MIRDZA KĻAVA: BALTĀ ZIEMA

Kādā pēcpusdienā kaķēns Miks, apkrāvies ar gleznošanai vajadzīgajiem piederumiem, ieradās pie ciemata priekšnieka. Pierunāt viņu, lai atļaujas gleznot, nemaz nenācās viegli, sākumā neticēja, ka Džons Lapsa Miku atzinis par ga­tavu mākslinieku, tikai kad atnesa parādīt savu zīmējumu — slēpotāju Jēkabiņu, tad gan vairs nešaubījās. Tomēr radās cita atrunāšanās. Vectēvs negribēja pārciest tik lielas grūtības — pārģērbt jauno uzvalku un uzsiet kaklasaiti, jo viņš taču godīgi esot nopelnījis pensionāram pienākošos atpūtu.

Bet Miks tikai rīkojās. Piesprauda akvareļu papīru pie dēlīša un atbalstīja pret krēsla atzveltni, blakus nolika virtuves ķebli, uz kura novietoja ūdenskrāsas, pāris otu, labi noasi­nātu zīmuli, burciņu ar ūdeni un šķīvīti krāsu sajaukšanai.

Redzot kaķēna Mika neatlaidību, vectēvs padevās liktenim, šķendējoties saposās un, no tāda pūliņa piekusis, atlaidās šū­puļkrēslā.

— Nē, te es izskatīšos vieglprātīgs, — viņš, gausi piecē­lies, šļūcošiem soļiem aizgāja līdz rakstāmgaldam un smagi iegrima mīkstajā grozāmajā krēslā.

— Tagad tu vari sākt, tikai skaties, lai es būtu ļoti smuks.

Kaķēns Miks, labu brīdi vērojis vectēvu, nolika atpakaļ

iepriekš paņemto zīmuli.

Vectēvs Kurmis kļuva nepacietīgs.

— Ko tu, Mik, gudro?

— Man ir radusies problēma.

— Vai tu maz zini, ko tāds vārds nozīmē?

— Zinu gan, problēma ir sarežģīts jautājums, kas jāno­skaidro vai jāpēta.

— Apmēram tā ir, bet šoreiz nekādas problēmas nav. Uzzīmē mani labi smuku un — gatavs.

— Jā . . . bet. . . bet… — Miks stostījās, — vai līdzībai nemaz nav jābūt?

— Neviens nevalkā tik koši zilu kaklasaiti kā es, pēc tās vien visi pazīs.

Tovakar Mikam nieks vien palika, lai portretu pabeigtu, bet vectēvs sāka vienā gabalā žāvāties, un tas kaķēnam atgādināja reizrēķinu, kas jāatkārto, jo, mācoties to, viņu vienmēr pie­meklēja žāvas.

Kad Miks gatavojās promiešanai, ciemata priekšnieks .stingrā amatpersonas tonī noprasīja: «Vai rīt zīmēšanu pa­beigs?» Un tad lika visu atstāt, kā ir, nesakārtotu. To atļāva

drošības labad, jo vectēvs neticēja, ka Miks, visu nolicis pie malas, atkal atsāks darbu. Ne jau portreta pabeigšana viņu īpaši rūpēja, viņš nebija mierā ar tādu netaisnību, ka veltīgi pacietis kaklasaites žņaugus un iespīlēšanos jaunajā uzvalkā (tas viņam pa ziemu mazkustības dēļ vienmēr kļuva pašaurs), turklāt ilgāku laiku mierīgi sēdējis. Neko nedarīšanai vectēvs Kurmis par vispiemērotāko atzina guļus stāvokli.

Miks tonakt, nemierīgi grozoties gultā, nospārdīja segu. Iesnas nesaķēra tikai tāpēc, ka, sajūtot aukstumu, mirklī atmodās un atkal apsedzās. Viņa miegu traucēja nelāgs sapnis, rādījās vectēva Kurmja portrets, no kura viss pamazām pazūd, paliek vienīgi zilā kaklasaite.

Otrā dienā Miks, pārnācis no skolas, tūliņ ķērās pie darba un vakar sākto portretu pabeidza. Lai gleznojumu pie­liktu pie sienas, bez Toma līdzdalības neiztika. Visi zināja, ka palīdzēšana citiem Tomam bija tikpat kā amats. Iestiklotajam mākslas darbam ierādīja vietu virs dīvāna.

Vectēvs piezvanīja vecmāmuļai Vārnai, viņas spriedums būšot pats svarīgākais, jo neviens Kurmi tik labi nepazīstot kā kaimiņiene Vārna. Kamēr gaidīja vecmāmuļu, tikmēr Toms paspēja izdomāt, ka viena glezna labu istabu sabojāt nevar.

Vecmāmuļa ieradās drīz un Mika darbu apskatīja, gan brilles uzlikusi, gan noņēmusi, tā viņa darīja ļoti nopietnos gadījumos. Vispirms pateica to, kas, pēc viņas domām, bija pats nozīmīgākais:

— Pazīt var.

