MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

— Lindai? … Hm … Tā kā viņa pati vēlas …

— Cik es saprotu, tad labi, pasveiciniet, un lai viņa brauc ciemos!

«Daudz tu gan saproti» Edmunds nogaidoši klusēja.

— Nu tad sāksim vispirms ar celtniecību. Jūs esat kļūdī­jies, varbūt kaut kur ir pieprasījums pēc piedzērušiem vīrie­šiem, bet man viņi nav vajadzīgi. Mēs prasījām strādniekus un būvmateriālus.

Edmunds Luters nodomāja, ka Miltiņam vajadzētu pielikt pie vārtiem uzrakstu: «Uzmanību, nikna sieva!». Kad viņa taisa muti vaļā, tad taisni mežā jābēg.

— Cienījamā Sofija, — Edmunda laipnajā balsī nemaz ne- ieskanējās viņa pārdomas, — es šos cilvēkus neesmu ap­dzirdījis. Nav manās interesēs, viņi man norauj darbu tāpat kā jums.

— Varbūt viņi dzer no jūsu atbalstītās piemaksāšanas sistēmas un garlaicības? Recepti, kā no grants un ūdens vien var pagatavot apmetamo javu, neesat izgudrojuši, bet ce­ments un kaļķi nav atvesti. Ja tie cilvēki būtu atbraukuši skaidrā, droši vien liktos pilni no nekā nedarīšanas.

«Tādai tantiņai viss ir skaidri zināms un saprotams, tur jau katrs var iziet no eņģēm, ar viņu runājot. Jāsola pēc iespējas vairāk, kļūs varbūt mierīgāka.»

— Mums nav lielas izvēles, strādniekus komplektējot, daži atnāk ar krietnu dzērāja stāžu. Tagad divi tādi pie jums strādās, pamēģiniet tos pāraudzināt, tad redzēsiet, cik viegli tas izdodas. Un par būvmateriāliem neraizējieties, piebraukšu kantorī, atsūtīsim visu, kas vajadzīgs. — Lielākas ticamības labad Edmunds izņēma kabatas grāmatiņu un pierakstīja.

Sofija Miltiņa ironiski noskatījās — cik tādas rakstīšanas netika redzētas.

— Iesim iekšā, novērtēsim, kādā kvalitātē padarīts darbs, — viņa vedināja ciemiņu mājā.

Kamīnistabā Edmunds ieklepojās.

Sofija skaļi pasmējās.

— Dūmo, vai ne? Šorīt salu nost un iekurināju kamīnu. Sākumā tā dūmoja, ka gribēju iet aizņemties gāzmasku, tad iedomājos, ka pagales jāstutē stāvus pie kamīna mugur- sienas, tagad ir puslīdz ciešami.

Edmunds pieliecās un paskatījās kamīna iekšienē uz augšu.

— Hm… Tāds nevar vilkt, nepareizi uzmūrēts, nav kā^

piena.

— Kam par to «kāpienu» būtu jāzina, darba vadītājam vai dievam?

— Visur jau nevar būt klāt.

— Bet kas kamīnu pārmūrēs?

— Padomāsim, padomāsim. — Sekoja ieraksts kabatas grāmatiņā.

Sofija piegāja pie loga.

— Paskatieties, zem palodzes tāda sprauga, ka var pirkstu iebāzt. Ir jau romantiski sajust vēju svilpojam, bet mums ir tie gadi, kad gribam vēja šņākšanu klausīties siltā istabā.

Edmunds uzreiz neatrada vārdus, ar ko atrunāties. So­fija, nemaz atbildi negaidīdama, aicināja viņu tālāk:

— Ienāciet virtuvēl

Tur acis piesaistīja plīts. Virspusē ķieģeļi bija sabrukuši. Izskatījās tā, it kā kāds milzīgi smagām kājām būtu pastai­gājies pa plīts virsu un pie katra soļa iebrucis.

— Mūsu vasarnīcā lokāla zemestrīce nav bijusi, kā pirmo reizi iekurināju, plīts tūliņ sajuka, — Sofija skaidroja, — bet Miltiņš par darbu samaksāja simt rubļu.

— Vajadzēs pārmūrēt. Vai ir vēl kādas sūdzības? — At­kal ieraksts kabatas grāmatiņā.

— Pirmai reizei pietiks ar tām pašām, bet tagad mazliet pastaigāsimies pa dārzu.

Edmunds atviegloti uzelpoja: nu Miltiņa izrādīs savas pu­ķes, un to viņš viegli pārcietīs. Nez kādēļ Sofija veda viņu uz malkas grēdas pusi? Tur viņa apstājās pie lūžņu kaudzes un sāka cilāt sarūsējušus cirvjus, lāpstas, pāris lielos āmurus. Turpat pielijušas divas javas jaucamās muldas bez­palīdzīgi ļāvās rūsas iznīcināšanas kārībai.

— Tos jūs ar vieglu roku norakstījāt, — Sofija dzēlīgi paskatījās Edmundā, — savus strādniekus esat pieradinājuši domāt vienīgi par biezāku rubli. Paskatieties pāri sētai, Vī­botne rūcina elektrisko cementa maisāmo. Vai tā mašīna jums gadījumā nav pazīstama?

— Mums to ir daudz, kas visas var pazīt.

— šito pagājušā mēneša strādnieki «uzspēra gaisā» Vī­botnēm par simts rubļiem. Laikam zināja, ka nevarēs pa­zīt — ir jūsējā vai nav jūsējā.

Edmunds ieklepojās.

— Būs jāpievelk skrūves stingrāk.

— Saimnieka acu jums nav, tur tā nelaime. Saimniekojat, kā pastardienu gaidīdami.

— lešu parunāt ar amatniekiem, — tā Luters cerēja tikt vaļā no profesora sievas, bet viņa gāja līdzi.

— Kamēr runāsiet, uzvārīšu kafiju.

Edmunds Luters jau bija nogaršojis pietiekami «rūgtu ka­fiju».

—- Ļoti pateicos, bet citreiz, — viņš demonstratīvi paska­tījās pulkstenī, — es tiešām steidzos, neiznāk vairs pat laika ieiet pie strādniekiem.

Atvadoties Edmunds, kā jau radinieks, noskūpstīja Sofijai roku un apsolījās:

— Personīgi pats pasekošu un stimulēšu jūsu vasarnīcas nobeigšanas darbus.

Sofija atsāka rakšanu, nemaz nenoticot radinieka jauka­jiem solījumiem. «Tā stimulē darbus, ka varbūt divtūkstošajā gadā pabeigs, bet līdz tam vēl deviņpadsmit gadi jāgaida, un to mēs ar Krišu nepiedzīvosim.»

Luters, paglābies savā automašīnā no profesora sieva?, līdzjūtīgi iedomājās par pašu profesoru. «Kā tas Miltiņš var izturēt? Bet balta galva nabagam jau arī ir.»

Šī līdzjūtība drīz iztvaikoja, to izgaisināja uzmācīgās do­mas par Lindu, šīs domas lika triekt mašīnu ar simt kilomet­riem stundā un dzīties uz Jūrmalu, kaut arī Edmunds atkal atcerējās viņas laulības gredzenu uz baltās lapas.

3

Linda iegāja stacijā, un tai raibajā cilvēku upē, kuras straume plūda virzienā uz Jūrmalas peronu, nu bija par vienu blondu galvu vairāk. Līdz ar visiem tikusi uz perona, viņa ierasti paskatījās pulkstenī un uzrakstā, kāda ir elek­triskā vilciena galastacija. Pēc trim minūtēm līdz Slokai. Tas der. Kā, lūdzu? Vai viņai šoreiz vajadzīgs vilciens uz Jūr­malu? Trīs minūtēs neko daudz izdomāt nevar, un Linda iejaucās tuvākajā pulciņā pie zaļā vagona aicinoši atvērtajām durvīm, kas viņai solīja drīzu tikšanos ar ērtu, patīkamu istabu, tomēr, neziņā svārstoties, apstājās. Dūšīga sieva, enerģiski grozot cieši pieguļošā bikšu kostīmā iespīlētos apa­ļumus un airējoties rokām, Lindu aizķēra ar savu koferi un gandrīz paklupa. Paskatījusies sāņus, viņa zemā, aizsmakumā balsī nošķendējās:

— Stāv ceļā kā tāda aizsapņojusies zoss!

Linda pakāpās atpakaļ. Ja tagad brauks, tad diez vai otr­reiz sadūšosies aiziet. Nevis zoss, bet vista, kas paveikusi savu bēdīgi slaveno lidojumu. Tikai nebūt par vistu! Un viņa palika uz vielas, skatoties, kā cilvēki iekāpj vagonā, kā aizveras durvis, kā vilciens aizslīd. Un ne tikai vilciens vien bēg prom, tas aizrauj arī pamatu, kas zem kājām, un viņa nu stāv kaut kur gaisā. Ilgi tā noturēties nevarēs, bet, lai paceltos debesīs, trūkst spārnu, būs jākrīt, un nav dzirdēts, ka būtu arī citādi kritieni kā tikai uz leju. Ko nu? Varbūt gaidīt nākamo vilcienu? Linda strauji apsviedās un gandrīz skriešus noskrēja lejā pa kāpnēm, prom no perona, kam bijj tik liels pievilkšanas spēks. Brīdi viņa bezmēķīgi laipoja sta­cijas drūzmā, tad nejauši apstājās pie citām kāpnēm, kuras pateica, kas darāms. Lēnām Linda uzkāpa pusstāvu un ieska­tījās uzgaidāmā telpā. Viņu tūliņ apņēma salijušu drānu izgarojumu smaka. Uz garajiem soliem daži snauda, citi sa­runājās. Tukšu robu tikpat kā nebija. Palūkojās blakus noda­lījumā, arī tur tas pats gaiss un cilvēku biezums. Trešā ga­renā, koridoram līdzīgā telpa bija tukšāka. Līdzās lielajai palmai, atspieduši muguras pret sola atzveltni, apkampušies, snauda jauns pāris. Pretējais sols bija neaizņemts. Linda no­sēdās pie loga un aizvēra acis, bet šī nebija tā reize, kad miegs atnāk ar acu aizvēršanu, gluži otrādi, tirdošās domas vairāk koncentrējās un nedeva mieru.