Tuve Jānsone: TROLLĪŠA ZIEMA

- Vai tu viņus pazīsti? - trollītis Mumins jautāja.

- Dažus, - Tū-tikija atbildēja. - Piemēram, to, kas dzīvo zem virtuves skapīša, es pazīstu ļoti labi. Bet man liekas, ka viņš grib dzīvot noslēpumainu dzīvi, tāpēc es nevaru jūs abus iepazīstināt.

Iespēris pa galda kāju, trollītis Mumins nopūtās. - Protams, protams, - viņš sacīja. - Bet es negribu dzī­vot noslēpumainu dzīvi. Te nu tu piepeši nokļūsti kaut kādā pilnīgi jaunā pasaulē, un nav neviena, kas vēlē­tos apvaicāties, kādā pasaulē tu dzīvoji iepriekš. Pat mazajai Mijai nav vēlēšanās runāt par īsto pasauli.

- Un kā lai zina, kura ir īstā pasaule? - Tū-tikija jautāja, piespiedusi purniņu pie rūts. - Tur viņa nāk.

Mazā Mija atgrūda durvis vaļā un ar blīkšķi no­svieda uz grīdas sudraba paplāti.

- Buras der, - viņa sacīja. - Bet tagad man ir vajadzīgs uzrocis [4] . No tavas māmiņas olu siltumtura nekāds uzro­cis neiznāk, lai kā es to graizītu. Olu siltumturi paš­reizējā izskatā nevar dāvināt pat evakuētam ezim [5] .

- Redzu, - trollītis Mumins sacīja, drūmi skatīda­mies uz olu siltumturi.

Mazā Mija nosvieda to uz grīdas, un kāda neredza­ma pele acumirklī aiznesa siltumturi uz krāsniņu.

- Nu, vai viņa drīz nāks? - mazā Mija vaicāja.

- Liekas gan, - Tū-tikija sacīja. - Nāciet ārā paska­tīties!

Visi izgāja uz steķiem un ošņāja jūras gaisu. Va­kara debesis bija gluži zaļas, un likās, ka visa pa­saule ir veidota no plāna stikla. Valdīja pilnīgs klu­sums, un visam pāri, spoguļodamās ledū, mirdzēja košas zvaigznes. Bija briesmīgi auksts.

- Jā, viņa nāk, - Tū-tikija sacīja. - Tagad iesim iekšā.

Pele zem galda pārstāja spēlēt.

Ārā tālumā pa ledu šurp nāca Ledus kundze. Viņa bija balta kā stearīns, bet, ja uz viņu palūkojās caur labo rūti, kļuva sarkana un, ja paraudzījās caur kreiso, - gaiši zaļa.

Piepeši trollītis Mumins sajuta: rūts kļūst tik auk­sta, ka viņam iesāpas purniņš, un viņš izbijies atrā­vās no rūts.

Visi sēdēja pie krāsniņas un gaidīja.

- Neskatieties uz to pusi, - Tū-tikija sacīja.

- Hei, kāds te rāpjas man klēpī, - mazā Mija pār­steigta iesaucās un skatījās uz saviem tukšajiem svārkiem.

- Tās ir manas peles, kurām bail, - Tū-tikija sacīja. - Sēdi mierīgi, viņas drīz aizies.

Ledus kundze patlaban gāja garām peldmājai. Iespējams, viņa uzmeta skatienu logam, jo cauri ista­bai izvējoja ledaina elpa, kas lika nobālēt pat nokai­tētajai dzelzs krāsniņai. Un tad viss bija beidzies. Neredzamās peles nokaunējušās izlēca no mazās Mijas klēpja, un visi saskrēja pie loga skatīties.

Ledus kundze stāvēja krasta niedrēs ar muguru pret viņiem. Tā noliecās pār sniegu.

- Tas ir vāverēns, - Tū-tikija sacīja. - Viņš ir aiz­mirsis tupēt mājās.

Noliekusi savu skaisto seju pār vāverēnu, Ledus kundze izklaidīgi pakasīja tam aiz auss. Kā apburts vāverēns skatījās uz Ledus kundzi, tieši viņas auk­stajās, zilajās acīs. Viegli pasmaidījusi, Ledus kundze devās tālāk.

Bet viņas iemītajās pēdās stīvs un sastindzis, sa­slējis gaisā mazās ķepiņas, palika guļam nesaprātī­gais vāverēns.

- Nu gan izgāja plāni, - Tū-tikija sarūgtināta sacīja un uzvilka cepurīti uz ausīm. Viņa atvēra durvis, un peldmājā ievēlās balts sniega mākonis. Pēc brītiņa viņa ieslīdēja pa durvju spraugu un nolika vāverēnu uz galda.

Neredzamās peles atsteidzās ar karstu ūdeni un ietina vāverēnu siltā dvielī. Bet tā mazās ķepiņas slējās gaisā tikpat stīvi un skumīgi un tam nepakus­tējās ne spalviņa.

- Vāverēns ir pilnīgi pagalam, - mazā Mija lietišķi sacīja.

- Visādā ziņā viņš dabūja redzēt kaut ko skaistu, iekams nomira, - trīcošā balsī sacīja trollītis Mumins.

- Nūja, - novilka mazā Mija. - Lai vai kā, tagad viņš ir visu aizmirsis. Un es gribu no viņa astes iz­taisīt jauku uzrocī ti.

- To tu nedarīsi! - trollītis Mumins uztraukts iesau­cās. - Vāverēnam aste jāņem līdzi kapā. Jo viņš taču ir jāapbedī, vai nav tiesa, Tū-tikij?

- Hm, - Tū-tikija novilka. - Nav jau zināms, vai mi­rušiem ir kāds prieks par savu asti.

- Mīļā Tū-tikij, - trollītis Mumins lūdzās. - Nesaki visu laiku, ka vāverēns ir miris. Tas ir tik šausmīgi.

- Ja kāds reiz ir miris, tad viņš ir miris, - Tū-tikija laipni teica. - Šis vāverēns pamazām pārvērtīsies par zemi. Un vēlāk no zemes izaugs koki, pa kuriem lēkās citi vāverēni. Vai tad tas ir tik skumīgi? [6]

- Var būt, ka nav, - trollītis Mumins teica un no- šņaukājās. - Bet rīt katrā ziņā vāverēns jāapbedī un kopā ar asti un visu pārējo, un bērēm jābūt skaistām un svinīgām.

Nākamo dienu peldmāja bija ārkārtīgi auksta. Uguns vēl kurējās krāsniņā, bet varēja manīt, ka neredzamās peles ir nogurušas. Kafijas kannai, ko trollītis Mumins atnesa no mājas, zem vāka bija plāna ledus kārtiņa.

Starp citu, aiz cieņas pret mirušo vāverēnu trollītis Mumins atteicās dzert kafiju. - Tagad tev jāiedod mans peldmētelis, - viņš svinīgā balsī teica. - Jo māmiņa sacīja, ka bērēs parasti ļoti salstot.

-Aizgriezies un skaiti līdz desmit, - Tū-tikija atteica.

Trollītis Mumins pagriezās pret logu un skaitīja. Kad viņš bija aizskaitījis līdz astoņi, Tū-tikija aiz­vēra garderobes durvis un pasniedza trollītim viņa zilo peldmēteli.

- Iedomājies tikai, tu atcerējies, ka manējais ir zils, - trollītis Mumins priecīgs sacīja.

Viņš uzreiz iegrūda ķepas kabatās, bet saulesbriļļu tur nebija.

Toties tur bija mazliet smilšu un apaļš, balts lod­veida akmens.

Trollītis paberzēja akmeni ar ķepu. Akmens apa­ļumā bija jūtama visa pagājušā vasara, viņam gan­drīz likās, ka tas joprojām glabā saules siltumu.

- Nu tu izskaties, it kā būtu nelūgts ieradies cie­mos, - mazā Mija sacīja.

Trollītis Mumins neskatījās uz viņu.

- Vai jūs nāksiet uz bērēm vai nenāksiet? - viņš ar cieņu vaicāja.

- Saprotams, ka nāksim, - Tū-tikija atteica. - Savā ziņā tas bija labs vāverēns.

- Sevišķi laba bija aste, - Mija piebilda.

Ievīstījuši vāverēnu vecā peldcepurē, viņi devās

ārā nežēlīgajā aukstumā.

Sniegs gurkstēja zem viņu ķepām, un no mutēm baltiem mutuļiem vēlās dvašas mākoņi. Purniņš kļuva tik stīvs, ka to nevarēja pat saraukt.

- Te gan ir ciets, - mazā Mija sajūsminājās un pa­lēcās uz sasalušā liedaga.

- Vai tu nevari iet mazlietiņ lēnāk? - trollītis Mumins lūdza. - Šīs tomēr ir bēres.

Viņš bija spiests elpot maziem, maziem vilcieniem, lai neierautu pārāk daudz ledainā gaisa.

- Es nemaz nezināju, ka tev ir uzacis. - Mazā Mija ar interesi skatījās. - Tagad tās ir kļuvušas baltas un tu izskaties vairāk samulsis nekā citām reizēm.

- Tās ir nosarmojušas, - Tū-tikija stingri noteica.

- Un tagad ciet klusu, jo ne es, ne tu neko nezinām par bērēm.

Trollītis Mumins kļuva priecīgs. Viņš pienesa vāve­rēnu pie mājas un nolika to sniega zirgam pie kājām.

Pēc tam viņš uzrāpās pa virvju kāpnēm un nokā­pa lejā siltajā salonā, kur visi gulēja.

Trollītis Mumins izmeklēja visas sekretāra atvilk­tnes. Visu viņš apgrieza ar kājām gaisā, tomēr mek­lēto neatrada.

Tad, piegājis pie māmiņas gultas, viņš čukstus kaut ko pajautāja. Māmiņa nopūtās un pagriezās gultā uz otriem sāniem. Trollītis Mumins čukstēja vēlreiz.

Tad pēc savas sievišķīgās saprašanas par visu, kam sakars ar tradīcijām, māmiņa pa miegam atbildēja: