TŪVE JANSONE: Bīstamā vasara

— Mīlulīt,— tētis sacīja.— Ūdens ceļas.

— Jā, jā,— māmiņa piekrita.— Tad vācamies vien iekšā.

Viņa iekapa savās jaunajās mājas un skatījās visapkārt.

Agrākie iemītnieki ir bijuši mazliet pavirši, to māmiņa redzēja.

«Bet kurš gan tāds nav? Un krājuši visvisādas vecas mantas. Patiesi žel nokritušās sienas, bet tagad vasarā jau tai, saprotams, nav nozīmes. .

— Kur mēs novietosim salona galdu?— trollītis Mumins vaicāja.

— Te, vidū,— māmiņa norādīja. Viņa jutās daudz mierīgāka, kad apkārt bija skaistās salona mēbeles ar tumši sarkanu plīšu un bārkstīm. Savādā istaba uzreiz kļuva mājīga, un trollīša Mumina māmiņa priecīga apsēdās šupuļkrēslā un sāka prātot par aizkariem un debeszilām tapetēm.

— Tagad no mūsu majas ir palicis pāri vienīgi karoga masts,— tē­tis drūmi pavēstīja.

Trollīša māmiņa papliķeja viņam pa ķepu.

— Tā bija jauka maja,— viņa teica.— Daudz labāka par šo. Bet gan tu redzēsi, ka pēc neilga laiciņa viss būs kā parasti.

(Mīļo lasītaj, māmiņai it nemaz nebija taisnība. Nekas nebūs kā parasti, jo ši nebija vis parasta māja, kur viņi bija nokļuvuši; pirms viņiem te bija dzīvojusi gaužām neparasta ģimene. Vairāk nekā es neteikšu.)

— Vai lai izglābju arī karogu?— Bailulis jautāja.

— Nē, tas lai paliek,— Mumina tētis sacīja.— Savā ziņā tas plīvo lepni.

Lēnām viņi slīdēja pa ieleju uz priekšu. Bet šauruma starp Vientuļajiem kalniem viņi virs ūdens vēl redzēja balto karogu, kas māja viņiem kā priecīgs punktiņš.

Savās jaunajās mājās trollīša Mumina māmiņa bija uzklājusi vakara tējas galdu.

Lielajā, svešajā istabā tējas galds likās vientuļš. Kā sardzē tam apkārt stāvēja krēsli, skapis ar spoguli un drēbju skapis, bet aiz mēbelēm tumsā, klusumā un putekļos nozuda istaba. Un griesti, kur vajadzēja karāties drošajai salona lustrai ar sarkano pušķu bārk­stīm,— šie griesti bija visdīvainākie. Tos ieskāva noslēpumainas ēnas, augšā kaut kas kustējās un plīvoja, kaut kas nenoteikts un liels šūpojās uz priekšu un atpakaļ līdz ar visu māju.

«Visapkārt ir tik daudz nesaprotama,» trollīša Mumina māmiņa klusībā nodomāja. «Bet kāpēc gan it visam jābūt ta, ka pierasts?»

Izskaitījusi tasītes uz galda, māmiņa pamanīja, ka viņi ir aizmir­suši paņemt marmelādi.

— Cik žēl,— inamiņa teica.— Rs zinu, ka trollītim Muminam garšo tēja ar marmelādi. Kā es varēju to aizmirst!

— Varbūt agrākie iemītnieki arī ir aizmirsuši paņemt līdzi marme- ladi?— Bailulis, vēlēdamies palīdzēt, ieteicās.— Varbūt to bija grūti iesaiņot. Vai ari burkā bija pārāk maz marmelades un nebija vērts to glābt?

— Ja vien varēs atrast viņu marmeladi,— trollīša Mumina mā miņa nedroši sacīja.

— Es pamēģināšu,— Bailulis piedāvājās. Kaut kur jau te jābūt pieliekamajam.

Viņš devās iekšā tumsā.

Telpas vidū stāvēja vientuļas durvis. Kārtības labad Bailulis iegāja pa tām un pārsteigts atklāja, ka durvis ir no papīra un tām aizmugure uzkrāsots kamīns. Tad viņš uzkāpa pa kāpnēm, kas izbeidzās gaisā.

«Kāds grib mani izjokot,» Bailulis domāja. «Bet man tas nemaz neliekas asprātīgi. Durvīm ir jāved uz kaut kurieni un kāpnēm arī.

Kas gan notiks, ja Misa pēkšņi uzvcdīsies ka Bumbulite vai Bailulis uzvedisies kā Murmulis?>

Visur šeit bija grabažas. Savādas ietaises no papes, auduma un koka, droši vien lietas, kas iepriekšējai ģimenei apnikušas, un tāpēc tai nav ienācis prātā uznest tās uz bēniņiem vai ari pabeigt.

— Ko tu meklē?— Bumbulītes meita ieprasījās, iznirusi no skapja, kuram nebija ne plauktu, ne mugurpuses.

— Marmelādi,— Bailulis atbildēja.

— Te ir viss kas,— Bumbulītes meita teica,— un kāpēc lai nebulu ari marmelāde? Te būs dzīvojusi varen jautra ģimene.

— Vienu mēs redzējām,— mazā Mija svarīgi stāstīja.— Kādu, kas negribeja rādīties!

— Kur tad?— Bailulis vaicāja.

Bumbulītes meita norādīja uz tumšu stūri, kas līdz pašiem gries­tiem bija piekrauts ar grabažām. Pret sienu pieslietā palma melanho­liski čabināja savas papira lapas.

— Blēdis!— mazā Mija čukstēja.— Tas to vien gaida, lai varētu mūs visus nogalināt!

— Esi nu mierīga,— Bailulis aizlauztā balsī atteica.

Piegājis pie atvērtajām durtiņām, viņš uzmanīgi paošņāja.

Un ielūkojās šaura gaiteni, kas noslēpumaini aizlocījās un izzuda tumsā.

— Gan jau te kaut kur būs pieliekamais,— Bailulis teica.

Iegājuši gaitenī, viņi atklāja, ka tajā ir vairākas durtiņas.

Bumbulītes meita pastiepa galvu un ar grūtībām sabokstereja

uzrakstu uz durvīm.

Rek-vi-zīts,— viņa lasīja. Rekvizīts. īsts blēžu vārds!

Saņēmis drosmi, Bailulis pieklauveja. Viņi gaidīja, taču Rekvizīta nebija mājās.

Tad Bumbulītes meita atgrūda durvis vaļā.

Nekad vel viņi nebija redzējuši vienuviet tik daudz mantu.

Plaukti tur bija no griestiem līdz pašai grīdai, un tajos stāvēja viss, kas vien plauk tos var būt, raiba un kolosālā juceklī. Mii zīgi augļu trauki kopā ar rotaļlietām, lam­pām un porcelāna traukiem; dzelzs kalumi atradās starp puķēm, darbarīkiem, izbāz tiem putniem, grāmatām, telefonu aparā tiem, vēdekļiem, spaiņiem, globusiem, bisēm, cepuru kastēm, pulksteņiem, vēstuļu sva riem un .. .

No savas māsas pleca mazā Mija uzlēca uz kāda plaukta. Ieskatījusies spoguli, viņa iekliedzās:

— Paskatieties! Es esmu kļuvusi vēl mazāka! Es nemaz nevaru sevi saredzet!

— Tas nav īsts spogulis,— Bumbulītes meita paskaidroja.— Pro­tams, ka tevi var saskatīt.

Bailulis meklēja marmelādi.

— Varbūt ievārījums derēs,— viņš sacīja, bakstīdams kādu burku.

— Tas ir krāsots ģipsis,—Bumbulītes meita teica. Paņēmusi ābolu, viņa iekoda tajā.

— No koka,— viņa sacīja.

Mazā Mija smējās.

Taču Bailulis bija noraizējies. Itin viss ap viņu attēloja kaut ko neīstu, viss mānīja viņu ar skaistām krāsām, un, kad viņš pastiepa ķepu, priekšmets bija tikai no papīra, koka vai ģipša. Zelta kroņiem nebija patīkamā smaguma, puķes bija no papīra, vijolēm nebija stigu, atvilktnēm nebija dibena, un grāmatas nevareja atvērt.

Bailuļa godīgā sirds bija aizvainota, un viņš prātoja par šo mantu nozīmi, bet skaidrībā netika. «Ja vien es būtu mazliet, mazliet gudrāks,> viņš domāja.

— Sitas man patīk,— Bumbulītes meita teica.— Ir tā, it kā patie­sība nekam nebūtu nozīmes.

— Vai tad tomēr ir?—mazā Mija jautāja.

— Nē,— viņas māsa priecīgi atbildēja.— Nejautā tik muļķīgi.

Tai bridi kāds iespurdzās. Skaļi un nicīgi.

Izbijušies viņi saskatījās.

— Es iešu prom,— Bailulis murmināja.— Visas šīs mantas dara mani grūtsirdīgu.

Te salonā atskanēja mežonīgs rībiens — un no plauktiem novēlās smalks putek|u mākonis. Sakampis zobenu, Bailulis izdrāzās gaitenī. Viņi dzirdēja kliedzam Misu.

Salons bija pilnīgi tumšs. Kaut kas liels un mīksts atsitās pret Bailuļa seju. Aizmiedzis acis, viņš trieca koka zobenu cauri neredza­majam ienaidniekam. Atskanēja stirkšķis, it ka ienaidnieks būtu no auduma, un, kad Bailulis iedrošinājās atvērt acis, pa caurumu viņš ieraudzīja dienas gaismu.

— Ko tu esi izdarījis?— Bumbulītes meita jautāja.

— Nogalināju Rekvizītu,— Bailulis trīcēdams atbildēja.

Bumbulītes meita iesmējās un pa caurumu iekāpa salonā.