Tuve Jānsone: TROLLĪŠA ZIEMA

Kad Somijas zviedru rakstniece Tūve Jānsone (1914-2001) sāka rakstīt par trollīti Muminu, viņš, nevienam nezināms, kopā ar savu ģimeni dzīvoja Muminielejā. Tagad trollītis Mumins ir pazīstams visā pasaulē un, kā jau lielai slavenībai, viņam Somijā ir savs muzejs un pat sava zeme, kurā paviesoties laipni tiek lūgts ikviens.

Ar trollīti Muminu allaž atgadās kaut kas satraucošs. Arī šoreiz, kad visa Muminu ģimene saldi guļ lielajā ziemas miegā, trollītis pēkšņi pamostas un vairs nespēj aizmigt. Un, tā kā viņš ir pirmais no Muminiem, kas jebkad ir piedzīvojis ziemu, tad sākumā jūtas drausmīgi vientuļš guļošajā mājā. Trollītim visapkārt ir sveša, ledusauksta pasaule, un tikai pamazām viņš sāk iepazīt ziemas noslēpumainās būtnes. Viņš noskaidro, ka sniegs neaug no zemes un ka saulīte nav paslēpusies, tāpēc ka būtu apvainojusies. Bet, kad trollītim Muminam ziema beidzot iepatīkas, jau sākas pavasaris un pamostas arī viņa ģimene.

Tuve Jansone

Trollīša ziema

Tuves Jansones

zīmējumi

No zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane

Tuve Jānsone TROLLĪŠA ZIEMA

Redaktore Antra Vagnere

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-1915. A/s "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rigā, LV-1010.

© Mudīte Treimane, tulkojums latviešu valodā

MANAI MĀTEI

Debesis bija gandrīz melnas, bet sniegs mēness­gaismā mirdzēja dzidri zils.

•Zem ledus aizmigusi gulēja jūra, un dziļi zemē starp koku saknēm visi mazie ķipari sapņoja par pavasari. Tomēr līdz pavasarim bija diezgan tālu, jo gads bija paguvis nostaigāt tikai mazu gabaliņu jaunajā gadā.

Tieši tai vietā, kur ieleja meta vieglu līkumu, lai pacel­tos uz kalnu pusi, gulēja sniegā ieputināta māja. Tā atgādināja untumainu sniega kupenu un izskatījās gau­žām vientuļa. Tai gluži blakus starp ledainajiem kras­tiem ogļu melna līkumoja upe - straume neļāva ūdenim

aizsalt visu cauru ziemu. Taču pāri tiltam neveda nekā­das pēdas un sniega kupenas ap māju bija neskartas.

Iekšā bija silts. Lejā, pagraba krāsnī, lēnām dega milzum daudz kūdras. Ielūkojies pa logu, mēness ap­gaismoja mēbeļu baltos ziemas pārklājus un tilla au­dumā ietīto kristāla lustru. Un salonā ap lielo podiņu krāsni garo ziemas miegu gulēja Muminu ģimene.

Tā viņi bija gulējuši aizvien - no novembra līdz aprīlim jo ziemas miegu gulēja ari viņu senči, un troļļi Mumini ievēro tradīcijas. Visiem vēderā bija egļu skujas, uz mata, kā tas bija viņu senčiem, un pie gul­tas, cerību pilni, viņi bija sakrāvuši kaudzē visu, ko var ievajadzēties agrā pavasari. Lāpstas, saulesbrilles, filmu rullīšus, anemometrus [1] un tamlīdzīgas mantas.

Klusums bija mierīgs un gaidu pilns.

Dažbrīd miegā kāds nopūtās un ieritinājās dziļāk savā guļvietā.

Mēness stars aizklejoja no šūpuļkrēsla līdz salona galdam, slīdēja pāri gultas gala misiņa rumbuļiem un iespīdēja trollītim Muminam tieši sejā.

Un tad atgadījās kaut kas tāds, kas nekad vēl nebija atgadījies, kopš ziemas guļā aizgāja pirmais no trol- līšiem. Mumins pamodās un vairs nevarēja aizmigt.

Trollītis Mumins lūkojās uz mēnessgaismu un ledus kristāliem loga rūtī. Viņš dzirdēja, kā lejā, pagraba krāsnī, rūc uguns, un kļuva arvien možāks un možāks, un pārsteigtāks. Beidzot viņš uzslējās kājās un aiztipināja līdz māmiņas gultai.

Trollītis uzmanīgi paraustīja māmiņu aiz auss, tomēr viņa nepamodās, tikai vienaldzīgi saritinājās kamolā.

"Ja jau pat māmiņa nemostas, tad pārējos nemaz nav vērts modināt," trollītis Mumins nodomāja un tipināja prom pa svešādi noslēpumaino māju. Pulk­steņi jau labi sen kā bija apstājušies, un itin visu klāja smalka putekļu kārta. Kopš pērnā rudens uz salona galda stāvēja zupas bļoda ar egļu skujām. Un savā nodabā klusiņām tinkšķēja tillā ietērptā kris­tāla lustra.

