MIRDZA KĻAVA: KATRAM SAVA ORHIDEJA

Staigājot pa kapiem, Edmunds pūlējās neizrādīt savu ne­patiku, viņš pat runāja tā, it kā tieši būtu ļoti vēlējies vizināt viņas visas trīs.

Pārvedis mājās māti un meitas, brītiņu pakavējies istabā, Edmunds drīz cēlās promiešanai. Parasti Linda viņu līdz vārtiņiem pavadīja, šoreiz māte mudīgi iebilda:

— Ej vien, Lindiņ, mācies fiziku, es Edmundu izvadīšu.

Paspiežot Lindas mātei roku, Edmunds iešķobīja sejā

greizu pieklājības smaidiņu.

«Sargā kā vista zem spārniem cālēnus, bet vienreiz spārni būs par īsiem, un tad varēs kladzināt, cik grib, cālēni tāpat staigās savu ceļu.»

Edmunds, kaut arī aizgāja sliktā noskaņojumā, tomēr a>" stingru pārliecību, ka noskatītais cālēns no viņa neizspruks.

Pienāca brīdis, kad izlaiduma balle bija nodejota, galda atvilktnē apliecība par vidusskolas beigšanu, un Linda, ap­mierināta ar dzīvi, saules gaismas un siltuma pielijušā va­saras svētdienā sagaidīja savu astoņpadsmito dzimšanas dienu. Jau no rīta māte un Rasma bija uzklājušas galdam baltu galdautu un vidū nolikušas pašgatavotu torti ar brūnu šokolādes drupatu astoņpadsmitnieku virsū.

Arī Edmunds domāja par šo dzimšanas dienu, šoreiz gan nepiebrauca mašīnu pie mājas vārtiem, bet atstāja to sān- ieliņā. Līdzko Lindas māte atvēra durvis, viņš pasniedza trīs baltas rozes un, noskūpstījis viņai roku, sacīja:

— Tas māmiņai par tik jauku meitu.

Un tad septiņas tumšsārtas rozes Lindai. Tur jau katrai sirdij jāiesilst, ja tā nav no akmens, bet sievietēm nemēdz būt akmens sirdis.

Laipni aicināts pie galda un nogaršojis jubilejas torti, Edmunds ieminējās, vai māmiņa nelaistu jubilāri mazliet pa­sēdēt kafejnīcā. Jau iepriekš viņš bija izlēmis, ka Lindas piekabi — māti un māsu — nevadās, tad tūliņ saslims ar drausmīgu migrēnu, un būs nepieciešams atgriezties mājās. Laikam trīs baltās rozes bija darījušas savu — Edmundam nevajadzēja saslimt ar migrēnu, un viņš, pieturot Lindu pie elkoņa, izgāja uz ielas. Luters nemaz nedabūja izlietot visu savu daiļrunības prasmi, pārliecinot Lindu, ka tik skaistā dienā būtu tīrais grēks nīkt piepīpētā telpā, ja var izbraukt zaļumos un padzert kafiju no termosa. Cik vilinoši ļauties mašīnas ātrumaml Un vai tad Edmunds kāds svešs garām­gājējs? Linda bez bažām iesēdās ērtajā žiguļa sēdeklī. Brauciens patiešām bija lielisks. Vējš veldzējoši pūta vaļējā logā. Garām zibēja pļavu un koku dažādais zaļums. Ed­munds netraucēja, viņš pameta tikai slepenus, īsus skatienus; lai skuķēns papriecājas, lai izbauda braukšanas tīksmi. Pie Kangarkalniem Edmunds iegrieza mašīnu pa labi mežā, tad kādu gabalu taisni pa malkas ceļu un nelielā, viņam labi pa­zīstamā pļaviņā apturēja žiguli ēnā zem lielas priedes. Veikli izkāpis, pasniedza Lindai roku un palīdzēja izkļūt no mašīnas. Apieties ar sievietēm viņš prata.

33

— Nu, mana karaliene, es tev dzimšanas dienā dāvinu visu šo mežu, debesis un sauli.

2 — 490

Linda iesmējās.

— Un es tev dāvinu visu pasauli.

Edmunds saņēma Lindas seju plaukstās un tā svešādi ieskatījās viņai acīs.

— Tu patiešām to vari, tu taču esi mana pasaule.

Linda pagrieza galvu sāņus un neaizvainojoši, lēnām at­brīvojās. Edmunds neļaunojās, atstāja Lindu, piegāja pie ma­šīnas, izcēla no pakaļējā sēdekļa glītu groziņu un nolika blakus malkas grēdai, tad vēlreiz noklaudzināja žiguļa dur­vis un zaļajā zālē, rūpīgi izgludinot krokas, izklāja sarkan- rūtainu pledu.

Linda stāvēja pļaviņas vidū un skatījās augšup, kā virs koku galotnēm riņķoja vanags. Sākumā lieliem apļiem, pa­mazām aizvien mazākiem un palēnām laidās zemāk. Lai­kam nolūko medījumu, viņa nodomāja.

