MIRDZA KĻAVA: BALTĀ ZIEMA

MIRDZA KĻAVA

BALTĀ ZIEMA

Balts un balts, visapkārt balts. Jau trešo dienu snieg, laikam tur augšā kāds atvēris sniega kastes vāku, un viss krājums gāžas uz zemes. Pirmajā dienā sniega pārslas krita lēnām, it kā apdomīgi noskatīdamās vietu, kur katrai nosēsties, bet otrajā no Gaujas krastmalas puses atdrāzās vējš un sākās trakulīgs sniega dancis. Gaujmalā Vijolīšu gravu piedzina neizbrienamām viļņainām kupenām, sētas stabiem uzlika baltas cepures. Sniega vērpetes, vējam spītējot, centās aizķerties, kur vien iespējams, pat kailajos kokos. Apstājies pie Lielā Meža, putenis trenca koku zaros sniegu cik spēdams, bet Mežs tikai domīgi šalca un mierīgi noskatījās vēja trakošanā. Vējš noskaitās par

savu bezspēcību, pagriezās uz ciemata «Vecozoli» pusi, noklāja māju jumtus ar vēl biezāku sniega kārtu, pieputināja pagalmus, bet arī te neviens no puteņa nenobijās, tikai māju skursteņi arvien biežāk pūta gaisā pelēcīgu dūmu dvašu.

Viskuplākos dūmus izpūta ciemata priekšnieka vectēva Kurmja dzeltenās mājiņas skurstenis. Pats mājas saimnieks siltā istabā, ērti atlaidies šūpuļkrēslā, uz ceļiem uzsedzis rū­tainu segu (jo siltuma, pēc viņa domām, nekad neesot par daudz), skatījās kamīnā, kura sārtajā uguns mutē omulīgi sprē­gāja dzirksteles. Iepretī vectēvam uz zaļā dīvāna sēdēja kaķēns Miks un vāverēns Toms. Viņi vairākus vakarus pārmaiņus lasīja vectēvam Kurmim grāmatu «Raibā vasara». Toms, pa­beidzis pēdējo nodaļu, aizvēra vākus.

— Ir gan jocīgi, — kaķēns Miks brīnījās, — citur pasaulē ir tieši tādi paši kā mēs un dzīvo arī tāpat kā mēs.

Vāverēns Toms sprieda citādāk:

— Simts punkti, ka «Raibajā vasarā» patiešām ir rakstīts par mums, kā tu, vectēv, domā?

Vectēvs nešaubīdamies atbildēja:

— Vāverēnu Tomu un kaķēnu Miku ir pilna pasaule, bet tāds ciemata priekšnieks kā profesors Kurmis ir tikai viens, tāpēc — saprotiet paši … Pa vasaru visādi ekskursanti mai­sījās apkārt, kāds būs noskatījis mūsu ciematu.

— Tad jau . . . tad jau … — Miks sastostījās, — mēs ne­varam būt droši, ka atkal par mums neuzraksta.

— Vēl arvien snieg, — Toms, piegājis pie loga, vēroja, kā vējš dzenāja sniega pārslas, te patrencot tās sānis, te brīžiem pasviežot augšup, bet galu galā tās visas nokrita zemē.

Arī vectēvs, nepieceļoties no šūpuļkrēsla, palūkojās.

— Jā, baltā ziema ir klāt.

Tai mirklī Vijolīšu gravas virzienā sniegs pašķīda uz visām pusēm, balts mākonis traucās pāri kupenām, uzvirmojot platu sniega vērpeti.

Vectēvs pietrūkās kājās, bet Miks ar vienu lēcienu bija logam klāt.

— Kas tas? — visi trīs izbrīna pilnās balsīs reizē iesaucās. Tikai pēc laba laika viņi uzzināja, par ko toreiz brīnījās.

— Kārtībai jābūt! — to ciemata «Vecozoli» priekšnieks, pensionētais zemes rakšanas darbu profesors Kurmis, bieži vien atkārtoja pie sevis un pārliecinoši skaļā balsī izteica, citiem dzirdot. Lai kārtību neaiztramdītu prom nekārtība, priekš­niekam nācās daudz ko atcerēties, bet vai visu var paturēt prātā? Turklāt vectēvs atzinās: viņa galva esot tik pilna ar lielām un vērtīgām zināšanām, ka tur ikdienas sīkumiem vairs vietas nav. Un kālabad izgudrots papīrs un zīmulis? Tāpēc viņš svarīgiem pierakstiem iekārtoja sarkanvākainu piezīmju grā­matu, ko glabāja rakstāmgalda kreisās puses pirmajā at­vilktnē blakus garšvielām, taču sarkanajai grāmatai piemita nelāga īpašība pazust un noslēpties visneiedomājamākās vietās.

Domājot par svarīgo ciemata priekšnieka pienākumu, vec­tēvs Kurmis atvēra rakstāmgalda kreisās puses pirmo atvilktni. Piezīmju grāmata atkal bija nozudusi. Lielā meklēšana, tāpat kā citās reizēs, sākās ar domāšanu, bet vienlaikus radās daudz domu, un nevarēja saprast, kura pareizākā. Brīdi prātojis, ciemata priekšnieks nolēma pārskatīt rakstāmgalda atvilktnes, gaisā jau uzskriet grāmata nevarēja. Pārmeklējot pirmo at­vilktni, uz grīdas nokrita dažas garšvielu kārbiņas un paciņas, neveikli vandoties otrajā atvilktnē, pāris zāļu tēju tūtiņu mīksti nosēdās blakus garšvielu kārbiņām un paciņām. Sar­kanos vākus neredzēja, tikai zāļu tēju smaržas pārlidoja pari istabai. Pagrūstīja arī naglas un instrumentus trešaja at­vilktnē.

— Re, atradās pagājšmēnes pazudušais kabatas nazis, biju no tā jau atvadījies. Nav sliktuma bez labuma. — Atradums ieceļoja vestes kabatā. — Tikpat kā no jauna nopirkts.

Rakņājoties rakstāmgalda labajā pusē, arī vairākām galvas sāpju tablešu paciņām un ozolzīļu kafijas bundžiņai gribot negribot nācās piebiedroties raibajiem sīkumiem uz grīdas.

Maķenīt atpūties šūpuļkrēslā, pazudušās grāmatas meklē­tājs piecēlās un atvēra sienas skapja durvis.

— Varbūt tur būšu nogrūdis?

Spieķis un vecā salmu platmale pārvietojās istabas vidū uz svītrainās grīdsegas, turpat pievienojās divas no jaunības dienām saglabātas lāpstas un lielā tumšzilā iepirkumu soma. Sarkanās piezīmju grāmatas kā nebija, tā nebija.

Jau piekusušais meklētājs, iegrimis pārdomās, staigāja pa istabu — piecus soļus uz priekšu un tieši tikpat daudz atpakaļ.

Lielais sienas pulkstenis četras reizes nosita bim-bam. Ahā! Toms un Miks sen no skolas pārnākuši, tūliņ jāuzgriež telefona numurs 500.

— Vai Toms? Abi ar Miku nekavējoties ierodieties pie manis!

Pēc brītiņa vāverēns Toms un kaķēns Miks jau stāvēja ciemata priekšnieka istabā.

— Vai kādas nepatikšanas? — vāverēns Toms paskatījās nekārtībā uz grīdas.

— Ar mani nekādas nepatikšanas nav iespējamas, var būt tikai patikšanas. Un patīkamais, ko jums šoreiz sagādāju, — lūk, tās mantas jāsaliek atpakaļ vietās, pēc tam, jauki izklaidē­joties, jāatrod mana pazudusī piezīmju grāmata, — vectēvs pasmīnēja.

Miks bez ievaidēšanās neiztika un klusām pačukstēja Tomam:

— Nevarētu teikt, ka mūs sagaida jautrība.

— Tagad sarunām jāpiesien mezgls un jāķeras pie darba, — ciemata priekšnieks mudināja.

Ārā lēnām sabiezēja tumsa, kamēr izmētātās mantas atkal ieņēma savas ierastās vietas atvilktnēs un skapī. Mājas saim­nieks nopriecājās, ka viss atkal pie vietas, un ērti atlaidās šūpuļkrēslā. Miks un Toms piemetās uz dīvāna gala.

— Mik, paņem bateriju, aizteciet abi uz malkas šķūnīti un . . .

Šoreiz Mikam domas strādāja zibenīgi — tūliņ liks pār­kravāt visu lielo malkas grēdu. Viņš pabailīgi, bet steidzīgi ierunājās, neļaujot vectēvam beigt sakāmo:

— Vai uz šķūnīti nevarētu rītdien?

— Nevar rītdien, žigli atnesiet sīkākus skangalus, ar ko plīti iekurināt. Jāuzvāra liepziedu tēja.

Līdzko draugi, priekšnamā uzvilkuši kažociņus, aizvēra aiz sevis ciemata priekšnieka dzeltenās mājas ārdurvis, Toms tūdaļ pārmeta Mikam:

— Ko tu mūžīgi maisies pa vidu, es sāku nesaprast, vai tu man esi draugs vai blakus staigājoša grūtība.

Miks gribēja sadusmoties, bet viņš neko nevarēja uzreiz un nedaudzajos soļos līdz malkas šķūnim nepaspēja kļūt dusmīgs.

— Rit jānorok sniegs no taciņas, citādi vectēvs staigājot var paklupt, — Toms sacīja.

Malkas šķūņa durvis, atveroties nodziedājušas čīkstošu dziesmu, ļāva baterijas gaismas kūlim apspīdēt uz skaldāmā kluča vientuļi gulošu vectēva piezīmju grāmatu.

Nolicis malku plīts priekšā, Toms no azotes izņēma sarkano grāmatu. Noklausījies, kur tā atrasta, vectēvs Kurmis nemaz nejutās pārsteigts.