TUVE JANSONE - MAZIE TROĻĻI UN LIELIE PLŪDI

MAZIE TROLLI UN LIELIE PLŪDI

MAZIE TROLLI UN LIELIE PLŪDI

'7^ f

Vajadzēja būt jau krietni pēc pusdienas - reiz augusta beigās kad trollītis Mumins un viņa māmiņa nonāca lielā meža visdziļākajā vietā. Tur bija pilnīgs klusums un starp kokiem tik tumšs, it kā jau būtu iestājusies krēsla. Šur un tur auga milzu puķes, kas spīdēja pašas no savas gaismas - līdzīgi plīvojošām lampām un visdziļāk ēnās kustējās sīki zaļ- salti punktiņi.

- Jāņtārpiņi, - sacija trollīša Mumina māmiņa, bet viņiem nebija laika apstāties, lai tuvāk uz tiem palūkotos. Proti, viņi bija devušies meklēt patīkamu un siltu vietu, kur varētu uzcelt māju un ielīst, pirms uznāk ziema. Troļļi Mumini it nemaz nepanes aukstumu, tālab mājai bija jābūt gatavai, vēlākais, oktobrī.

Tāpēc viņi gāja tālāk - aizvien dziļāk un dziļāk iekšā klusumā un tumsā. Pamazām trollītis Mumins sāka just bailes un čukstus vaicāja māmiņai, vai, pēc viņas domām, tur dziļumā esot kādi bīstami zvēri.

- Diezin vai, - viņa atteica, - lai gan varbūt būs labāk,

ja mēs iesim maķenīt ātrāk. Bet es ceru, ka, atgadoties kaut kam bīstamam, mūs nepamanīs, jo mēs esam tik mazi.

Piepeši trollītis Mumins satvēra savu māmiņu cieši aiz rokas. - Skaties! - viņš sacya un bija tik nobyies, ka viņa aste saslējās stāvus gaisā. No koka stumbra ēnām uz viņiem stingi lūkojās divas acis. Iesākumā arī māmiņa no­bijās, bet tad nomierinoši teica: - Tas būs ļoti mazs zvē-

riņš. Pagaidi, es to apgaismošu. Redzi, tumsā viss izskatās daudz briesmigāk.

Un, noplūkusi vienu no lielajām puķu lapām, viņa iespīdināja to ēnā. Tad viņi ieraudzēja, ka tur patiešām tup ļoti mazs dzīvnieciņš, un tas izskatījās laipns un mazliet sabijies.

- Redzi nu, - sacga trollīša Mumina māmiņa.

- Kas jūs tādi esat? - mazais dzīvnieciņš jautāja.

- Es esmu trollītis Mumins, - atbildēja trollītis, kas atkal bija paguvis tapt drošsirdīgs. - Un šī ir mana mā­miņa. Es ceru, ka mēs tevi neiztraucējām. - (Redzams, ka māmiņa ir iemācījusi viņam pieklājīgu izturēšanos.)

- Neiztraucējāt, - mazais dzīvnieciņš sacīja. - Es sēdēju un jutos diezgan melanholisks, un ilgojos pēc sa­biedrības. Vai jūs ļoti steidzaties?

- Jā, - atteica trollīša Mumina māmiņa. - Proti, mēs pašlaik meklējam labu, saulainu vietu, kur uzcelt māju. Varbūt tev ir vēlēšanās nākt mums līdzi?

- Un kā vēl ir!- attrauca mazais dzīvnieciņš un pielē­ca pie viņiem. - Es apmaldījos un domāju, ka nekad vairs neredzēšu sauli!

Tā viņi visi trīs turpināja ceļu un paņēma līdzi lielu tulpi, ar ko apgaismot ta­ku. Bet ap viņiem arvien biezāka un biezāka sa­biezēja tumsa, puķes zem kokiem spīdēja vājāk, un beidzot apdzisa arī pašas pēdējās. Viņu

priekšā spīgoja melns ūdens klajums, un gaiss bija smags un auksts.

- Brr, cik šausmīgi! - ieteicās mazais dzīvnieciņš. - Tas ir purvs. Tur es neuzdrošinos iet.

- Kāpēc gan tā? - jautāja trollīša Mumina māmiņa.

- Tur taču dzīvo Lielā Čūska, - ļoti zemā balsī sacīja mazais dzīvnieciņš, lūkodamies uz visām pusēm.

- Ek, - trollītis Mumins novilka un gribēja izlikties drošsirdīgs. - Mēs esam tik mazi, ka nemaz neesam pama­nāmi. Kā tad mēs atradīsim saules gaismu, ja neuzdrīkstē­simies tikt pāri purvam? Nāc vien.

- Varbūt mazu gabaliņu, - mazais dzīvnieciņš piekrita. - Bet esiet piesardzīgi. Uz jūsu atbildību!

Tā viņi pēc iespējas klusāk kāpa no viena ciņa uz otru. Melnās dūņas ap viņiem burbuļoja un čukstinājās, bet, kamēr spīdēja tulpe, viņi jutās droši. Vienu brīdi trollītis Mumins paslīdēja un gandrīz vai iekrita dūņās, bet mā­miņa viņu pēdējā brīdī satvēra.