Bet Edmunds vēroja Lindu. Vējš viegli kā kautrēdamies plivināja viņas pār pleciem brīvi palaistos gaišos matus. Raibajā lēta zīda kleitā, vienkāršās baltās sandalēs kailajās kājās viņa izskatījās dabiska un svaiga, kā tikko sākusies diena, parasta un līdzīga iepriekšējām un tomēr arī noslē­pumaina: varbūt atnesīs kaut ko jaunu. To iedomājies, Ed­munds piegāja pie Lindas un nostājās cieši līdzās. Zilas de­besis virs galvas, zaļa pļava zem kājām, un mīļa meitene blakus; viņš to saprata pa savam — nebija jau te braucis jūsmot, kā priežu galotnes tiecas pretī saulei. Viņš sakampa Lindu rokās un pacēla kā mazu bērnu. Kaut arī nelabprāt, viņa tomēr ļāva sevi nest. Vai tad viņi nebija draiskojušies? Kad trijatā — Linda, Edmunds un māšele Rasma gāja Biķer­nieku mežā pastaigāties, Edmunds bieži vien uzaicināja spē­lēt sunīšus un, Lindu noķēris, vienmēr pacēla rokās un grie­zās riņķī. Rasma tad smējās, kā lieliem cilvēkiem patīkot muļķoties.

Edmunds nolika meiteni uz sarkanrūtainā pleda, pārliecās pār viņu un noskūpstīja. Arī tas nebija nekas jauns. Linda vēl nepazina kaislas izjūtas un neiedomājās, kādu uguni skūpsts uzšķiļ piedzīvojušam vīrietim divvientulībā. Tikai kad Edmunda rokas kļuva uzmācīgas, viņu pārņēma stindzino­šas bailes, kas paralizēja spēju pretoties. Kā vārgs čuksts skanēja izmisis lūgums:

— Edmund … lūdzu, laid mani… lūdzu, nevajag …

Edmunds nemaz neievēroja Lindas nevarīgo pretestību.

Vanags savu cālēnu bija dabūjis.

Linda, sakņupusi, uz ceļgaliem seju paslēpusi, klusi rau­dāja. Edmunds glāstīja viņai piecus.

— Neraudi, es tevi mīlu un nepametīšu, — pats viņš sa­bijās, to pateicis, — šie vārdi viņam gluži nemanot paši no sevis izrāvās pirmo reizi mūžā.

Linda vēl ilgi nemitējās raudāt, viņu mokoši neatstāja vainas apziņa. Vajadzēja saprast… vajadzēja … vaja­dzēja …

Edmunds Luters Kangaru mežā doto vārdu turēja, jo šo­reiz nejuta to drīzo apnikumu kā citos gadījumos, viņš sa­prata, ka ieguvis tīkamu meiteni, no kuras viņam arvien vai­rāk un vairāk negribējās atteikties.

Lindai sākās bezgala garās dienas no pieteikšanās dzimt­sarakstu nodaļā līdz kāzām.

2*

Te sava loma arī Edmunda mātei. Irēna Lutere bija viena no tām izdaudzinātajām Rīgas šuvējām,, kuras darba istabā iekļuvušās dāmas centās cita citu pārtrumpot uzma­nības apliecināšanā, lai tikai varētu parādīties sabiedrībā vi­ņas šūtā kleitā. Jaunībā Irēna bija apbrīnota skaistule un vēl tagad savos piecdesmit gados, vienmēr frizēta, ar mēru krāsojusies un gaumīgi ģērbta, dzirdēja vienu otru ne pārāk liekuļotu komplimentu. Edmundam toreiz bija divi gadi, kad viņa aizgāja no vīra un otrreiz no tā laika netika precēju­sies, bet nekad sveši vīrieši pie viņas nenakšņoja. Irēna Lu­tere, visu «morāli nelikumīgo» stingri noslēpjot, dzīvoja ilūzijā, ka saglabā savu māju tīru, un mājai bija jābūt tīrai, jo tur auga viņas dēls Edmunds, kuram tika dots viss, ko bērns vien var vēlēties, bet no viņa arī prasīja to, ko no bērna var gaidīt. Vispirms viņam vajadzēja cienīt mātes darbu. Pie mammas bieži nāca jaunas un vecākas, tievas un apaļīgas, ļoti skaistas un mazāk glītas tantes, tām visām Edmundam bija jāpaklanās, jāpievelk kāja, jāsaka labdien un tūliņ jāiet savā istabā un klusi jāuzvedas. Tikko Edmunds varēja noturēt šķīvi, viņam lika palīdzēt klāt galdu, tikko viņam bija pa spēkam nospiest lupatu, lai ūdens nepilētu, vajadzēja mazgāt sākumā savu istafiu, vēlāk virtuvi un priekštelpu. Pieradis no mazām dienām veikt zināmus pienā­kumus, viņš skolā bija vērīgs skolēns, bet arī agri ielāgoja visu apkārt redzēto un dzirdēto un izdarīja secinājumus sev par labu. Bieži viņam māte atgādināja: «Tu man esi tik cen­tīgs bērns, man priekš tevis nekā nav žēl.» Edmunds gribēja pēc iespējas vairāk saņemt un centās. Un ne reizi vien viņš noklausījās līdzīgas sarunas, kā par mammas ilggadējo klienti Abeltiņu. Pašu Ābeltiņu mamma sagaidīja ar glaimī­giem vārdiem: