MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Linda jutās neērti, tomēr domāja, ka iziet no virtuves arī neklājas.

Saruna Vāravam mājas gaisu bija pārāk sabiezinājusi, un viņam pēkšņi radās nepieciešamība rauties prom vieglākā atmosfērā.

— Man drīz jābrauc prom, — viņš paskatījās pulkstenī, — apsolīju Gustam izpalīdzēt. Šis atkal ķezā, sieva noņēma no trases.

— Sieva prātīgi dara, neļaujot Gustam braukt ar mašīnu, viņš pats to ar kaudzi ir nopelnījis, — Sandra runāja mie­rīgi, tomēr viņas sejā bija redzams ir uztraukums, ir rūg­tums. «Atkal viena svētdiena pagalam, un svētdienu cilvēka mūžā nemaz nav pārmērīgi daudz.»

— Nu, daragaja, kā redzams, Gusts nav vienīgais, kuram mājās griež nost skābekli. — Vāravs vispirms pavīpsnāja, pēc tam ierunājās māksloti laipni: — Kundze, vai kafija būs drīz?

— Pēc divdesmit minūtēm, tikai nemodini mammu, viņa pagājšnakt nav gulējusi.

Līdzko Juris izgāja, Linda tūliņ ieminējās:

— Varbūt es drīkstu nepiedalīties brokastīs?

Sandra saprata — šis jautājums Jura dēļ.

— Tev noteikti jāpaliek. Izņem no ledusskapja rasola bļodiņu un šķīvi ar pildītām olām. Es aiznesīšu traukus.

Kad viesību trauki bija aizceļojuši uz bufeti, atbrīvojot galdu ikdienai, Sandra piegāja pie Lindas un sapurināja vi­ņai plecus.

— Linda, cilvēkus vajag saprast. Juris nemaz nav tik slikts, viņš tikai netiek galā ar savu iekšējo traģēdiju — grib būt izcils režisors, bet daudz kā pietrūkst. Viņa ālēšanās ir muļķīga centība celt savu pašapziņu. Ja viņš spētu pilnībā iekausēties darbā un mazāk domātu, kā sevi izcelt, ja viņš prastu, filmējot savu filmu, redzēt kā skatītājs, tad rezultāti būtu citādi.

Sandra skumīgi pasmaidīja, parādot mīlīgas vaigu bedrī­tes, tādas pašas kā Sofijai Miltiņai jaunībā:

— Tagad runāsim ko citu, labi?

Vairāk viņas neko nerunāja. Lindas domas turpinājās aiz­sāktā virzienā. «Kāpēc Vāravs neko labu no Sandras nav guvis?» Tālāk viņa nepaspēja aizdomāties, divdesmit minūtes bija pagājušas, un Juris Vāravs apsēdās pie galda. Lindai gadījās vieta viņam iepretī. Kamēr Sandra lēja tasītēs kafiju tikmēr Vāravs klaji un nekautrīgi acīm tīksminājās Lindas plānās, baltās blūzes dziļajā izgriezumā.

Sandra savā tasītē pārlēja kafiju pāri malai.

Linda nosarka. «Šajā mājā arī griesti gāžas uz galvas. Te nav palikšana.»

Debesis, it kā glābdamās no nemīlīgā vēja saltuma, bija paslēpušās aiz bieziem, pelēkiem mākoņiem. Nespēdams tos izdzenāt, vējš klaiņoja, meklējot, kur izrādīt savu spēku; ieskrējis Miltiņu vasarnīcas dārzā, satrenca gaisā nokritu­šās lapas un dzenāja straujā dancī, drīz tās piekusušas no­krita zemē, tomēr atpūsties nepaspēja, pēc brītiņa jauna brāzma atkal grieza dzeltenus un sārtus virpuļus. Vasara aiz­ejot bija atņēmusi dārzam ziedu spilgtumu. Rudens, par to nebēdājot, sevi gluži labi izrādīja ar nedaudzām krāsām: ar melno, lietū mērcēto zemi, ar vēl saglabājušos zāles un dažu koku nevienādo zaļumu, ar nodzeltējušo bērzu un ap- sārtušām kļavām. Šajās mierīgajās rudens krāsās dārzā zem lielā ozola, kura lapas ziemas tuvums vēl nebija paspējis nobrūnināt, spilgti izdalījās mazs cilvēciņš sarkanā kombine­zonā. Mazais cilvēciņš pats domāja, ka ir liels diezgan — jau pieci gadi, tāpēc nebaidījās viens pats lasīt ozolzīles. Nevar saprast, ko vecmāmiņa tik bieži saukā:

— Annin, kur tu esi?

— Šite. '

Traucē strādāt. Nemaz nav viegli, zīļu daudz, bet tās māk viltīgi noslēpties zālē.

Un tad:

— Anniņ, vai tev nav auksti?

— Nav, nav.

Nekur nepaliek arī pats nepatīkamākais: „ *

— Anniņ, nāc iekšā dienasvidu gulēt!

— Jā, jā. — Groziņš pielasīts pilns, nav ko tielēties — jāiet.

Istabā ienākusi, Anniņa apstājās pie galda, kur profesors Miltiņš klabināja rakstāmmašīnu, tai apkārt kā barikādi sa­licis vairākas atvērtas biezas grāmatas. Anniņa brīdi ļoti nopietni skatījās, tad vēl nopietnāk jautāja:

— Vectētiņ, vai tu tikai pārraksti no tām grāmatām vai arī savus slapjdraņķus liec klāt?

— Kas tie slapjdraņķi ir? — Miltiņš izbrīnījies paskatījās mazmeitā.

— Tās tavas domas.

Profesors pasmīnēja, bet viņa sieva Sofija skaļi iesmējās.

— Ir gan tagad gudri bērni. Nu, Anniņ, mudīgi nomazgā rokas un, marš, gultā!

Paskatījusies, vai mazmeita kārtīgi apsegusies, Sofija ienāca atpakaļ kamīna istabā ar aizsāktu apelsīnu krāsas adīkli rokā un apsēdās uz dīvāna iepretī Miltiņam. Viņas rokās, žigli zibot adatām, no pūkainas mohēras dzijas valdziņu pa val­dziņam tapa Anniņai jaka.

Miltiņš piecēlās, pastūma krēslu tālāk un izstaipījās.

— Edmunds ir paldies nopelnījis par kamīna un plīts pār- mūrēšanu, es pirmiņ palūkoju: Anniņai pie gultas siltum- mūrītis pavisam karsts.

Kamīnā sprakšķēja un lēkāja sarkanas dzirksteles. Nebija jau bērza malka, bet salasīti visādi dēļu gali, un sveķainā priede nepadodas liesmai klusi un mierīgi kā bērzs.

— