MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Ar sevī slēptām šaubām un nepatiku Lindas jaunā dzīve tomēr iegāja noteiktā ritmā, bet dienas vilkās gausi, nesa­gādājot ne īstu prieku, nedz arī dziļas bēdas. Tomēr ikdienas vienmuļi pelēkajos toņos gleznotajā akvarelī drīz parādījās arī tumšākas krāsas otas triepieni.

Rudenī, gatavojoties pārcelties uz Rīgas dzīvokli, Linda saiņoja promvedamos traukus. Pēdējo viņa paņēma no vīra­mātes istabas graciozu beļģu kristāla vāzi un iedomājās to pirms iesaiņošanas īpaši rūpīgi pārmazgāt. Vēlāk viņa pati nevarēja saprast, kāpēc ienāca prātā mazgāt ar karstu ūdeni. Tas bija tikai mirklis, un rokas kļuva tukšas, bet izlietnē sa­bira mirdzoši kristāla gabali. Briesmīgi! Lindai vajadzēja pie­ķerties pie izlietnes malas, jo šķita — sirds tūliņ apstāsies, pēc tam tā sāka ātri dauzīties un kāpa kaklā, kā prom bēgot. Muļķīgas neapdomības dēļ cilvēka izdomas un roku darinātās skaistās vāzes vairs nebija. Un kā to pārdzīvos vīramāte? Izlasījusi no izlietnes spīdošās drumslas, Linda iegāja lielajā istabā, kur Edmunds un māte pārsprieda, kādas mantas aizvedamas un ko var atstāt tepat. Paskatījusies iz- bīļa pilnām un palīdzību lūdzošām acīm Edmundā, viņa uz­traukumā izsausušu muti stostīdamās atzinās savā pārkā­pumā. Brīdi istabā iestājās klusums, tik neciešams klusums^ kas draudēja sagāzt sienas. Tad mātei un dēlam izmainījās sejas. Linda pabrīnījās, cik dusmas spēj padarīt cilvēku ne­glītu. Sevišķi Irēnai Luterei tas nepiestāvēja, viņa izskatījās vismaz gadus desmit vecāka.

— Ārprāts! — Edmunda mātei aizsmaka balss, viņa dziļi ievilka elpu, lai vēl ko pateiktu. — Vajadzēja man saprast, ka tādam no žagaru čupas izlīdušam skuķim, kas vienīgi māla bļodu ir redzējis, nedrīkst dot rokā labu mantu.

Arī Edmunds nikni skatījās Lindā un valdījās, lai neie- sistu.

— Vai tu maz apjēdz, cik tāda vāze maksā?

— Es .. . es . .. kad studēšu, sakrāšu stipendiju un no­pirkšu, — Linda mēģināja taisnoties.

— Nopirksi? Nē, tu paklausies, Edmund, viņa no­pirks … — Irēnes Luteres balsī bija dzirdams dusmām piesā^ tināts izmisums, — šodien tu tādu vāzi nemaz nevari dabūt.

Vērojot abus saniknotos cilvēkus, Lindai sāka pāriet uz­traukums. Ne jau pasaule gājusi bojā… Skaistuma žēl. Zēlums, jā. Bet kāpēc niknums? Skopuma dēļ. Gandrīz pa­visam mierīga Linda gāja uz savu istabu, tikpat viņa te neko vairs nevarēja līdzēt.

— Tu redzi, tu redzi … Aiziet, kā nekas nebūtu noticis. Ne viņa pirkusi, ne viņai kāda daļa. — Vīramātes sašu­tums uzbangoja vēl augstāku vilni.

— Neuztraucies, mamm, — dēls mierināja, — ja cilvēks no mazotnes neko labu nav redzējis, tad daudz no viņa nevar gribēt.

Pie vakariņu galda Edmunds uz Lindu pat nepaskatījās. Tas nebūt netraucēja viņu vakarā ieiet Lindas istabā un, nepasakot ne vārda, apgulties viņai blakus. Alkatīgi ap­mierinājis iegribas, viņš tikpat mēms aizgāja uz savu istabu. Toreiz Linda izjuta, cik gara var būt bezmiega nakts, un redzēja, kā pamazām mostošā diena izdzenā tumsu.

Dažādas domas mācās cita citai virsū. Ar cilvēku tā ne- apietas kā tagad ar viņu. Ar cilvēku ne, bet viņa te ir tikpat kā viena no tām daudzajām lietām, kas iegādātas vai nu vajadzībai, vai priekam, vai izskatam. Un pats briesmīgākais: pārdomās sabruka līdzšinējais mierinājums, ka viņa šajās mājās dzīvo, savu godu saglabājot. Vai tikai tā viņa ne­grima dziļāk? Vai laulība ar Edmundu nebija Kangaru meža kļūdas palielināšana? Tagad tā ir jau kļūda kvadrātā, un kas būs tālāk? Diez kā viņas vietā darītu Sandra? Droši vien ietu prom. Iet prom? Ar to nedrīkst steigties. Jāizdomā kas cits, kā turpmāk dzīvot, nevis, kā Sandra saka — daži tikai ve­ģetējot. Bezmiega naktī Linda bija izlēmusi: lai Edmunds un viņa māte dzīvo ar savu prātu, bet viņa turēsies pie «ža­garu čupā» iegūtās saprašanas. Galvenais — tagad jāmā­cās, nekādā ziņā nedrīkst neizturēt konkursu. Atkal izdevās atrast jaunu mierinājumu.

