MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

— Nedomā, ka es raudāšu, man ir arī citas grāmatas, un Homčenko ir jau man galvā, no turienes to ārā ne­dabūsi.

Izdzirdusi skaļākas sarunas, Irēna Lutere pavēra lielās istabas durvis. Edmunds tūdaļ piegāja pie grāmatplaukta un izlikās kaut ko cītīgi meklējam. Lindai radās izdevīgs brī­dis nozust savā istabā.

Otrā dienā, vakariņas ēdot, Linda sajuta sāpes kaklā. Edmunds, galda lampas gaismā apskatot viņas kaklu, lika teikt «ā» un lietpratīgi atzina:

— Angīnai Ko gribēji, to dabūji. Uzvāri kumelīšu tēju un kārtīgi izskalo kaklul

Edmunda māte iedeva pa tabletei suprastīna un sulfadi- metoksīna un paredzēja, ka vedekla no rīta piecelšoties vesela. Pēc nemierīgas, murgainas nakts Linda pamodās kā salauzta, pieceļoties reiba galva — slimība pieņēmās spēkā. Termometra dzīvsudraba stabiņš apstājās pie četrdesmit. Ārsts konstatēja strutojošo angīnu, tai kā pavadonis pievie­nojās arī mokošs klepus. Augstā temperatūra turējās vairā­kas dienas. Slimība pārvilka tumšu svītru Lindas visu ziemu un vasaru lolotām domām par studijām.

Nevarēja teikt, ka Edmunds slimības laikā par Lindu ne­būtu rūpējies. Viņš patiešām vēlējās sievu redzēt atkal ve­selu.

Reizē ar slimības atkāpšanos Lindai nāca prātā agrākais spriedums: Edmunds ir gādīgs par visu, kas viņam pieder, savu žiguli viņš kopj tāpat kā mazu, mīlamu bērnu. Pilnīgi atveseļojusies, Linda izputējušos iestājeksāmenus uzskatīja par briesmīgu nelaimi. Edmundam par to bija pilnīgi pretēji ieskati, kurus viņš slēpa.

Atsākoties iepriekšējai, ierastajai ikdienai bez noteiktā mā­cīšanās mērķa, Linda Edmunda mājā arvien vairāk jutās kā svešiniece, kas īsti nedzīvo, tikai veik laiku no rīta līdz vakaram. Viņa sāka apzināties, ka tiekšanās studēt nebija vienīgi vēlēšanās paplašināt savu personisko pasauli, tā bija arī cerība kaut daļēji aizvirzīties prom no Edmunda un viņa mājas. Sākumā neskaidrā doma par promiešanu kļuva neatlaidīgāka. Pietrūka vienīgi drosmes tik asam pagriezie­nam.

Diendienā vērojot sievu, Edmundam apnika viņas pieau­gošā noslēgtība un nemainīgais skumīgums. Cik ilgi var bēdāties par izjukušām studijām? Pašu galveno dzīvē viņa taču sasniegusi: dabūjusi labu, izdevīgu vīru. Edmunds no­lēma ar Liindu pa īstam izrunāties un darīt galu viņas ne­vajadzīgajai pašmocībai, no kuras bija jācieš arī viņam — tik labam vīram. Edmunds vēlējās, lai sieva dzirkstī kā šam­panietis un uzjautrina vīru, nevis viņa darbadienas nepatik­šanu vezumā piesviež klāt vēl savu smagumu.

Tosvētdien, kad jūra netrakoja ar pilnu sparu, tomēr iz­skatījās tumša un draudoša, toreiz, gatavojoties iet peldētie*;, Edmunds iesāka nodomāto sarunu:

— Ko tu vienmēr staigā saskābusi, ātri veca kļūsi. Varbūt tu nemaz nebūtu izturējusi konkursu un tāpat netiktu uz­ņemto sarakstā. Sameklēšu tev piemērotu darbu, un tā ne­veiksme aizmirsīsies. Nākošgad atkal varēsi mēģināt.

Linda bija paspējusi uzzināt konkursa rezultātus.

— Šogad tikuši uzņemti pat ar trijniekiem.

— Un arī tad nav ko gausties. Ķīmijas fakultāte bez te^is bojā neaizies.

— Bet es varbūt aiziešu bojā.

Ievērojusi, cik izsmējīgi Edmunds paskatījās viņā, Linda pēkšņi sadūšojās.

— Un vispār.. . Būtu pareizi, ja es ietu prom no tevis.

Tas bija lielgabala šāviens, kas Edmundam brīdi atņēma

spēju runāt, bet viņš drīz atjēdzās.

— Un kas ir mans vietas izpildītājs? Varbūt kāds ar di­vām mašīnām?

—» Neviena cita nav. Bet es te… Vai neredzi, ka es te nevaru dzīvot?

Edmunds asi iesmējās, nemaz neļaujot Lindai tālāk runāt.

— Kādas muļķībasl Vai tev kā trūkst?

— Nē, visa ir par daudz.

— Arī mīlestības?

— Jā, — Linda nenovērsās no Edmunda ciešā skatiena. Kaut viņš saprastu …

— Protams, mamma jau teica, ka es tevi esmu izlaidis no paša sākuma.

Neko viņš nebija sapratis. Ja viņai cita nav, tad tie ir tikai jaunības niķi, kad cilvēks reizēm pats nesaprot, ko grib un ko var. Žagarus vajadzētu … Nav ko ņemt galvā tādus izlēcienus, un Edmunds centās runāt laipnāk:

— Ejam uz jūru, auksta pelde tev izdzīs dullumu no galvas.

Linda uzģērba peldmēteli un gāja vīram līdz. Laikam visu mūžu būs tā jānonīkst.

Kad Edmunds Lindai peldoties iesita, viņa bēga ne tādēļ, ka bailes, ne tādēļ, ka sāp. Neviens viņai agrāk nebija sitis. Viņu sagrāba bezspēcība, kauns, dusmas un riebums.

Ieslēgusies savā istabā, ģērbjoties mazliet nomierinājusies, Linda iedomāja — robeža ir pārkāpta, ja iesita vienreiz, sitīs vēl. Arī viņai robeža bija pārkāpta — Linda vairs ne­spēja sev pieļaut turpmāko dzīvi šajā mājā. Uztraukumā trī­cošām rokām viņa sasvieda somā to, ko uzskatīja par savu.

Un tagad, lūk, stacijas uzgaidāmā telpa.

* * *

Rīta pusē snaudienam tomēr bija izdevies pieveikt uzmā­cīgi tirdošās domas. Pāris stundas nogulējusi, Linda atvēra acis un ieraudzīja, ka pretējais sols tukšs — jaunais pāris droši vien ceļā uz mājām. Neredzēja arī nevienu citu pa- gājšnakt ievēroto uzgaidāmās telpas apmeklētāju, tikai palma pie loga stāvēja, kā stāvējusi, un zaļoja, kā zaļojusi. Linda tai pašā vakardienas noskaņā vēroja lielās palmas la­pas. Piemērotā zemē iestādīta, gaismā nolikta, tad var mie­rīgi zaļot. Ir laimīgie, kas uzreiz nokļūst īstā vietā. Ir tādi laimīgie.

Vispirms Linda šaurajā, kā koridors garajā par «Slieku» iesauktajā stacijas kafejnīcā padzēra kafiju. Iznākusi no sta­cijas, ejot pa Raiņa bulvāri uz Ļeņina ielu, viņa pamanīja pretējā pusē no kanāla apstādījumiem iznākam kādreizējo klases biedreni Ingūnu. To viņa vismazāk vēlējās satikt; zi­nāja — tūliņ tiks apbērta ar ziņkārīgu jautājumu krusu, un pie tam Ingūnai piemita spēja saskatīt cilvēkā slēptas nepa­tikšanas. Izvairoties no nevēlamās tikšanās, Linda apstājās pie reklāmu dēļa un lūkojās afišās. Viena no tām piesaistīja uzmanību.

Jaunietes un jaunieši! Nāciet mācīties .,.

Izlasījusi viņa piesardzīgi pavērās otrpus ielas. Ingūna jau pagājusi garām; varēja turpināt aizsākto ceļu.

4

Lindu ielaida Jura Vārava māte.

Sandra sēdēja savā istabā pie galda, galvu rokās atbal­stījusi, un, ieraugot atnācēju, uzreiz nespēja izmainīt sejas izteiksmi. Linda vēl nekad nebija redzējusi māsīcas acīs tik bezpalīdzīgas skumjas. Pārsteigumā pat neapsveicināju- sies, viņa jautāja:

— Sandra, kas noticis?

— Itin nekas … Nekas nav noticis.

Linda, negaidot aicinājumu, apsēdās uz dīvāna. Abas māsīcas apmulsušas, it kā pieķertas palaidnībā, brīdi klusēja un vaicājoši skatījās viena otrā. Linda dziji ievilka elpu.

— Ir kaut kas noticis.

— Tev?

— Jā, man.

—- Izskaties tu ne visai.

— Droši vien briesmīgi.

— Kas īsti ir atgadījies?

— Pasaki — kāds ir cilvēka galvenais uzdevums?

Sandrai tūliņ bija gatava atbilde:

— Cilvēka galvenais uzdevums ir būt cilvēkam.

— Arī tad, ja citiem no tā jācieš?

— Varbūt arī tad, bet kas tev šodien par prātošanu uz­nākusi?

— Es aizgāju no Edmunda.

— Nekā nesaprotu. Pavisam?

— Jā, pavisam.

Linda saraustītiem teikumiem, neatklājot dzīves intīmo daļu, izstāstīja, ka nespēj vairs ilgāk izturēt bezjēdzīgo nīk­šanu Edmunda mājā. Dzīve tur viņai bijusi kā smaga akmens bezmērķīga nēsāšana pa apli, kurš nekur neaizved. Kaut Linda runājot ļoti uztraucās, tomēr manīja — jo vairāk viņa stāsta, jo tālāk Sandra aizklīst savās domās, bet kaut ko no teiktā viņa bija uztvērusi. Tikko Linda apklusa, Sandra tūliņ vaicāja: