Mija! Mija!— viņa sauca.— Nejaukais bērns! Mija! Nāc mājās, lai varu sapluinīt tevi aiz matiem!

— Nu viņa atkal ir kaut kur noslēpusies,— trollītis Mumins teica.— Vai tu atceries, ka reiz mēs atradām viņu tavā somā?

Trollīša māmiņa pamāja ar galvu. Viņa sedeja, pieliekusies tuvu ūdens spogulim, un skatījās dzi­ļumā.

— Tur lejā kaut kas spīd,— viņa teica.

— Tā ir tava zelta aproce,— sacīja trollītis Mumins.—Un Snorkes jaunkundzes kājas gredzens. Vai tā nebija laba doma?

Dīķītis ir maza, dziļa udenskratuve, kādu Somijā ir daudz.— Rakstu, piez.

— Šausmīgi laba,— viņa māmiņa atbildēja.— Turpmāk mēs vien­mēr glabāsim savas rotaslietas brūnā avota ūdenī. Tur tās izskatās daudz skaistāk.

Bet uz Muminu mājas kāpnēm stāvēja Bumbulītes meita un klaigāja, līdz aizsmaka balss. Mazā Mija sēdēja kādā no savām neskaitāmajām paslēptuvēm un smējās, un viņas māsa to zināja.

«Viņai vajadzētu mānīt mani laukā ar medu,» Mija domāja. «Un, kad es parādītos, tad mani iekaustīt.»

— Paklau, Bumbulīte,— teica trollīša Mumina tētis, sēdēdams šūpuļkrēslā.—Ja tu šitā kliegsi, viņa nekad nenāks ārā.

— Es tikai klaigāju, lai nomierinātu savu sirdsapziņu,— Bumbulī­tes meita lietišķi paskaidroja.— Aizbraukdama māmiņa sacīja: «Nu es atstāju mazo māsu tava gādībā, un, ja tu nevarēsi viņu izaudzināt, tad to nevares neviens; es pati šo domu esmu atmetusi jau kopš Mijas piedzimšanas.»

— Tad es saprotu,— trollīša tētis noteica.— Kliedz vien, ja tas tevi nomierina.

Paņēmis no brokastu galda kūkas gabalu, viņš piesardzīgi pavērās visapkārt un pamērcēja to krējuma traukā.

Galds bija klāts pieciem, sestais šķīvis atradās zem galda verandā, jo Bumbulītes meita uzstāja, ka tur viņa jūtoties dauoz neatkarīgāka.

Mijas šķīvītis, protams, bija ļoti mazītiņš un stāvēja galda vidu puķu vāzes paēnā.

Patlaban pa dārza celiņu šurpu traucās trollīša Mumina māmiņa.