Tuve Jānsone - TROLLĪŠA ZIEMA

- Šonakt esmu nodomājis gulēt mājās, - trollītis Mumins stingri sacīja.

- Tas ir labi, - Tū-tikija piekrita. - Mēness nav vēl nogājis, tā ka ceļu tu atradīsi.

Durvis pašas no sevis atslīdēja vaļā, un trollītis Mumins izgāja sniegā.

- Tomēr, - viņš sacīja, - tomēr mans zilais peld­mētelis karājas tajā skapī. Paldies par zupu.

Durvis atkal atslīdēja vaļā, un viņu apņēma tikai klusums un mēness gaisma.

Trollītis Mumins pameta žiglu skatu uz ledu, un viņam šķita, ka tālumā pie apvāršņa viņš redz čāpo­jam lielo, neveiklo Morru.

Trollītis redzēja to gaidām aiz krastmalas akme­ņiem. Un, kad viņš gāja caur mežu, Morras ēna neat­laidīgi lavījās aiz katra koka. Tā bija Morra, kas sēdās virsū visām svecēm un lika nobālēt visām krāsām.

Beidzot trollītis Mumins nonāca pie guļošās mājas. Lēnām viņš uzrāpās uz milzīgās kupenas ziemeļu pusē un pielīda pie jumta lūciņas, kas vēl stāvēja pavērta.

Gaiss mājā bija silts un smaržoja pēc troļļiem Mu- miniem, un, kad viņš gāja pa istabu, kristāla lustra, it kā viņu pazīdama, iedzinkstējās. Trollītis Mumins novilka savu matraci no gultas un nolika to pie mā­miņas gultas. Māmiņa pa miegam viegli nopūtās un kaut ko nesaprotamu nomurmināja. Tad viņa pie sevis iesmējās un saritinājās tuvāk pie sienas.

"Es šeit vairs neiederos," trollītis Mumins nodomā­ja. "Un arī tur ne. Es nezinu, kas ir nomods un kas - sapnis." Tad viņš vienā acumirklī aizmiga, un vasa­ras ceriņi apsedza viņu ar savu zaļo, laipno ēnu.

Mazā Mija gulēja savā saplēstajā guļammaisā un piktojās. Pret vakaru bija sācis pūst, un vējš zēģelēja tieši alā. Slapjā kartona kaste bija trīs vietās ieplī­susi, un guļammaisa polsterējums nekārtīgi lidinājās no viena alas stūra otrā.

- Hei, veco māšel! - mazā Mija klaigāja un iedun- kāja Bumbulītes meitai mugurā. Bet tā tikai gulēja un pat nepakustējās.

- Tagad es kļūšu dusmīga, - mazā Mija sacīja. - Guļ tieši tagad, kad man reizi par visām reizēm būtu bijis labums no māsas!

Mazā Mija aizspēra prom guļammaisu. Tad, pierā- pusies pie alas izejas, viņa ar acīmredzamu sajūsmu lūkojās aukstajā tumsā.

- Nu tik jūs redzēsiet! - mazā Mija drūmi nomur­mināja un šļūca lejā no kalna.

Te ārā valdīja vēl lielāka vientulība nekā pasaules galā - ja nu vispār kāds bija ticis tik tālu. Viegli čaukstēdams, sniegs virpuļoja pa ledu, savērpdams lielus, pelēkus vēdekļus. Liedags pazuda tumsā, jo bija nogājis mēness.

- Nu mēs brauksim! - mazā Mija sacīja, izpletuši svārciņus nejaukajā ziemeļu vējā. Viņa sāka braukt starp sniega laukumiem uz priekšu un atpakaļ, iz­pletuši kājas un ieturēdama līdzsvaru, kā jau mijas to mēdz darīt.

Kad mazā Mija brauca garām peldmājai, gaisma tajā jau labi sen kā bija izdzisusi. Pret nakts debesīm viņa saskatīja tikai smailā jumta siluetu. Taču viņa nenodomāja: "Tā ir mūsu vecā peldmāja." Viņa ieel­poja ziemas skarbo un bīstamo smaržu un apstājās liedagā, lai ieklausītos. Šausmīgi tālu, Vientuļajos Kalnos, kauca vilki.

- Nu vairs nav nekādi joki, - mazā Mija nomurmi­nāja un pie sevis tumsā pasmīnēja. Viņas nojauta sacīja, ka te kaut kur iet ceļš uz Muminieleju un māju, kur ir siltas segas un, kas zina, varbūt arī jauns guļammaiss. Viņa metās taisni pāri liedagam un nozuda starp kokiem.

Mija bija tik maza, ka viņas kājas neatstāja sniegā nekādas pēdas.

Tagad visi pulksteņi atkal gāja. Lai nejustos tik vientuļš, trollītis Mumins bija uzvilcis visus pulk­steņus, kādi vien mājā atradās. Tā kā laiks tik un tā bija zudis, viņš uzgrieza tos dažādos laikos - varbūt kāds pulkstenis rādīs pareizu laiku.

