MIRDZA KĻAVA: BALTĀ ZIEMA

— Tas «urrā!» ir par ātru, vēl jau visi darbi nav galā.

— Tagad sekojiet man, — vectēvs Kurmis, sniega lāpstu pārlicis plecam, neatskatoties drošiem soļiem gāja pa gludi norakto galveno ceļu, kas Vecozolu ciematu pārgrieza divās vienāda lieluma daļās. Pie lielajiem vārtiem viņš apstājās.

— Toms ir, Miks ir, Jēkabiņš ir, Vārna ir, Iveta ir, Marss ir, — murmināja ciemata priekšnieks, pārskatot pēc kārtas visus viņam sekojušos. Apmierināts, ka neviens nav pazudis (aizdomas viņam bija uz Miku, Tomu un Jēkabiņu), viņš omulīgi sacīja:

— Pārbaudi sāksim no šejienes.

Šejiene bija pirmais zemes gabals no lielajiem vārtiem pa labi, un tas piederēja bezdelīgu ģimenei. Mikam par prieku, pārbaudīšana norisa īsi un ātri. Vectēvs ar cimdu noslaucīja sētai piestiprināto plāksnīti, kura skaidri salasāmiem burtiem vēstīja: «Atrodas siltās zemēs,» — tad ar visu spēku paraustīja vārtu piekaramo atslēgu, pārliecinājies, ka tā kārtīgi veic savu pienākumu, Kurmis pamāja un čāpoja tālāk, lai iekļūtu vec­māmuļas Vārnas dārzā, bet ar iekļūšanu tur nebija tik vien­kārši — liela sniega kupena neļāva atvērties ilgāku laiku neviri­nātajiem vārtiem. Vienīgi vilku sunim Marsam bija pa spēkam atbīdīt ne visai platu spraugu, pa kuru viņš pats kā lielākais varēja tikai sāniski iespraukties ar vienādi biezu sniega segu klātajā pagalmā. Pamanījusi vectēva Kurmja dusmīgo skatienu, vecmāmuļa sāka taisnoties:

— Es pati līdz savai priedei aizlidoju, un kas pie manis nāks. Kādi man tur celiņi vajadzīgi.

— Nevar zināt, vai kādreiz nerodas vajadzība aiaiet pie tevis, un nav lāgā, ja apkārt mājai izskatās, it kā tur neviens nedzīvotu, ja patiesībā dzīvo, — vectēvs, neklausot Vārnas iebildumiem, izrīkoja talciniekus.

Vecmāmuļa Vārna turpināja taisnoties:

— Domājat, ka es visu laiku guļu un tāpēc te nepiekopts. Man patīk arī pa dienu acis aizvērt, tik daudz ir jau redzēts, ka dažbrīd vairs negribas neko skatīties.

Kad bija atrakta taka līdz lielajai priedei, kuras skujotos zaros slēpās vecmāmuļas Vārnas mājiņa, vectēvam Kurmim ar pirmo tvērienu izdevās saķert pie apakšējā zara auklā piekārto gaļas klapējamo koka āmuru, to stingri turot, viņš pasauca vecmāmuļu.

— Ei, Vārna, Vārna, kur tu esi? Aizlido savā mājā un klausies.

Vecmāmuļa Vārna ko nesaprotamu klusi pie sevis nomur­mināja, tomēr pacēlās spārnos. Līdzko noklaudzēja Vārnas mājas durvis, Kurmis ar āmuru trīs reizes dūšīgi piesita pie priedes-stumbra. Saimniece atvēra priekšnama lodziņu. *

— Vai dzirdēji klauvēšanu?

— Par daudz dzirdēju.

— Tagad parādi savas slavenās kāpnes.

— Vai tu beidzot esi sadūšojies pa tām kāpt? — Vārna brīnījās, no lieveņa nolaižot lejā vējā šūpojošas virvju kāpnes.

— Redzējuši esam, ka nav satrūkušas, rullē augšā, — Kurmis steidzīgi pateica un pagriezās uz promiešanu, viņam sāka reibt galva, paskatoties vien uz tādām kustīgām kāpnēm.

Vecmāmuļa, lidojot no priedes lejā, šķendējās:

— Pārbauda mani kā pirmās klases skolnieku.

Trešā dārza sētai ar uzrakstu «Ciemata priekšnieks Kurmis» visi pagāja garām.

Nākošie ciemata priekšnieka kaimiņi bija ezīšu ģimene. Talciniekus apstādināja pie sētas pieliktais uzraksts: «Ne­traucēt, guļ ziemas miegā». Tāds pats uzraksts tālāk pie āpšu ģimenes un ķirzaciņas Bertas dārza vārtiem. Visu triju vārtu priekškaramās atslēgas uzcītīgi strādāja savu darbu.

Pie ķirzaciņas Bertas dārza pēdējā sētas staba izbeidzās ciemata galvenais ceļš. Talcinieki pārsoļoja otrā pusē, bet pie pirmā zemes gabala nemaz neapstājās. Tur aizsalis, ar biezu sniega segu apsedzies, dziļā miegā gulēja peldbaseins. Toms gan tūlīt atcerējās, ko pagājušā vasarā runāja ar brāļiem lūsēniem.

— Vajadzēs sākt rīkoties, — viņš teica Mikam.

— Kā rīkoties? — Miks paredzēja, ka Toma rīkošanās saistīsies ar viņu.

— Drīzumā redzēsi.

— Ceru, tas drīzums nebūs tik drīz, — kaķēns piekusis spēja domāt vienīgi par gultu.

Vectēvs Kurmis aizčāpoja garām peldbaseinam, garām vilku suņa Marsa un viņa kaimiņu lapsu ģimenes dārziem. Tālāk vāverēna Toma varenais ozols, kura zari kā jumts apņēma pusi dārza, gribi vai negribi, lika uz sevi paskatīties.

Blakus Toma ozolam, pāri zemajai sētai no ceļa labi varēja redzēt uzkalniņā kaķēna Mika māju un ap to dusmīgi sabo­zušos solus, uzmetušus apaļīgus sniega kūkumus.

Piekusušais vectēvs Kurmis vēl jaudāja gausi aiziet līdz vardulēna Vara zemes gabala zaļajiem vārtiem, lai pārlieci­nātos, vai gadījumā vējš nav norāvis uzrakstu: «Netraucēt, guļ ziemas miegā». Varis savu vienkāršo māju bija uzcēlis klajākā, vēja nedarbiem pieejamā ciemata stūrī. Nē, vējš te neko nebija spējis padarīt stipri pienaglotajam uzraksta dēlītim.

Vectēvs Kurmis, izteicis atzinīgus vārdus uzcītīgajiem talciniekiem, piebilda:

— Miktomjēkabs ienāks pie manis.

Pēc žagatas Zvadzinātājas nesenā apciemojuma visi zi­nāja, kas tas Miktomjēkabs ir, un to arīdzan visi saprata, ka tiem trim darbs vēl nav beidzies.

Vectēva Kurmja dārzā talciniekiem sekoja arī krēsla, kas drīz sabiezēja par tumsu. Vajadzēja ieslēgt lieveņa lielo lampu. Kamēr Miks, Toms un Jēkabiņš atraka taku līdz malkas šķūnim, tikmēr vectēvs stāvēja malā, iebridis sniegā, un slavēja, cik viņi smuki strādājot. Kad pēdējais tās dienas talkas darbs bija paveikts, viņš, lēnām pieliecies, paņēma sniegu, saspieda pikā un noteica:

— Būs siltāks, sniegs kļūst mīkstāks.

Iegājis mājā, novelkot kažoku, ciemata priekšnieks sajuta nepatīkamu, aukstu drebuli. Labu laiku viņš sildījās pie krāsns mūrīša un, kad siltums drebuli bija aizdzinis, savā sarkanajā piezīmju grāmatā ierakstīja:

«Skatoties, kā citi strādā, nesasildīsies.»

Pa to laiku Miktomjēkabs stāvēja uz galvenā ceļa — uzreiz jau tā nevarēja šķirties.

Vāverēns Toms, pagrābis sniegu no ceļmalas vaļņa, tāpat ka pirmīt vectēvs, saspieda pikā un atgādināja draugiem:

— Vai dzirdējāt, vectēvs teica — sniegs kļūst mīkstāks.

— Jocīgais, — Miks gari nožāvājās, — mīksts vai ciets, sniegs paliek sniegs.

— Nav vis, kā tu saki, arī sniegs var būt kaut kam derīgs vai nederīgs.

Zlaukš! Toms iesvieda Jēkabiņam ar sniega piku.

— Re, kur ir derīgs mīkstais sniegs!

Jēkabiņš nepalika Tomam parādā un meta tik veiksmīgi, ka pika nolidināja no galvas Tomam pakausī atbīdīto cepuri.

Arī Miks nevarēja mierīgi noskatīties, tādās reizēs nogu­rums pazūd kā nebijis. Krustu šķērsu sāka lidot sniega pikas, ne tikai trāpot pikotājiem vien, pat sētu aplipināja balti plan­kumi. Pikošanās tikpat pēkšņi kā sākusies, tāpat arī aprāvās, jo cimdi jau bija slapji un to valkātāji piekusuši.

— Mūsu ziemai tomēr vēl kā ļoti svarīga pietrūkst. Kā tu, Mik, domā, kas tas varētu būt? — Toms vēl aizelsies atsāka sarunu.

— Es šodienas darbos redzēju, ka mūsu ziemai sniega par daudz, bet, kā pietrūkst, to gan nemāku pateikt.

— Un ko tu, Jēkabiņ, domā?

— Es domāju — jāiet mājās un cik labi, ka rīt ir svētdiena.

Toms bija neatlaidīgs.

— Rīt desmitos pie Mika tiekamies, un izdomājiet — kā pietrūkst mūsu ziemai?

Otrā rītā bez piecām minūtēm desmitos vāverēns Toms un zaķēns Jēkabiņš satikās pie kaķēna Mika dārza vārtiņiem un, tos atvēruši, bija gatavi raustīt zvanu un dauzīties pie logu slēģiem, lai Miku uzmodinātu, bet, kā par brīnumu, kaķēns jau grozījās pagalmā. Līdzko Miks uzvilka no kažoka kabatas izņemtos, pa nakti rierītī izžāvētos raibos dūraiņus, viņā at­modās vakardienas pikošanās prieks. Viņš saspieda pamatīgu piku un mēģināja trāpīt skurstenim, bet tik tālu sviediens ne­tika, pika nokrita uz slīpā apsnigušā jumta un, lēnām veļoties lejup, aplipinājās ar sniegu, kļūdama arvien lielāka un lielāka, līdz, sasniegusi jumta malu, nokrita lejā un sašķīda. Miks, novērojis sniega pikas ceļojumu pa jumtu, sasita ķepas un prie­cīgi palēcās.