MIRDZA KĻAVA: KATRAM SAVA ORHIDEJA

MIRDZA KĻAVA

KATRAM SAVA ORHIDEJA

īss romāns

RĪGA «LIESMA» 1983

MĀKSLINIECE ANITA JANSONE-ZIRNlTE RECENZENTS LAIMONIS VACZEMNIEKS

1

Tosvētdien jūra netrakoja ar pilnu sparu, tomēr izskaifjās tumša un draudoša, tikai gar putu maiām viļņu muguras atsita zaļganu nokrāsu. Pelēkās, zemu nonākušās debesis saplūda ar ūdens klajumu daudz tuvāk nekā vasarā. Plud­males priecīgums bija aizbēdzis prom līdz ar lielajiem pel­dētāju bariem. Paretam daži drosminieki gan metās ūdenī, bet drīz vien atkal steidzīgi tinās drānās. Rudens pieteka sevi — nepielūdzams, neatvairāms.

Kāpās vējš šņāca priedēs un varmācīgi locīja zarus. Pe smilšainu taku uz jūru nāca izskatīgs vīrietis un gaišmataina, jauna sieviete. Gāja blakus, bet ne īpaši tuvu viens otram Nebija grūti atminēt — tas ir precēts pāris: abi tikko reizē bija iznākuši no netālās, baltās mājas.

Ir vasarnieki, kas pieraduši noteiktā stundā peldēties, pa- cīkstēties ar viļņiem, un šos cilvēkus tik viegli nevar sabai­dīt rudenīgais vēsums, tie vasarnīcās nodzīvo ilgāk pa' parastajiem sezonas iemītniekiem. Pie tādiem vēlīniem va­sarniekiem laikam piederēja šis pāris.

Smiltīs nogula divi kārtīgi salocīti peldpalagi.

Edmunds Luters vēl nebija zaudējis studiju gadu treniņos iegūto sportisko stāju. Nometis peldmēteli, viņš bez apstā­šanās metās viļņos. O! Tas bija vareni — sajust viļņu nik­numu, kas sitās pretī. Ne jau ar tādu pretspēku vien tikti galā.

Linda Lutere palika liedagā un raudzījās tālumā. Edmunda cīniņā ar viļņiem viņa neskatījās, tikai vēroja jūru. Varbūt neredzēja neko, vienīgi sajuta vēju un rudeni?

I daļa GAIŠMATE AR SOMU

Pamanījis, ka sieva viņam neseko, Edmunds, droši šķirot nemierīgo ūdeni, atgriezās malā un apstājies, acis piemiedzis,

lūkojās, kā Linda lēnām novelk peldmēteli. Ik reizi Edmunds viņu redzēja kā no jauna. Sarkanais, divdaļīgais peldkostīms maz ko apsedza no tumši iedegušā, tievā, bet izteikti sievišķīgā auguma.

Viņa meitene. Nē, viņa sieva. Lindai vajadzētu būt lep­nai, ka no tik daudzām Edmunds Luters izvēlējies tieši viņu. Bet atkal viņa domā diezin par ko.

— Jūrā šodien neiesi?

— lešu.

Kad Linda brida jūrā, Edmunds turējās cieši līdzās. Tik tuvu, ka varēja sajust viņas auguma kustības, un tomēr viņa slīdēja kaut kur prom. Kādēļ?

Nekur viņa neies. Nekur viņa netiks.

Dusmās viņš cieši satvēra sievas roku un vilka uz priekšu pretī spēcīgam vilnim. Viņa izrāvās un virzījās sāņus. Tas Edmundu vēl vairāk saniknoja, viņš pacēla roku un sita. Vil­nis aizturēja sitiena spēku, tomēr smagu pieskārienu plecam Linda manīja. Viņa pagriezās un klupdama skriešus metās uz krastu.

Edmunds neatskatījās. Lai skrien, tālāk par savu istabu tāpat netiks. Cīņa ar viļņiem Luteru nomierināja. Izpeldējies bez steigas viņš izgāja krastā, nosausinājās ar peldpalagu, paskraidīja dažas minūtes, lai sasildītos, uzvilka peidmēteii, kabatā sameklēja cigarešu «Rīga» paciņu un, uzšķīlis sud­raba šķiltavu, aizsmēķēja. Ieraudzījis liedagā Lindas peld­mēteli, Edmunds pacēla pamesto apģērba gabalu un lēnām gāja pa tām pēdām, kuras nupat smiltīs bija ieminusi Linde. Nekādi pašpārmetumi viņu neapgrūtināja. «Kas tādu gra- žošanos var mierīgi paciest? Izskaidrošanās, protams, neiz­bēgama … gan pāries …»

Nonācis pie baltās mājas, Edmunds Luters, kā parasti, dur­vju priekšā rūpīgi noslaucīja kājas.

Lielajā istabā, izstarojot mājīgu siltumu, kamīnā vēl kvē­loja ogles. Pārģērbies mājas drēbēs, viņš grāmatplauktā sa­meklēja bulgāru rakstnieka Rainova romānu «Nekas nav labāks par sliktu laiku» un ērti atlaidās uz dīvāna. Dažas lappuses izlasījis, apjauda, ka nespēj sekot tekstam. Aizcirta grāmatu ciet.

«Un kādas blēņas viņa sarunāja? Muļķīgi tukšu iedomu dēļ neviena sieviete nav aizgājusi no jauna vīra, ērta dzī­vokļa, vasarnīcas un mašīnas. Pāries.»

Tāpat gulšņādams, Edmunds uzspēlēti laipni sauca:

— Linda, vai tu tur esi?

Nesagaidījis atbildi, piegāja pie viņas istabas durvīm. Lēni nospieda rokturi. Aizslēgtas. Pirmo reizi ieslēgusies … Edmundā no jauna aizsvila jau padzisušais niknums, bet viņš savaldījās. Mieru, tikai mieru, ar naidu te nekas nebūs pa­nākams. Viegli pieklauvējis, viņš klusinātā balsī vaicāja:

— Linda, vai tu guli?

—- Jā, — viņa salti atbildēja un aizvilka somas ātrsSē dzēju.

— Labi, labi, atpūties, tad parunāsim.

* * *

Kaspars Liepkalns gāja un svilpoja. Cilvēkiem nepatīk ja svilpo. Mājās aiz sienas kaimiņiem nepatīk, dārza puķēm nepatīkot, arī vectēvs, pie kura tikko viesojās, teica: lieka trokšņošana nevienam nenākot par labu, bet le, rudenīg 1 tukšajā kūrortā, tas nevienu sevišķi traucēt nevarēja. Ejo: viņš skatījās pamestajos dārzos, aizslēģotos un neaizsiēģotos logos. Reizēm cilvēki sev kavē laiku, domājot gluži muļķī­gus niekus — kā tagad Kaspars.

«Apzagt tukšās vasarnīcas zaglim droši vien ir tīrā bērnj spēle. N ~ār, ja ir ko zagt. Cits vasarnīcā vairāk neko neatstāj peldkostīmus, ja tie vairs nav jauni. Piemēram, ja es būu, zaglis, es apzagtu to sarkano ķieģeļu divstāvu māju. Nē, zaļā ir ērtāk pieejama, bet sevišķi piemērota ir tur tā baltā … Bet kas tad tas?» „ *

Kaspars pārtrauca svilpošanu, pat apstājās pussolī. Tur jau viens aizsteidzies priekšā .. . Viņš veicīgi aizslēpās aiz resnas priedes.

Baltās mājas logs atvērās, un kāda roka nolika uz palo dzes prāvu, dzeltenu somu. Pa logu izliecās meitene gaišzilā mohēras puloverī. Kuplie salmu krāsas mati noplandīja, kad viņa, strauji pagriežoties, palūkojās apkārt. Aiz koka aizslē­pušos Kasparu nepamanīja. Tūdaļ palodzei pārkārās zilgan­pelēkos džinsos iespīlēti slaiki stilbi.

«Va, velns, kur mūsu dienās sākušas darboties smukiņas zagles. Nekas neiespējams tas nav, ja sievietes var būt raganas, kādēļ nevar būt zagles?»

Blondīne, izveicīgi nolēkusi dārzā, paņēma somu un iz­gāja uz ielas. Kaspars ieinteresēts sekoja. «Varbūt viņa ne­maz nav zagle, tikai paradusi iznākt no mājas nevis pa durvīm, bet pa logu? Tomēr nē… Šī tramīgā skatīšanās uz visām pusēm, pirms kāpa laukā …»

Glītā zagle, ne reizes nepaveroties atpakaļ, steidzās pa vistaisnāko ceļu uz staciju. «Līdz pirmajam milicijas poste­nim pasekošu, pēc tam lai gādā tie, kam par to maksā algu.»

Meitene džinsos un Kaspars drīz nonāca pie nelielas, zaļi krāsotas stacijas ēkas. Tur gaidītāju bija maz. Nojumē uz sola sēdēja krietni pavecs pāris un dzīvi sarunājas, ar lielu uzmanību uzklausot viens otru.

Pa peronu, klaudzinot smailām kurpēm, pastaigājās melnā ādas mētelī ģērbta nenosakāma vecuma dāma. Viņai bia- kus soļoja melns karaliskais pūdeiis, ne mazāk elegants gaitā un izskatā kā izcilā sugas suņa īpašniece.

Milici nekur nemanīja. Nekas cits neatliks, vajadzēs sekot arī tālāk. Dīvaini — tas nemaz nelikās nepatīkami. Drošības labad Kaspars nopirka biļeti līdz Ķemeriem; nevarēja taču zināt, uz kuru pusi viņa brauks, bet tā izrādījās veltīga cen­tība. Pienāca elektriskais vilciens uz Rīgu. Meitene iekāpa otrajā vagonā un apsēdās pie loga. Soli bija pustukši. Kas­pars pasteidzās ieņemt brīvo vietu viņai pretī un, izlikda­mies, ka skatās pa logu, paslepšus aplūkoja gaišmataino pasažieri. Viņa bija pavisam jauna, katrā ziņā zem divdesmit, un ļoti patīkama. Kasparam viņa nepievērsa ne mazāko uz­manību. Nemanīja arī, ka tiek novērota. Meitenes skafiens likās uz iekšpusi vērsts, šķita, ka viņa domā ko ļoti svarīgu.