Brīdi pa brīdim pulksteņi sita, palaikam iezvanījās modinātājs, un šīs skaņas nomierināja trollīti Mu- minu. Tomēr viņš nespēja aizmirst visbriesmīgāko - vairs neuzlēca saule. Patiešām, rītu pēc rīta atplaik- snījās tāda kā pelēka krēsla, kas palēnām ieslīga garā ziemas naktī, taču saule ne reizes neparādījās. Gluži vienkārši - tā bija pazudusi; varbūt tā bija aiz­ripojusi pasaules izplatījumā? Iesākumā trollītis Mumins negribēja tam ticēt. Viņš gaidīja ilgi.

Katru dienu viņš devās lejā uz jūras krastu un, pagriezis purniņu pret austrumiem, nosēdās, lai gai­dītu. Bet nekas nenotika. Tad trollītis Mumins gāja mājās, aizvēra virs sevis jumta lūciņu un uz krāsns dzegas iededzināja garā rindā saliktās sveces. Tas, kas dzīvoja zem virtuves skapīša, joprojām nebija nācis ārā ēst un, iespējams, pats savā nodabā dzīvoja ārkārtīgi slepenu un svarīgu dzīvi.

Morra staigāja pa ledu, pilnīgi nogrimusi savās pār­domās, kuras neviens nekad neuzzinās, un peldmājas garderobē aiz peldmēteļiem bija noslēpies kaut kas bīstams. Ko tu tādam padarīsi?

Tā dzīvē notiek - nav zināms, kāpēc, un tev bez­palīdzīgi atliek uz to noskatīties.

Bēniņos trollītis Mumins atrada lielu kasti ar spī­dīgām fotogrāfijām un ilgu pilns apbrīnoja tajās re­dzamo vasaras skaistumu. Puķes un saullēkti, un ratiņi ar košas krāsas ritenīšiem - spīdīgas un mierī­gas fotogrāfijas, kas viņam atgādināja to pasauli, kuru viņš bija pazaudējis.

Vispirms viņš izklāja fotogrāfijas salonā uz grīdas. Pēc tam ieprātojās uzlīmēt tās uz sienām. Trollītis Mumins līmēja lēnām un rūpīgi, lai fotogrāfijas turē­tos pēc iespējas ilgāk, un visskaistākās viņš uzlīmēja uz sienas virs māmiņas gultas.

Trollītis Mumins bija nolīmējis sienu līdz pašam spogulim, kad viņš pamanīja, ka ir nozudusi lielā sudraba paplāte. Tā allaž bija karājusies ar sarka­niem krustdūrieniem izšūtā lentē pa labi no spoguļa, un nu bija palikusi vairs tikai lente un tumšāks ovāls uz sienas tapetēm.

Trollītis ārkārtīgi uztraucās, jo zināja, ka māmiņa ļoti mīl šo paplāti. Paplāte bija Muminu dzimtas dār­gums, kas nekad netika lietots, un vienīgā, ko uz Jāņiem nospodrināja.

Trollītis Mumins noraizējies staigāja pa māju un meklēja. Paplātes nekur nebija. Tad viņš ievēroja, ka trūkst arī milzums citu mantu - spilvenu, segu, miltu, cukura un kastroļu. Pazudis bija pat kafijas siltum- turis ar izšūto rozi.

Zudības stipri ķērās pie sirds trollītim Muminam, jo viņš jutās atbildīgs par guļošo ģimeni. Iesākumā viņš turēja aizdomās to, kas dzīvoja zem virtuves skapīša. Viņš domāja par Morru un to, kas mājoja peldmājas garderobē. Patiesībā ņēmējs varēja būt jebkurš, jo ziemā bija papilnam savādu radījumu, kas rīkojas paslepus un neaprēķināmi.

"Vajadzēs pajautāt Tū-tikijai," trollītis Mumins no­domāja. "Protams, es gan biju nodomājis sodīt sauli un, iekams viņa nebūs atgriezusies, nemaz neiet ārā. Bet šis gadījums ir svarīgāks."

Kad trollītis Mumins iznāca pelēkajā puskrēslā, verandas priekšā stāvēja svešs, balts zirgs un spo­žām acīm viņu uzlūkoja. Viņš piesardzīgi sveicināja, bet zirgs pat nepakustējās.

Tad trollītis Mumins ieraudzīja, ka zirgs ir no snie­ga. Par asti tam bija paņemta slota no malkas šķū­nīša, un acu vietā lūkojās mazi spogulīši. Zirga spo- guļacīs trollītis ieraudzīja pats sevi, un šis skats viņu nobiedēja. Tāpēc viņš apmeta līkumu zirgam un žigli tipināja lejā uz kailajiem jasmīnu krūmiem.

"Ja kaut viens te būtu pazīstams no agrākiem laikiem," trollītis Mumins domāja. "Kāds, kurš ne­būtu noslēpumains, bet gluži ikdienišķs. Kāds, kurš arī būtu pamodies un pats vairs nepazītu sevi. Tad varētu sacīt: "Hei! Vai nav šausmīgi auksts? Vai sniegs nav muļķīgs? Vai redzēji, kādi izskatās jas­mīnu krūmi!? Vai tu atceries, kā pērnvasar…" Vai arī kaut ko tamlīdzīgu."