TŪVE JANSONE - Bīstamā vasara

— Šitādu laiku es neesmu pieredzējis kopš jaunības dienām,— trol­līša Mumina tētis mundri sacīja un aizdedzināja sveci.

Nakts bija nemierpilna, ārpusē brakšķēja un čīkstēja, un pret logu rūtīm sitās smagi viļņi.

Trollīša Mumina māmiņa izklaidīgi apsēdās šūpuļkrēslā un sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ.

— Vai ši ir zemes bojāeja?— mazā Mija ziņkārīgi ieprasījās.

— Vismaz,— Bumbulītes meita atteica,— pacenties būt paklau­sīga, ja vien pagusi, jo nu mēs visi drīz nokļūsim debesīs.

— Debesīs?— mazā Mija pārjautāja.— Vai mums jātiek iekšā debesis?

— Un kā no turienes var tikt ārā?

Pret māju atsitās kaut kas smags, un noplivoja sveces liesma.

— Māmulīt,— trollītis Mumins čukstēja.

— Jā, mīlulīt,— mamiņa atteica.

— Es aizmirsu tāss kuģīti pie lielā dīķa.

— Gan jau rit atradīsi,—Mumina māmiņa sacīja. Pārstājusi šūpoties, viņa pēkšņi iesaucās:

— Ka es to varēju!

— Ko tad?— Snorkes jaunkundze ieprasījās un salēcās.

— Jollu,— trollīša māmiņa teica.— Es aizmirsu iztaisīt jollu. Man jau likās, ka būšu aizmirsusi kaut ko svarīgu.

— Nu jau ūdens ir augšā līdz aizšaujamam,— Mumina tētis pavēstīja. Ik pa brīdim viņš skrēja lejā uz salonu un mērija ūdenslī meni. Skatīdamies uz salona kāpnēm, viņi domāja par visu, kas nedrīkstēja samirkt.

Vai kads ir ienesis šūpuļtīklu? - trolliša Mumina tētis piepeši ievaicājās.

Neviens nebija to atcerejies.

— Labi vien ir,—tētis sacīja.—Tas bija šausmīgā krāsā. Odens, kas šalca gar sienām, darīja viņus miegainus, un cits pēc

cita viņi saritinājās uz grīdas un iemiga. Bet, pirms tētis nodzēsa gaismu, viņš uzgrieza modinātāju uz septiņiem.

Viņam taču tik briesmīgi gribējās uzzināt, kas būs noticis ārpusē.

Beidzot sāka aust gaisma.

Tā iedegās kā šaura svītra, kas ilgi taustījās pie apvāršņa, pirms uzdrošinājās pacelties augstak.

Bija jauks un mierīgs laiks.

Taču viļņi savas sakultās vērpetes šļāca gar jaunajiem krastiem, kas vel nekad nebija redzējuši jūru. Vulkāna izvirdums, kas to visu bija radījis, patlaban bija nomierinājies. Noguris tas nopūtas, šad un tad pret debesīm izpūzdams kādu pelnu plēksniti.

Pulksten septiņos zvanīja modinātājpulkstenis.

Muminu ģimene tūdaļ pamodas un brāzās pie loga, lai palūkotos arā. Mazo Miju viņi uzcēla uz palodzes, un Bumbulītes meita turēja māsu aiz kleitas, lai tā neizkristu pa logu. Visa pasaule bija pārmainī­jusies.

Nebija ne jasmīnu, ne ceriņu; nebija ne tilta, nedz pašas upes.

No mutuļojošā ūdens rēgojās tikai stūrītis malkas šķūnīša jumta. Drebinādamās aiz aukstuma un stingri iekrampējušies jumta korē, tur tupēja kāda neliela kompānija — iespējams, meža iemītnieki.

Visi koki slejās ārā no ūdens, un kalnu ķedes ap Muminielcju izveidoja sapluinītu saliņu mudžekli.

— Man labāk patika tā, kā bija pa vecam,—trollīša Mumina māmiņa sacīja.

Acis piemiegusi, viņa skatījās uz sauli, kas sarkana un milzīga kā atvasaras mēness ripoja ārā no visa ši posta.

— Un nav ari brokastu kafijas,— tētis teica.

Trollīša Mumina māmiņa lūkojas uz salona kāpnēm, kas veda lejā nemierīgajā ūdenī. Viņa domāja par savu virtuvi. Viņa aizdomājās līdz skapītim virs plīts, kur stāvēja kafijas kārba, un pratoja, vai ir atcerējusies uzskruvet kārbai vāciņu. Māmiņa nopūtās.

— Vai lai ienirstu pēc kārbas?— jautaja trollītis Mumins, kas bija domājis to pašu, ko mainiņa.

— Mīļais bērns, tu taču nevarēsi tik ilgi aizturēt elpu, māmiņa noraizējusies sacīja.

Trollīša Mumina tētis paskatījās uz viņiem.

— Es bieži esmu domājis, ka reiz vajadzētu aplūkot savas istabas nevis no grīdas, bet no griestiem, viņš ieteicās.

— Vai tu doma. . .— trollītis Mumins sajūsmināts iesaucās.

Tētis pamaja ar galvu. Viņš nozuda savā istaba un iznesa urbi un

zāģīti.

Visi stāvēja apkārt un ar interesi skatījās, kā viņš strādā.

Trollīša Mumina tētim gan likās šausmīgi zāģēt grīdu savā mājā. tomēr vienlaikus šis darbs viesa viņā ari dziļu apmierinājumu.

Pēc neilga laiciņa trollīša Mumina mamiņa varēja pirmo reizi aplūkot savu virtuvi no augšas. Kā apburta viņa skatījās lejā, blāvi apgaismotajā, gaiši zaļajā akvārijā. Paša apakšā viņa samanīja plīti.

virtuves galdu un atkritumu spaini. Bet ēdamgalds ar visiem krēsliem peldēja pie pašiem griestiem.

Cik šausmīgi jautri!— Mumina māmiņa ieteicās un sāka smie

ties.

Viņa smejas tik nevaldāmi — likās taču smieklīgi redzēt savu virtuvi šādā izskatā —, ka māmiņu vajadzēja nosēdināt šūpujkrēslā.

Cik labi, ka es iznesu atkritumu spaini!— viņa, slaucīdama acis, sacīja.— Un aizmirsu ienest malku!

— Māmiņ, tagad es niršu,— trollītis Mumins sacīja.

— Mīlā, mīļā, neļauj viņam to darīt!— Snorkes jaunkundze uztrau­kusies lūdza.

— Kāpēc gan ne?— māmiņa vaicāja.— Ja jau viņam pašam tas liekas aizraujoši.

Trollītis Mumins brīdi stāvēja kluss, elpodams cik vien iespējams mierīgi. Tad viņš ienira virtuvē.

Aizpeldējis līdz pieliekamajam, viņš attaisīja durvis. Tur ūdens, kur vietumis rēgojās dažas brukleņu ievārījuma piciņas, bija kļuvis balts no piena. Viņam garām aizpeldēja daži maizes klaipi, tiem nopakaļ — čemurs makaronu. Trollītis Mumins sakampa sviesta trauku, notvēra garāmslīdošo baltmaizes klaipu un apmeta līkumu līdz skapītim pēc māmiņas kafijas kārbas. Tad, izniris līdz griestiem, viņš spēcīgi ievilka elpu.

— Vai jūs redzat, es biju uzskruvejusi vāciņu!— trollīša māmiņa priecīgi sacīja.— Kāds patīkams izbraukums! Vai tu nevarētu sada­būt arī kafijas kannu un tasītes?

Vēl nekad viņi nebija ēduši tik brīnišķīgas brokastis.

Viņi izvēlējās krēslu, kas nevienam nekad nebija paticis, un tā dabūja malku kafijas vārīšanai. Cukurs diemžēl bija izkusis, toties trollītis Mumins atrada sīrupa burku. Viņa tētis ēda marmelādi tieši no burkas, un mazā Mija ar urbi izurbās cauri visam maizes klaipam, bet par to neviens nelikās zinis.

Laiku pa laikam trollītis Mumins atkal ienira virtuvē, lai vēl kaut ko paglābtu, un tad ūdens piešļakstināja visu piedūmoto istabu.

— Šodien es traukus nemazgāšu,— trollīša Mumina māmiņa ieprie­cināta sacīja.— Kas zina, varbūt man nekad vairs nevajadzēs to darīt? Bet, mani mīļie, varbūt mēs varētu izvilkt no salona mēbeļu kom­plektu, iekams tas nav izmircis?

Arā saule sildīja siltāk, un jūras viļņi bija nomierinājušies. Kompānija uz malkas šķūnīša jumta pamazām atdzīvojās un sāka skaisties par nekārtībām dabā.

— Manas māmiņas dzīves laikā nekad kaut kas tāds neatgadījās! To gluži vienkārši nemaz nepieļautu!— kāda peles kundze, spēcīgi sukādama savu asti, sacīja.— Bet pašlaik, protams, laiki ir mainīju­šies un jaunatne izlaidusies.

Mazs, nopietns zvēriņš sparīgi pievirzījās tuvāk pārējiem un teica:

— Es nedomāju, ka to lielo vilni ir radījusi jaunatne. Mēs noteikti esam šai ielejā pārāk mazi un spējam sacelt viļņus ja nu vienīgi spainī, podā vai mutes bļodā. Varbūt arī ūdens glāzē.

— Vai tu zobojies par mani?— pele, saraukdama uzacis, jautāja.

— Nē, nemaz,— mazais, nopietnais zvēriņš sacīja.— Taču es visu nakti esmu prātojis un prātojis. Kā varēja rasties tik liels vilnis, nemaz nepūšot vējam? Redzat, tas mani interesē, un es domāju, ka vai nu…