MIRDZA KĻAVA: KATRAM SAVA ORHIDEJA

Profesora sieva ieinteresēta piegāja pie kaimiņu sētas un pajautāja:

— Kā jūs granti dabūjāt?

Vībotņa sieva panāca tuvāk.

— Šoferis prasīja, vai nezinot, kuram saimniekam te esot vajadzīga grants. Es teicu — mums arī derētu, un viņš par desmitnieku atdeva.

— Ak tā. — Sofija pagriezās prom, atslēdza šķūnīti un paņēma lāpstu. Jāsāk aprakt ābelītes. Vēl netika galā ar vienu koku, kad iepretī Miltiņu vasarnīcai apstājās smaga mašīna.

Beidzot ir klāti

Sofija iedūra lāpstu zemē un laipnības apdvestu seju pie­gāja tuvāk pie vārtiem sagaidīt atbraucējus. Blakus šoferim sēdēja viņai jau pazīstamais galdnieks Jānis. Viņš izkāpa no kabīnes ar nelielu čemodānu rokā, nolicis to zemē, pie­gāja atvērt mašīnas pakaļējo bortu. Uz ceļa izvēlās divi vīrieši. Augumā garākais pirmais pierausās kājās un, aiz pleciem sagrābis otru, krietni sīkāko, rāva to augšā.

— Pāvel, slienies, esam galā! — viņš mudināja.

Par Pāvelu nosauktais pūlējās piecelties, bet viņa melnais, sprogainais matu cekuls liecās uz leju. Skaidri redzams — galva smaga, bet kājas lokanas kā ieveramā gumija un ne­varīgas.

Sofijas laipnību ar rāvienu nomainīja saskābums. «Vai tie varēs cementu izkraut, paši kā maisi.»

Nekādu cementa maisu nebija. Galdnieks Jānis izcēla no mašīnas divas lielas, stipri apbružātas somas, reizē ar savu čemodānu nolika tās iekšpus sētas, pēc tam, atgriezies at­pakaļ, aizvēra bortu. Ierūcās motors, un mašīna aizslīdēja prom.

— Labrīt, saimniec, — apsveicinājās galdnieks, par tiem diviem līdzbraucējiem nelikās ne zinis, it kā nemaz nebūtu ar viņiem pazīstams, — lūdzu šķūņa atslēgu, man tur nolikti instrumenti.

— Šķūnis vaļā. — Sofija vēroja, kas norisinās uz ceļa.

Tikko Pāvelam izdevās nostāties vertikāli, viņš meklējoši

skatījās sev pie kājām.

— Kur mana soma?

— Esi mierīgs, — otrs atbildēja, — tavu «teļa kuņģi» neviens neņems, pat ja tu piemaksātu. Jānis nolika pie vietas.

Jautājumu par somu noskaidrojis, Pāvels, otrā atbraucēja pieturēts, ejot meta plašas sāniskas cilpas. Tā vien knapi pietika lielo vārtu platuma, lai viņi abi streipuļiem paplaši­nātajā gaitā iekļūtu dārzā.

— Mani sauc Peņģerots. — Garākais sniedza Sofijai tumši iedegušu, kā lāpsta platu plaukstu.

Par Pāvelu nosauktā vīrieša sīkā auguma svārstību ampli­tūda bija tik liela, ka viņam radās nepieciešamība pieturē­ties pie tuvumā augošās ābelītes zara, kas, neizturējis raustī- sanu, nolūza. Neizlaižot no rokām nolauzto zaru, Pāvels klanīdamies šļupstoši apgalvoja:

— Dzeršanas pie mums nav, kas nav, tas nav..,

Sofija nesaprata, vai šausmināties vai brīnīties. Kādu dzer­šanas pakāpi tad šie abi uzskata par īstu dzeršanu?

No mājas atskanēja āmura klaudzieni: Jānis jau strādāja.

Pāvels nekavējoties parādīja savas īpašās spējas visur ieraudzīt solus. Viņš aizklenderēja līdz sarkanajam soliņam pie lielā rožu krūma un, uz tā atkritis, iemiga.

Peņģerots turējās diezgan stabili, un mēle viņam klausīja pavisam labi. Ar roku parādījis uz aizmigušo, viņš stāstīja:

— Pāvels tagad nevar daudz turēt, bet sāk jau atkop­ties. Nabags nesen kā no sanatorijas. Divi gadi tur sabija.

— Divi gadi sanatorijā? — Sofija kaut ko tādu dzirdēja pirmo reizi.

— Jā, pavisam muļķīgā modē ar trīscollu naglām iekrita.

Nu Sofijai bija skaidrs, kas tā par sanatoriju. Atkal īstie

gadījušies!

— Jūs neuztraucās, — Peņģerots turpināja, — ar mums ir tā —- mēs strādājam kā paši priekš sevis.

— Te vairāki ir bijuši tādi, kas strādāja kā paši priekš sevis, bet no viena gala būvēja, otrs juka laukā.

Peņģerota ausīm Sofijas teiktais paskrēja garām, viņš runāja tālāk savu:

— Vispirms jānolīgst par maksu, pie tā, ko aprēķinās «prorabs», saimniekam no savas puses jāpiesviež tik daudz, lai kopā sanāk trīsdesmit rubļu dienā. Citādi mēs te nepalie­kam, mums robu netrūkst.

— Vai nav par daudz gribēts?

— Es dzirdēju, jūsu vīrs esot profesors, — Peņģerots gribēja visu pamatīgi noskaidrot, — tas, ko mēs darām, ir darbs, nevis kā jūsējais — skatās mikroskopā un skaita, cik blusai kāju.

— Mans vīrs nav biologs, — Sofija aizstāvēja savu Mil­tiņu.

— Vienalga, kaut kāds logs jau ir, varbūt filologs. Tie pavisam nevienam nav vajadzīgi. — Peņģerots atbalstījās pret elektrisko sūkni, tā iegūstot stabilitāti ilgākai stāvē­šanai.

— Es, kā pabeidzu skolu, tūliņ iemācījos amatu un sev nozvērējos grāmatu vairs rokā neņemt. Kopš tā laika ne­vienas grāmatas vāku neesmu atvēris, bet vai es dzīvoju sliktāk nekā citi?

Vai man nav sievas? Ir.

Vai man nav bērnu? Ir.

Vai man nav savas mājas? Ir.

Sofijai apnika Peņģerofa monologs, īpaši jau tāpēc, ka viņas vīrs patiešām bija filologs. Viņa pārtrauca iesilušo ru­nātāju ar jautājumu:

— Vai granti un cementu šodien atvedīs?

— Solīja, ka būšot. Tad norunāts, — Peņģerots kļuva lietišķs. — Maksa, kā es teicu, un katru dienu trauks no jūsu puses, bez garīgo dzērienu siltuma nav nekāda iekā- riena šancēt.

Sofija parādīja Peņģerotam pagaidu mājiņu, kas bija pie­būvēta cieši blakus šķūnim. No rītiem to atslēdza, un vienī­gās istabas durvis stāvēja līdz galam atvērtas.

— Savāciet savu palīgu un ejiet atpūsties, šodien tikpat ar jums neko nevar sarunāt.

Tikko Peņģerots uzmodināja uz sola snaudošo Pāvelu, tas tūliņ apgalvoja:

— Dzeršanas pie mums nav, kas nav, tas nav …

Runājot viņš Izvilka no bikšu kabatas saņurcītu trīsrubļu

gabalu.

— Kundzīt, vai jūs šito trīnīti nevarētu samainīt?

— Man nav sīknaudas, — Sofija skarbi atcirta.

— Sīkāk nevajag, bet rupjāk — pret piecīti, lai trauks sanāk.

Pie vārtiem piebrauca smagā mašīna ar granti, un Pāvela trīs rubļi palika nesamainīti.

Peņģerots mudināja Sofiju:

— Saimniec, dodiet šoferim sarkano, citādi viņš granti neatstās un mums nebūs ko rubīt.

Sofija nesaprašanā apstulba — par kantora pievestiem ma­teriāliem nav jāmaksā tūliņ, bet — kad piesūta rēķinu.

— Nu, saimniec, ko čammājas, mudīgāk! — Peņģerots izrīkoja.

Tiešām, ko tie rīt darīs, gulēs, vai? Miltiņa iegāja istabā pēc naudas.

Kad šoferis, pat paldies nepateicis, ieslidināja kabatā desmit rubļus un aizbrauca un tie divi bija no Sofijas acīm nozuduši aiz pagaidu mājiņas durvīm, viņa atjēdzās un sāka domāt. Šoferis bija tas pats sarkanmatainais, kas no rīta atstāja Vībotņiem, patiesībā Miltiņiem domāto vezumu. Un viņa, muļķe, samaksāja tikpat, cik Vībotni. Pēc tam Mil- tiņam vēl piesūtīs rēķinu par abiem grants vedumiem.

Profesora sievai piemita veselīgs paradums — dusmas un īgnumu viņa mēdza izlādēt darbā. Todien zemes aprakšana

viņai sevišķi veicās, tomēr viss dusmu lādiņš vēl pilnībā nebija ar lāpstas palīdzību novadīts zemē, kad pie Miltiņu vasarnīcas atkal apstājās mašīna, šoreiz dzeltens žigulis, no kura izkāpa elegants vīrietis žurku pelēkā velvetona uz­valkā.

— Labdien, veiksmi darbā! — Viņš iznesīgi paklanījās.

— Labdien, — Sofija jutās pārsteigta, ieraugot Edmundu Luteru. — Esat pagodinājis mūsu māju kā celtnieks vai kā radinieks?

— Abējādi, kā saka — ar vienu šāvienu divus zaķus.

—- Kā manai krustmeitai Lindai klājas?