Tad aizkliboja istabas kreisajā stūrī un no turienes pētīja portretu.

Vāverēns Toms nostājās istabas pretējā stūrī un vēroja Mika gleznojumu tikpat uzmanīgi kā vecmāmuļa.

— Vectēvs izskatās gudrs, — Toms sacīja skaļi un droši, bet paklusām piebilda: — Un tāds lielīgiņš un dusmīgiņš.

— Man viņš izskatās stipri panaivs un labsirdīgs, — vec­māmuļa Vārna izteica savas domas.

Ciemata priekšnieks arī pats novērtēja savu portretu.

— Par raksturu nerunāsim, manī var ietilpināt daudz un dažādas īpašības, bet smukumu Mikam nav izdevies piezīmēt klāt.

Vāverēns Toms aizstāvēja draugu:

— Tā nemaz nav, vectēv, ja labi piedomā, var ieraudzīt — Miks ko smuku ir piezīmējis klāt, tu izskaties varonīgs.

Noklausījies visus spriedumus, Miks nesaprata, kas ir gal­venais — vai tas, kā uzgleznots, vai tas, ko par gleznojumu pasaka citi, un varbūt viņa gleznā, tāpat kā pagājušās nakts sapnī, nekas vairāk par zilo kaklasaiti nav izdevies. Atkal problēma.

Pusgadu ar kaķēnu Miku tā nebija gadījies, ka viņš divdes­mitos un trīsdesmit minūtēs negulētu ciešā miegā. Pirms iemigšanas Miks vienmēr sāka kaut ko domāt, tālāk par sākumu gan nekad netika, bet tur varbūt galvenais vainīgais siltais mūrītis, kuram cieši blakus kaķēns bija piestūmis savu gultu. Tovakar mūrīša siltumam nebija pa spēkam Miku iemi­dzināt. Viņam nedeva mieru blāvā gaisma, kas cauri plā­najam katūna aizkaram neaicināta ienāca istabā. Mikam negri­bējās aizvērt acis. Viņš, iešļūcis čībās, piegāja pie loga un pa­vilka aizkaru. Tūdaļ kaķēnā lūkojās apaļš Mēness, kas tumš­zilajās debesīs bija atstājis savā vaļā visu lielo zvaigžņu pulku, bet pats nokāpis pavisam zemu un apstājies virs vecmāmuļas Vārnas priedes galotnes. To Mēness darīja, sadomājis labāk apspīdēt sniegu, lai tas varētu parādīt savu baltumu un mācē­šanu žilbinoši mirguļot. Vispirms Miks apcerēja, vai Mēness līdzīgs bumbai vai ripai un kāpēc reizēm izskatās kā pīrāgs? Un vai Mēness patiešām smaida?

Un sniega baltums? Balts nav tikai balts vien. Redz, kā tagad, sniegs izskatās zilgans un dienā ēnā tāpat, bet gaismā ir dzelteni iesārtā nokrāsā. Un kas par sniegu ir zināms? Un par Sniegavīru? Sniegavīrs?! Miks mudīgi iekāpa velteņos, uz pidžamas uzrāva kažoku, steigšus paķerto ausaini uzlika galvā, jau ejot pāri pagalmam. Pārgājis ciemata lielajam ceļam, Miks apstājās pie vectēva Kurmja vārtiem pretī Sniegavīram, bet tas lūkojās tālumā un tādu kaķēnu Miku likās neredzam.

«Jā . . . Viņš droši vien domā par visu pasauli, un tad jau tos, kas tuvumā, nevar ieraudzīt,» Miks skaļi nopūtās. To laikam Sniegavīrs dzirdēja, jo sāka skatīties Mikā, tad pēkšņi, tāpat kā toreiz svētdienā, pamirkšķināja kreiso aci. Miks, atmirkšķinājis pretī, apmierināts gāja atpakaļ uz istabu, ne jau ar kuru katru draudzējas Sniegavīrs.

Līdzko Miks aizgāja, Sniegavīrs ne tikai pamirkšķināja abas acis, bet pat maķenīt pakustināja slotu, tik žirgts tonakt jutās. Paskatījies apkārt, viņš nodomāja: tas kaķēns varēja savelt otru tādu pašu kā es, būtu ar ko vārdu pārmīt.

It kā uzminējis Sniegavīra vēlēšanos parunāties, Mēness pakāpās zemāk, līdz vecmāmuļas Vārnas priedes piektajam zaram no augšas, tur mazliet uzkavējās, tad, lēnām šūpojoties, pārslīdēja pāri ciemata galvenajam ceļam un gausi apsēdās uz vāverēna Toma dārza sētas vārtu staba.

Sniegavīrs lūkojās uz Mēnesi, Mēness uz Sniegavīru. Pēc laba brīža Sniegavīrs pārtrauca klusēšanu:

— Es par tevi prātoju.

— Un ko?

— Cik ilgi tā var staigāt no vienas debess malas uz otru, kādreiz vajag atpūsties. Es, piemēram, no savas vietas nekur nekustos.