Pēkšņi trollītis Mumins nobijās un spēji apstājās siltajā tumsā pie mēness stara. Viņš jutās pagalam pamests.

- Māmiņ! Mosties! - trollītis Mumins sauca, raustī­dams viņas segu. - Visa pasaule ir pazudusi!

Tomēr māmiņa nepamodās. Uz īsu brīdi viņas sapņi par vasaru kļuva nemierīgāki un raižpilnāki, tomēr pamosties viņa nespēja. Trollītis Mumins sari­tinājās uz paklāja pie viņas gultas, un garā ziemas nakts gāja savu gaitu.

Rītausmā augšā uz jumta sakustējās sniega ku­pena. Gabaliņu paslīdējusi, tā apņēmīgi nobrauca gar jumta malu un ar mīkstu būkšķi novēlās zemē.

Tagad visi logi bija aizķepēti ar sniegu - un caur rūtīm mājā iespraucās tikai vāri pelēka gaisma. Sa­lons izskatījās daudz nedabiskāks nekā citkārt - it kā gulētu dziļi zem zemes.

Trollītis Mumins, ausis izslējis, ilgi klausījās, tad, aizdedzinājis naktslampu, aiztipināja līdz sekre­tāram, lai izlasītu Susuriņa pavasara vēstuli. Tā

atradās parastajā vietā zem jūras putu [2] tramvaja un līdzinājās ikvienai pavasara vēstulei, ko pirms došanās uz dienvidiem oktobrī atstāja Susuriņš.

Vispirms lieliem, apaļiem burtiem bija rakstīts: "Hei/" Pati vēstule bija īsa.

Dusi saldi un neskumsti. Pirmajā siltajā pavasara dienā es atkal būšu klāt. Gaidi mani, kopā celsim aizsprostu.

Susurinš.

Trollītis Mumins vairākas reizes izlasīja vēstuli un piepeši jutās izsalcis.

Viņš iegāja virtuvē. Arī tā atradās daudz jūdžu zem zemes un bija baisi uzkopta un tukša. Pieliekamais bija tikpat tukšs. Trollītis atrada vienīgi pudeli ierūgušas brūkleņu sulas un puspaciņu apputējušas kraukšķošās maizes.

Viņš apsēdās zem virtuves galda un sāka ēst, no jauna pārlasīdams Susuriņa vēstuli.

Pēc tam viņš apgūlās uz muguras un skatījās uz četrstūrainajiem koka klucīšiem zem galda. Bija ļoti kluss.

- Hei! - trollītis Mumins čukstēja. - Dusi saldi un neskumsti. Pirmajā siltajā pavasara dienā, - viņš teica jau mazliet skaļāk. Un tad iedziedājās pilnā balsī: - Es atkal būšu klāt! Es būšu klāt, un būs pavasaris, un būs silts, un es būšu klāt, un klāt es būšu, un šeit, un vienmēr…

Te piepeši viņš apklusa, ieraudzījis, ka no virtuves skapīša apakšas uz viņu blenž divas mazas ačeles.

Viņš arī blenza, un visapkārt valdīja tāds pats klusums kā pirmīt. Tad acis pazuda.

- Pagaidi! - trollītis Mumins nobijies iesaucās. Viņš pielīda pie virtuves skapīša un klusiņām aicināja: - Nāc, nāc! Nebaidies! Es esmu labs. Nāc atpakaļ…

Tomēr, lai nu kas tas bija, svešais, kas mājoja zem skapīša, vairs nerādījās. Trollītis Mumins nolika uz grīdas vairākus maizes gabaliņus un izlēja nedaudz brūkleņu sulas.

Kad viņš atgriezās salonā, stikla kruzulīši pie gries­tiem melanholiski ietinkšķējās.

- Tagad es iešu prom, - trollītis Mumins stingri sacī­ja kristāla lustrai. - Es esmu noguris nojums visiem, un nu es došos uz dienvidiem, lai sastaptu Susuriņu. Viņš mēģināja atvērt āra durvis, bet tās bija iesalušas.

Klusu pīkstēdams, viņš skraidīja no loga pie loga, bet tie visi bija iesaluši. Tad vientuļais trollītis Mu­mins uzskrēja bēniņos, atrāva jumta lūciņu un izrā­pās uz jumta.

Viņu sagaidīja auksts gaisa vilnis.

Trollītim aizrāvās elpa, viņš paslīdēja un gar jumta malu novēlās lejā. Tā trollītis Mumins bezpalīdzīgi iebrauca jaunā, bīstamā pasaulē un pirmo reizi dziļi iegrima sniega kupenā. Sniegs nepatīkami durstīja viņa samtaino ādu, kamēr purniņš saoda jaunu smaržu. Tā bija spēcīgāka par viņam pazīstamām smaržām un mazliet biedējoša. Taču šī smarža vērta viņu pavisam možu un ieinteresētu.