Tuve Jānsone: TROLLĪŠA ZIEMA

- Sēru lentes… tās ir manā garderobē… pašā augšā… pa labi… - To pateikusi, viņa atkal iegrima ziemas miegā.

Bet trollītis Mumins izņēma no trepju apakšas kāp­nes un uzkāpa līdz garderobes augšējam plauktam.

Tur viņš atrada kastīti ar visu ko nevajadzīgu, kas dažkārt var izrādīties gaužām vajadzīgs: melnas sēru

lentes, zelta lentes lieliem svētkiem, mājas atslēgu, šampanieša mikseri, līmi porcelānam un, starp citu, liekus misiņa rumbuļus gultas galiem.

Kad trollītis Mumins atkal izlīda ārā, ap asti viņam bija apsieta sēru lente. Viņš iesēja mazu, melnu pušķi arī Tū-tikijas cepurē.

Bet mazā Mija kategoriski atteicās izrotāties. - Ja es sēroju, tad man nevajag to izrādīt ar pušķi, - viņa teica.

- Ja tu sēro, - trollītis Mumins sacīja. - Bet tu nesēro.

- Nē, - mazā Mija piekrita. - Es nespēju sērot. Es spēju būt vai nu līksma, vai dusmīga. Vai manas sēras vāverēnam var ko līdzēt? Bet, ja es esmu dusmīga uz Ledus kundzi, var gadīties, ka es kādreiz iekožu viņai

kājā. Un tad, kas zina, viņa piesargāsies kasīt aiz auss citiem maziem vāverēniem tikai tāpēc vien, ka tie ir tik jauki un ar kuplu spalvu.

- Sava taisnība tev ir, - Tū-tikija teica. - Bet, lai vai kā, arī trollītim Muminam ir taisnība. Un kas tagad būs?

- Tagad es izrakšu zemē bedri, - trollītis Mumins sacīja. - Šī ir patīkama vieta, kur mēdz augt pīpenes.

- Bet, mīļo draudziņ, - Tū-tikija skumji sacīja. - Zeme ir sasalusi un cieta kā akmens. Tajā nevarēs ieguldīt pat sienāzi.

Trollītis Mumins bezpalīdzīgi lūkojās Tū-tikijā, ne­bilzdams ne vārda. Neviens vairs neko nesacīja. Un tieši tobrīd sniega zirgs nolieca galvu un uzmanīgi apostīja vāverēnu. Zirgs pagrieza savas vaicājošās spoguļacis pret trollīti Muminu, un viņa slotas aste lēnām sakustējās.

Tai mirklī neredzamā pele uz savas flautas sāka spēlēt sēru melodiju. Trollītis Mumins pateicīgi māja ar galvu.

Tad sniega zirgs uzcēla sev uz muguras vāverēnu ar asti, peldcepuri un visu pārējo un visi devās atpa­kaļ uz jūras malu.

Lūk, tā Tū-tikija dziedāja par vāverēnu:

- Tas bija mazs vāverēns, ļoti mazs vāverēns. Tam nebija daudz saprāta, bet tas bija silts un pūkains. Nu tas ir auksts, gluži auksts,

un tā mazās ķepas ir stingas. Bet joprojām tam ir skaistākā aste pasaulē.

Sajutis zem saviem pakaviem cieto ledu, zirgs no- skurināja galvu, un viņa acis iespīdējās. Un piepeši viņš priecīgi salēcās un laidās auļos.

Neredzamā pele pārgāja uz ātru un priecīgu melo­diju. Tālāk, aizvien tālāk aizauļoja sniega zirgs ar vāverēnu uz muguras. Beidzot pret apvārsni zirgs atgādināja mazu punktiņu.

- Es prātoju, vai tik viss bija, kā nākas, - trollītis Mumins raizējās.

- Labāk nemaz nevarēja būt, - Tū-tikija teica.

- Nē, varēja gan būt, - mazā Mija iebilda, - ja skaisto asti es būtu dabūjusi sev par uzroci.

Dažas dienas pēc vāverēna bērēm trollītis Mumins atklāja: kāds ir nočiepis kūdru no malkas šķūnīša.

No durvīm sniegā stiepās platas sliedes, itin kā sev nopakaļ kāds būtu vilcis maisus.

"Mija tā nevar būt," trollītis Mumins nodomāja. "Viņa ir pārāk sīka, un Tū-tikija ņem tikai to, kas viņai nepieciešams. Tā būs Morra."

Viņš gāja pa pēdām, un viņam pakausī spalva bija saslējusies stāvus. Nebija taču neviena cita, kas varētu sargāt ģimenes malku, un šis bija goda jautājums.

Kalnā aiz alas pēdas izbeidzās.

Tur gulēja kūdras maisi. Tie bija sakrauti sārtā, kam virsū bija uzlikts ģimenes dārza dīvāns, kuram augustā bija nolūzusi viena kāja.

- Degot šis dīvāns dos skaistu liesmu, - Tū-tikija sacīja, parādīdamās aiz sārta. - Tas ir vecs un sauss kā tabaka.

- Noteikti, - trollītis Mumins sacīja. - Mūsu dzimtai tas ir kalpojis krietni sen. Dīvānu vajadzēja salabot.

- Vai arī uztaisīt jaunu, - Tū-tikija piebilda. - Vai gribi dzirdēt dziesmu par to, kā Tū-tikija dedzināja lielo ziemas ugunskuru?

- Lūdzu, - trollītis Mumins labprāt piekrita.

Tad Tū-tikija sāka lēnām mīņāties sniegā un dziedāt:

- Šurpu nāk mēmie, vientuļie, noklīdušie, mežonīgie un mierīgie, rībiniet bungas, - ugunskurs sprēgā gaismai un tumsai! Astes, kas vēzējas, lokās un vēcinās, - rībiniet bungas - rībiniet un dancojiet tumšu tumšajai naktij!

- Man ir līdz kaklam jūsu melnā nakts! - trollītis Mumins iesaucās. - Nē, es negribu dzirdēt piedzie­dājumu. Man salst! Es jūtos vientuļš! Gribu, lai at­griežas saule!

- Bet tieši tāpēc jau mēs šovakar dedzināsim lielo ziemas sārtu, - Tū-tikija sacīja. - Rīt tava saule atgriezīsies.

- Mana saule, - trollītis Mumins trīcēdams atkar- toja.

Tū-tikija pamāja un pakasīja sev purniņu.

Trollītis Mumins labu brīdi stāvēja kluss.

Tad piesardzīgi ievaicājās: - Kā tev šķiet, vai saule pamanīs, ka dārza dīvāns ir sārtā, vai nepamanīs?

- Paklausies, - Tū-tikija stingri sacīja. - Šis uguns­kurs ir tūkstoš gadu vecāks par tavu dārza dīvānu. Tev jābūt lepnam, ka tam ļauts degt šai sārtā.

Tad trollītis Mumins vairs neko nesacīja. "To man vajadzēs paskaidrot tētim un māmiņai," viņš nodo­māja. "Un pavasara vētras varbūt izsviedīs krastā jaunu malku un jaunus dīvānus."

Sārts kļuva aizvien lielāks. Kalnā tika uzvilkti sausi koki, sapuvuši celmi, vecas mucas un dēļi, kurus kāds bija atradis liedagā. Bet redzams nebija neviens pats. Trollītis Mumins juta, ka viss kalns ir pilns ļaužu, tomēr viņam nelaimējās tos ieraudzīt.

Mazā Mija atstiepa savu kartona kasti. - Tā vairs nav vajadzīga, - viņa sacīja. - Sudraba paplāte braukšanai der labāk. Un liekas, ka mana māsa jū­tas labi, guļot salonā uz paklāja. Kad mēs dedzinā­sim sārtu?

- Tiklīdz uzlēks mēness, - Tū-tikija sacīja.

Viss vakars trollītim Muminam pagāja ārkārtīgā saspringumā. Viņš klīda no istabas istabā un aizde­dzināja vairāk sveču nekā parasti. Dažbrīd viņš stāvēja rāmi, ieklausījās gulētāju elpas vilcienos un klusajos krakšķos sienā, pieņemoties spēkā aukstu­mam.

Trollītis Mumins bija pārliecināts, ka tagad no savām alām izlīdīs noslēpumainie, visi nedabiskie un tie, kas baidās no gaismas, - par kuriem bija stās­tījusi Tā-tikija. Klusītēm tie pienāks pie lielās uguns, ko, lai pielabinātos tumsai un aukstumam, bija sakū­ruši visi sīkie ķipari. Un beidzot trollītis tos ieraudzīs.

Trollītis Mumins aizdedzināja petrolejas lampu un uzkāpa bēniņos.

Viņš atvēra jumta lūciņu. Mēness vēl nebija re­dzams, taču ieleju apspīdēja ziemeļblāzma. Lejā pie tilta kustējās lāpu rinda, ko ieskāva dejojošas ēnas. Tās virzījās uz jūras un kalna pusi.

Turēdams ķepā aizdegtu lampu, trollītis Mumins piesardzīgi norāpās lejā. Dārzs un mežs bija pilns ne­nosakāmas gaismas, atblāzmas un čukstu, un visas pēdas veda uz kalnu.

Kad viņš nonāca jūras krastā, krīta zils un bez­galīgi tāls virs ledus lauka bija pacēlies mēness. Trol­lītim blakus kaut kas sakustējās, un viņš ieraudzīja mazās Mijas dusmīgās un mirdzošās acis.

- Nu tik būs ugunsgrēks! - viņa smējās. - Mēs sadedzināsim visu mēnessgaismu.

Viņi abi lūkojās uz kalnu un redzēja gaisā uzšau- jamies dzeltenu liesmu: Tū-tikija bija aizdedzinājusi sārtu.

Vienā acumirklī no apakšas līdz augšai liesmas apņēma sārtu, tas rūca kā lauva un meta atblāzmu lejā, melnajā ledū. Trollītim Muminam gar ausīm žigli garām aizslīdēja vientulīga melodija; tur neredzamā pele nokavējusies steidzās uz ziemas rituālu.