Tuve Jānsone - TROLLĪŠA ZIEMA

Kalna galā ap uguni svinīgi lēkāja lielas un mazas ēnas. Un tad astes sāka rībināt bungas.

- Tur sadega tavs dārza dīvāns, - mazā Mija sacīja.

- Kāda nozīme dīvāniem! - trollītis Mumins nepa­cietīgi teica. Klupdams viņš rāpās ledainajā kalnā, kas laistījās uguns atspīdumā. Karstums bija izkau­sējis sniegu, un trollītim uz ķepām tecēja silts ūdens.

"Saulīte atgriezīsies," trollītis Mumins satraukts domāja. "Beigsies tumsa un vientulība. Varēšu ap­sēsties verandā un sasildīt saulītē muguru…"

Nu viņš bija jau uzrāpies kalnā. No ugunskura plūda svelme. Neredzamā pele uzņēma jaunu, vēl negantāku melodiju.

Bet dancojošās ēnas bija aizslīdējušas prom un bungu rīboņa skanēja ugunskura otrā pusē.

- Kāpēc viņi aizgāja? - trollītis Mumins jautāja.

Tū-tikija pievērsa trollītim savu zilo, mierīgo acu

skatienu. Bet viņš nebija pārliecināts, vai Tū-tikija viņu patiešām redz. Tū-tikija ielūkojās savā personis­kajā ziemas pasaulē, kas gadu no gada bija dzīvojusi

pēc saviem - svešiem likumiem, kamēr viņš aizmi­dzis gulēja siltajā Muminu mājā.

- Kur ir tas, kas dzīvo peldmājas garderobē? - trol- lītis vaicāja.

- Ko tu teici? - Tū-tikija izklaidīgi jautāja.

- Es gribu satikt to, kas dzīvo garderobē! - trollītis Mumins atkārtoja.

- Viņš nedrīkst nākt ārā, - Tū-tikija sacīja. - Ne­kad nevar zināt, ko tāds var pastrādāt.

Pār ledu kā dūmi aizvirmoja neskaitāmas sīkas būt­nes ar garām kājām. Dauzīdams kājas, trollītim Mu- minam garām pagāja kāds ar sudrabotiem ragiem, un, plati vēzēdams spārnus, kaut kas melns aizlaidās uz ziemeļiem. Bet viss norisinājās pārlieku ātri, un trol­lītis Mumins tā arī nepaguva ne ar vienu iepazīties.

- Mīļā Tū-tikij, - viņš lūdzās un paraustīja to aiz svītera.

Tad Tū-tikija laipni sacīja:

- Tur attālāk var redzēt to, kas dzīvo zem virtuves skapīša.

Tas bija pamazs dzīvnieciņš kuplām uzacīm, kas sēdēja savrup un raudzījās ugunī.

Trollītis Mumins apsēdās viņam blakus un sacīja:

- Es ceru, ka kraukšķošā maize nebija pārāk veca?

Dzīvnieciņš paskatījās uz trollīti, bet neatbildēja.

- Jums ir tik neparasti kuplas uzacis, - pieklājīgi turpināja trollītis Mumins.

Tad dzīvnieciņš ar kuplajām uzacīm atbildēja: - Sna- daf umū.

- Kā tā? - trollītis Mumins izbrīnījies jautāja.

- Radamsa, - mazais dzīvnieciņš dusmīgi atcirta.

- Viņš runā pats savā valodā un tagad domā, ka tu viņu aizvainoji, - Tū-tikija paskaidroja.

- Bet es nemaz tā negribēju, - trollītis Mumins bailīgi ieteicās. - Radamsa, radamsa, - viņš lūdzoši piebilda.

Tad dzīvnieciņš ar kuplajām uzacīm, pagalam sa­skaities, piecēlās un nozuda.

- Ko nu lai iesāku? - trollītis Mumins vaicāja.

- Tagad viņš dzīvos zem virtuves skapīša vēl vienu gadu, nezinādams, ka es tikai centos pateikt viņam kaut ko skaistu.

- Tā jau gadās, - Tū-tikija sacīja.

Dārza dīvāns sabruka kvēlojošās oglēs.

Vairs nekas nedega, vienīgi gruzdēja, un kalnu plai­sās vārījās ūdens. Tad pele beidza spēlēt un visi palū­kojās uz ledu.

Tur sēdēja Morra. Viņas mazajās, apaļajās acīs at­spīdēja uguns, bet citādi viņa veidoja milzīgu, bezfor- mīgu, pelēku blāķi. Morra tagad bija daudz lielāka nekā augustā.

Kamēr Morra trausās kalnā, bungas noklusa. Viņa pienāca pie paša ugunskura. Un tad, ne vārda netei­kusi, iesēdās tajā.

Ogles stipri nočukstēja, un viss kalns ietinās tvai­kos. Kad tvaiki izklīda, nekādu ogļu vairs nebija. Bija tikai liela, pelēka Morra, kas pūta sniega miglu.

Trollītis Mumins bija aizbēdzis lejā uz liedagu. Sa­tvēris Tū-tikiju, viņš sauca:

- Kā nu tagad būs? Vai Morra nodzēsa sauli?

- Esi mierīgs, - Tū-tikija sacīja. - Morra nenāca, lai nodzēstu uguni, viņa, nabadzīte, nāca sasildīties. Bet viss siltais nodziest, kad viņa uzsēžas tam virsū. Tagad Morra atkal būs vīlusies.

Trollītis Mumins redzēja, kā Morra pieceļas un ap­osta zemē iesalušās ogles. Viņa piegāja pie trollīša petrolejas lampas, kas joprojām dega pašā kalna vir­sotnē. Viņš redzēja, ka lampa nodziest.

īsu brīdi Morra palika stāvam. Kalns bija tukšs, visi bija devušies prom. Tad viņa noslīdēja lejā uz ledus un saplūda kopā ar tumsu - tikpat vientuļa, kā bija at­nākusi.

Trollītis Mumins devās atpakaļ uz mājām.

Pirms aizmigšanas viņš uzmanīgi paraustīja aiz auss māmiņu, teikdams: - Šīs nebija diez cik jautras viesības.

- Ak, mīļo manu, - māmiņa pa miegam nomurmi­nāja. - Varbūt nākamreiz…

Bet zem virtuves skapīša tupēja dzīvnieciņš ar kuplajām uzacīm un savā nodabā šķendējās.

- Radamsa! - viņš sacīja. - Radamsa! - Un pa­raustīja plecus. Iespējams, neviens cits nesaprata viņa teikto - tikai viņš pats.

Tū-tikija sēdēja zem ledus un makšķerēja. Viņa do­māja, cik gan tas ir saprātīgi, ka jūra laiku pa laikam atkāpjas. Tā ka vajadzēja tikai ielīst pa caurumu pie peldmājas steķiem un apsēsties ar makšķeri uz

akmens. Virs galvas pletās zaļš, patīkams ledus jumts, un pie kājām gulēja jūra.

Melna grīda un zaļš jumts - tie abi turpinājās līdz bezgalībai, saplūzdami kopā un pārvērzdamies par tumsību.

Tū-tikijai blakus gulēja četras zivtiņas. Vēl vienu vajadzēja - un zivju zupai pietiks.

Pēkšņi viņa izdzirda steķus salīgojamies no nepa­cietīgajiem soļiem. Tur augšā pa peldmājas durvīm bungoja trollītis Mumins. Brīdi pagaidījis, viņš bun­goja atkal.

- Hū! - Tū-tikija iekliedzās. - Es esmu zem ledus!

Atbalss uzlidoja līdz ledus griestiem un atkārtoja:

- Hū! - Vairākas reizes atbalss slīdēja uz priekšu un atpakaļ, saukdama: - Zem ledus!

Drīz āliņģī piesardzīgi iespraucās trollīša Mumina purniņš. Viņa ausis rotāja vaļīgas zelta lentes.

Viņš lūkojās uz melno ūdeni, kas no aukstuma tvai­koja, un uz Tū-tikijas četrām sastingušajām zivīm.

Nodrebinājies trollītis sacīja: - Viņa nemaz neat­nāca.

- Kas? - Tū-tikija vaicāja.

- Saule! - trollītis Mumins iekliedzās.

"Saule," atbalss atkārtoja. "Saule, saule, saule…" aizvien klusāk noskanēja zem ledus, aizvien tālāka kļuva skaņa.

Tū-tikija izvilka no ūdens makšķerauklu.

- Nesteidzies tik pārlieku, - viņa sacīja. - Šajā dienā saule ir atnākusi ik gadus un droši vien atnāks arī šo­reiz. Pavelc nost purniņu, lai varu piecelties kājās.

Tū-tikija izrāpās no āliņģa un apsēdās uz peldmājas kāpnēm. Mazliet paošņājusi gaisu, viņa ieklausījās. Tad teica: - Pēc kāda brīža būs. Sēdi šeit un gaidi.

Pa ledu atslidinājās mazā Mija un apsēdās viņiem līdzās. Lai ātrāk tiktu uz priekšu, viņa bija pasējusi zem zābaciņiem burku skārda vāciņus.

- Tā, te nu atkal tiek gaidīti kaut kādi brīnumi, - viņa sacīja. - Lai gan arī man nav iebildumu, ja būs gaišāks.

No cietzemes puses, spārnus vēcinādamas, atlai­dās divas vecas vārnas un nometās uz peldmājas jumta. Ritēja minūtes.

Uz trollīša Mumina muguras piepeši saslējās spal­va, un ārkārtīgā saspringumā viņš ieraudzīja sarkanu blāzmu nojdājam krēslainās debesis pie apvāršņa. Blāzma pārvērtās šaurā, sarkanā svītrā, kas raidīja savus garos gaismas starus pār ledu.

- Tā ir viņa! - trollītis Mumins iesaucās.

Pacēlis gaisā mazo Miju, viņš nobučoja to tieši uz

purniņa.

- Ek, ko tu muļķojies, - mazā Mija teica. - Vai tad par niekiem jāceļ tāda brēka!