- Mums tālāk jābrauc ar laivu, - viņa sacīja. - Tev taču gluži slapjas kājas. Tu noteikti apsaldēsies. - Tad viņa izņēma no savas somas pāri sausu zeķu trollītim un

uzcēla viņu un mazo dzīvnieciņu uz lielas ūdensrožu lapas. Visi tris iemērca astes ūdenī kā airus un stūrēja taisni pa purvu uz priekšu. Zem viņiem vīdēja tumšas būtnes, kas peldēja iekšā un ārā starp koku saknēm, tās plakšķinājās un nira, un viņiem klāt lavījās migla.

Piepeši mazais dzīvnieciņš ieteicās:

- Tagad es gribu mājās!

- Nebaidies, mazo dzīvnieciņ, - drebošu balsi sacya trollītis Mumins. - Mēs uzdziedāsim kaut ko priecīgu un…

To pašu acumirkli nodzisa viņa tulpe un kļuva pavisam tumšs. Un tumsā viņi izdzirda šņākoņu un juta, kā šūpojas ūdensrozes lapa.

- Ātri, ātri, - sauca trollīša Mumina māmiņa. - Nāk Lielā Čūska.

Viņi iemērca astes dziļāk un airējās no visa spēka tā, ka ūdens mutuļoja lapas priekšgalā. Un viņi ieraudzēja Čūsku, kas peldēja viņiem nopakaļ. Čūska izskatījās ļauna, tās acis bija dzeltenas un nežēlīgas.

Viņi īrās no visa spēka, bet Čūska bija cieši viņiem uz

pēdām un jau atplēta savu muti ar gari šaudīgo mēli. Trollītis Mu­mins aizlika rokas acīm priekšā un kliedza:

- Māmiņ! - un gaidiga, ka viņu apēdīs.

Bet nekas nenotika. Tad viņš uzmanīgi palūkojās pa pirkstu starpu. Bya noticis kaut kas ļoti dīvains. Viņu tulpe atkal spīdēja - tā bija atvērusi sava kausa lapas, un to vidū stāvēja meitene ar dzidri ziliem matiem, kas sniedzās līdz papēžiem. Tulpe spīdēja arvien spēcīgāk. Čūska sāka mirkšķināt acis, un pēkšņi - nikni šņākdama - pagriezās un ieslīdēja dūņās.

Trollītis Mumins, vina māmiņa un mazais dzīvniecinš bija tik uzbudināti, ka labu brīdi neattapa ko teikt. Beidzot trollīša māmiņa svinīgi sacīja:

- Lielu lielais paldies par palīdzību, daiļā dāma. - Un trollītis Mumins palocījās dziļāk nekā parasti, jo tik skaistu zilmatainu meiteni viņš redzēja pirmo reizi mūžā.

- Vai jūs visu laiku dzīvojāt tulpē? - kautrīgi jautāja mazais dzīvniecinš.

- Tās ir manas mājas, - viņa teica. - Tu vari saukt mani par Tulpīti.

Un tā viņi palēnām irās uz purva otru pusi. Tur bija cieši saaugušas papardes, un zem tām trollīša Mumina

māmiņa ierīkoja sūnās guļvietu. Trollītis Mumins gulēja gluži blakus māmiņai un klausījās varžu korī purvā. Nakts bija pilna drūmām un ērmotām skaņām, un pagāja krietns brīdis, iekams viņš aizmiga.

Nākošā rītā Tulpīte gāja viņiem pa priekšu, un viņas zilie mati mirdzēja kā visgaišākā dienasgaismas spuldze.

Ceļš kļuva arvien kraujāks, un beidzot kalns pacēlās tik stāvs, tik augsts, ka viņi neredzēja tā virsotni.

- Tur augšā gan laikam ir saules gaisma, - ilgu pilns sacya mazais dzīvnieciņš. - Man tik nešpetni salst.

- Man ari, - ieteicās trollītis Mumins. Un nošķaudījās.

- Vai es neteicu? - viņa māmiņa ierunājās. - Tagad tu esi apsaldējies. Esi tik labs un apsēdies, kamēr es sakuršu ugunskuru.

Un, savākusi milzigu kaudzi sausu zaru, viņa aizdedzināja to ar dzirksteli no Tulpītes zilajiem matiem. Viņi visi četri sēdēja un raudzījās ugunī, kamēr trollīša Mumina māmiņa stāstīja viņiem dažādus atgadījumus. Viņa stās­tīja par to, kā bya viņas bērnībā, kad troļļiem Muminiem nevaja­dzēja lauzties cauri šausmīgiem mežiem un iet pa purviem, lai atrastu mājokli.

Tais laikos viņi visi kopā ar mājas troļļiem dzīvoja pie cilvē­kiem, lielākotiesu aiz viņu podi­ņu krāsnīm. > ,

- Dažs labs no mums noteikti vēl tagad tur mājo, - sacīja trollī­ša Mumina māmiņa. - Protams, tais mājās, kur cilvēkiem jopro­jām ir podiņu krāsnis. Bet ar centrālapkuri ap­sildītās mājās mēs nejū­tamies labi.