Otrā dienā Luteri pārcēlās uz Rīgu, un Linda trīsistabu dzīvoklī dabūja pašu mazāko istabu ar logu uz Gorkija ielu, tieši pretī trolejbusa piestātnei. Tanī pašā vakarā viņa, nevienam nekā neteikusi, aizbrauca pie mātes un atveda mācību grāmatas. Tikko atnāca atpakaļ, Edmunds pavēra viņas istabas durvis un, ieraudzījis Lindu izņemam no somas fizikas grāmatu, ironiski pasmīnēja: «Grib savu spītību iz­rādīt, izliekoties, ka mācās un viss pārējais viņai vienal­dzīgs.»

Edmunds, tāpat arī viņa māte, pusnedēļu staigāja drūmu seju, it kā nupat būtu šķīries no tuva cilvēka. Edmunds

gribēja redzēt Lindu noraudājušos par savu pārkāpumu un tā sekām. Un ko viņa? Iebāž galvu grāmatā kā strauss smiltīs un neko neredz, nemaz neuztraucas par vīra īgnumu.

Linda savu izturēšanos nemainīja, klusējot paveica uzticē­tos darbus un tūliņ pie grāmatām. Edmunds apspriedās ar māti, un abi vienojās — skuķis saniķojies. Māte deva pa­domu:

— Spītību ar pretspīfību visgrūtāk salauzt, vieglāk ar laipnību. Šādā atmosfērā man arī darbs lāgā nesokas. Sieva paliek sieva. Mums pirmajiem jāsāk runāt, mēs te noteiksim klimatu, nevis viņa.

Pamazām ģimenes attiecības ievirzījās iepriekšējā — ārēji pieklājīgajā formā. Edmunds domāja — niekošanās ar mācī­šanos izbeigsies, bet Linda sēdēja pie grāmatām ar pieau­gošu cītību, un vīru sāka kaitināt sievas mūžīgā steiga uz savu istabu, it kā kaut kāda sērskābes formula būtu kas vairāk nekā vīrs, tomēr viņš apvaldījās, neko nesakot, —- . bija taču norunāts pēc gada atļaut iestāties ķīmijas fakul­tātē.

Tā pienāca ziema, no ārpuses mierīga, bet Edmundā rūga dusmas uz Lindas grāmatām, kas padarīja sievu patstāvīgāku un rāva prom no viņa. Ziemā Edmunds labā toņa dēj bija paradis staigāt uz koncertiem un teātriem, un Lindai viņam blakus vajadzēja būt labi ģērbtai. Edmunds teica: «Tāda manta, kas citus nespēj ieinteresēt, man nav vajadzīga.» Viņš arī sievu ierindoja mantu sarakstā, un Lindai radās jauni tērpi, uz kuriem viņai ļoti patika paskatīties, bet, tos apģēr­busi, jutās kā ielīdusi svešā ādā. Gada beigās pēc koncerta «Mikrofons-80» Linda, tikko pārnākusi mājās, iekāra skapī brūna samta kostīmu, kas viņai šķita īpaši grezns, uzvilka mājas kleitu un steidzīgi, kamēr vēl dūša nebija saskrējusi papēžos, iegāja Edmunda istabā. Sarunai ar vīru viņu sadū- šināja koncerta starpbrīža tikšanās ar bijušo skolas laika draudzeni Ligitu. Kādreizējā draudzene ironiski izteicās, ka līdz ar uzvārda mainīšanu Linda esot neticami pārvērtusies un tāpēc laikam vairs neklājoties tikties ar veciem draugiem. Vai tad varēja taisnoties, ka Edmunds un viņa māte lika nepārprotami saprast: Luteru mājā Lindas draugiem vietas nav. Pat Lindas māšeles Rasmas apciemojumi kļuva arvien retāki un īsāki, bija jau ievērojusi, ka jaunie radi viņu tik^i pacieš.

— Es tev gribu ko pajautāt, — Linda, tāpat pie durvīm stāvot, pūlējās runāt pēc iespējas mierīgi.

— Lūdzu, beidzot esi atcerējusies, ka ar vīru laiku pa laikam der parunāties, — Edmunds to sacīja bez dzēlības, viņš bija labā omā.

— Es kaut ko nesaprotu — tev nav tik liela alga, lai pie­derētu viss, kas tev ir.

— Tev jāsaka — mums piederētu, mums… Un nevajag meklēt problēmas tur, kur to nav.

— Ir gani Ja tu neko nestāstīsi, es tās dfēbes ne­ģērbšu …

— Neaizmirsti, ka mana mamma arī nesēž, rokas klēpī salikusi, un vari būt pilnīgi droša, es nopelnu pietiekoši vienas sievas apģērbam un sudraba karotes es tev nelieku kaklā kārt.