TŪVE JANSONE: Bīstamā vasara

Bet viņa nebija iedrāzusies salonā. Sī bija gluži cita istaba. Vāji apgaismota istaba, kur garā rindā bija nostādītas galvas. Nocirstas galvas uz briesmīgi šauriem un gariem kakliem un ar neparasti bieziem matiem. Visas galvas raudzījās sienā. «Ja nu tās būtu skatījušās uz mani,» Misa samulsusi domāja. «Iedomājies, ja nu tās būtu skatījušās uz mani . . .»

Viņa bija tik pārbijusics, ka neuzdrīkstējās pakustēties, ka ap burta viņa vienīgi blenza uz dzelteni zeltainajām cirtām, melnajām cirtām, sarkanajām cirtām . . .

Tikmēr Snorkes jaunkundze sēdēja salonā un kļuva arvien skumī­gākā.

— Neliecies zinis par Misu,— Bumbulītes meita teica.— Viņa visu ņem pie sirds.

— Bet Misai ir taisnība,— Snorkes jaunkundze murmināja, lūko­damās uz savu vēderu.— Man vajadzētu valkāt kleitu.

— Ej nu ej,— Bumbulītes meita noteica.— Nekļūsti smieklīga.

— Tu taču staigā kleitā,— Snorkes jaunkundze iebilda.

— Staigāju jau,— Bumbulītes meita bezrūpīgi sacīja.— Paklau, Bailuli,—vai Snorkes jaunkundzei vajag kleitu?

— Jā, tad, ja salst,— Bailulis atbildēja.

— Nē, nē, vai viņai vispār vajag kleitu,— Snorkes jaunkundze skaidroja.

— Vai arī tad, kad līst lietus,— Bailulis ierosināja.— Bet tad laikam gan būtu prātīgāk iegādāties lietusmēteli.

Snorkes jaunkundze pakratīja galvu. Brīdi viņa stāvēja, galvu nodurusi. Tad ieteicās:

— Es iešu un salabšu ar Misu,— un, paņēmusi kabatas lukturīti, viņa izgāja šaurajā gaitenī. Tas bija tukšs.

— Misa?— Snorkes jaunkundze klusam sauca.— Man patīk tavs taisnais celiņš, vai zini . . .

Taču Misa neatsaucās. Ieraudzījusi šauru gaismas strēli no pavēr­tajām durvīm, Snorkes jaunkundze piezagās klat palūkoties.

Tur sēdēja Misa ar pilnīgi jauniem matiem.

Viņas noraizējušos seju ieskāva dzeltenas, korķa viļķim līdzīgas cirtas.

Paskatījusies spogulī, mazā Misa nopūtās. Viņa paņēma kādus citus matus — sarkanus un izspūrušus — un uzvilka tos gandrīz līdz acīm.

Arī šie mati neizskatījās diez ko patīkami. Beidzot trīcošām ķepiņām Misa nocēla cirtas, ko bija pataupījusi uz laikošanas beigām un kuras viņai patika vairāk par citām. Tic bija cēli ogjumelni mati, kurus rotāja zelta vizulīši. Elpu aizturējusi, viņa uzlika matus galvā. Mirkli Misa aplūkoja pati sevi spogulī. Pēc tam viņa tikpat lēnām cirtas atkal noņēma un palika sēžam un skatāmies grīdā.

Snorkes jaunkundze bez skaņas izlavijās atpakaļ gaitenī.

Viņa saprata, ka Misa labāk vēlas palikt viena.

Taču Snorkes jaunkundze negāja atpakaļ pie pārējiem. Viņa gāja pa gaiteni prom. Jo bija sajutusi vilinošu un interesantu smaržu — pū­dera smaržu. Kabatas lukturīša gaismas aplis klejoja augšup un lejup gar sienām un beidzot apstājās pie maģiskā vārda «Garderobe».

— Drēbes,— Snorkes jaunkundze čukstēja.— Kleitas!— Viņa nospieda durvju rokturi un iegāja.— Ai, cik brīnišķīgi!— viņa noel- sās.— Ai, cik skaisti!

Kleitas, kleitas, kleitas. Tās bija sakarinātas bezgalīgās rindās, simtiem cieši cita pie citas, cik tālu vien sniedzās skats — mirdzošs brokāts, viegli tilla un gulbju spalvu mākoņi, puķains zīds un tumšsarkans samts, un visapkārt kā žiglas mirdzošas bakas uguntiņas samirkšķinājās visdažādāko krāsu spīguļi.

Sajūsmas pārņemta, Snorkes jaunkundze tuvojās kleitām. Viņa tām pieskārās. Saņēma tās saujā un piespieda pie sava purniņa, pie savas sirds. Kleitas čaukstēja, tās oda pēc putekļiem un smaržām, tās apraka viņu savā lielajā skaita. Piepeši Snorkes jaunkundze palaida kleitas vaļā un īsu brītiņu pastāvēja uz galvas.

— Lai maķenīt nomierinātos,— viņa klusu čukstēja.— Man jāno­mierinās, citādi es aiz laimes pārplīsīšu. Kleitu ir pārlieku daudz . . .

Pirms pusdienām Misa sēdēja salona stūrī un sēroja.

— Hci!— Snorkes jaunkundze sacīja un nosēdās viņai blakus.

Nebilzdama ne vārda. Misa greizi uz viņu paskatījās.

— Es biju aizgājusi meklēt sev kleitu,— Snorkes jaunkundze stāstīja.— Un atradu vairākus simtus kleitu un kļuvu dikti priecīga.

Misa izdvesa kaut ko pavisam nesaprotamu.

— Varbūt tūkstošiem kleitu!— Snorkes jaunkundze turpināja. — Un es skatījos un skatījos, un laikoju un laikoju, un kļuvu arvien bēdīgāka.

— Vai patiešām?— Misa iesaucās.

— Jā, vai nav dīvaini?— Snorkes jaunkundze sacīja.— Redzi, kleitu bija pārlieku daudz. Es nemūžam nespētu tās visas uzvilkt mugurā un nespētu izšķirties, kura ir visskaistākā. Tās mani gandrīz vai izbiedēja! Bijušas tur tikai divas kleitas, es būtu izvēlējusies pašu skaistāko.

— Tas būtu bijis daudz labāk,— Misa, mazliet priecīgāka, piebal­soja.

— Tāpēc es aizbēgu,— Snorkes jaunkundze nobeidza.

Kādu bridi viņas klusu sēdēja un vēroja trollīša Mumina māmiņu, kas klāja pusdienu galdu.

— Iedomājies,— Snorkes jaunkundze iesāka,— iedomājies, kas par ģimeni te dzīvojusi pirms mums! Tūkstošiem kleitu! Grīda, kas griežas, pie griestiem gleznas, un garderobe, piebāzta pilna ar viņu mantām. Papīra mēbeles, un pašiem savs lietus. Kā tev liekas, kadi viņi ir izskatījušies?

Atcerējusies skaistās cirtas, Misa nopūtās.

Bet Misai un Snorkes jaunkundzei aiz muguras, putekļainajās grabažās aiz papīra palmas, spīdēja divas uzmanīgas, zibsnīgas ačeles. Acis nicīgi viņas nopētīja un klīda tālāk pa salona mēbelēm, apstāda­mās pie Mumina māmiņas, kas cēla galdā biezputru. Acis kļuva vēl melnākas, un purniņš saraucās neskanīgā spurdzienā.

— Ēdiens ir galdā!— trollīša Mumina māmiņa sauca. Paņēmusi putras šķīvi, viņa nolika to uz grīdas pie palmas.

Visi saskrēja un sasēdās ap pusdienu galdu.

— Māmiņ,— trollītis Mumins sacīja un pastiepās pēc cukura,

— māmiņ, vai tev neliekas, ka … — Un viņš apklusa pavisam un ar būkšķi izlaida no ķepām cukurtrauku.— Skaties!— viņš čukstēja.

— Skaties!

Visi pagriezās un skatījās. No tumšā stūra bija atdalījusies kāda ēna. Kaut kas pelcks un krunkains izšļuca salona vidu, mirkšķināja acis saulē, purināja ūsas un naidīgi viņus uzlūkoja.

— Es esmu Emma,— vecā teātra žurka augstprātīgi sacīja,— un es gribu vienīgi pateikt, ka man derdzas biezputra. Jau trešo dienu jūs ēdat biezputru!

— Rīt būs piena zupa,— Mumina māmiņa kautrīgi ieteicās.

— Es ienīstu piena zupas,— Emma attrauca.

— Vai Emma nevēlētos apsēsties?— trollīša Mumina tētis pavai­cāja.— Mēs domājām, ka šī māja ir pamesta, tāpēc . . .

— Mājai— Emma viņu pārtrauca un nošņācās.— Māja! Sī nav nekāda māja.—Gāzelēdamās viņa pienāca pie pusdienu galda, taču neapsēdās.

— Vai viņa uz mani dusmojas?— Misa čukstēja.

— Ko tad tu esi izdarījusi?— Bumbulītes meita jautāja.

— Nekā,— Misa, skatīdamās šķīvī, murmināja.— Vienīgi ir tāda sajūta. Tāda sajūta, ka uz mani kāds mūžīgi dusmojas. Ja es būtu visbrīnišķīgākā misa pasaulē, tad viss būtu citādi . . .

— Bet, ja tu reiz tāda neesi, tad ko tur lai dara,— Bumbulītes meita noteica un turpināja ēst.

— Vai Emmas ģimene tika izglābta?— trollīša Mumina māmiņa līdzcietīgi apvaicājās.

Emma neatbildēja. Viņa skatījās uz sieru . . . Pastiepusi ķepu, viņa iebāza to kabatā. Tad viņas skatiens klīda tālāk pa galdu un apstājās pie maza pankūkas gabaliņa.

— Pankūka pieder mums!— mazā Mija iebrēcās, palēcās un uzsē­dās pankūkai virsū.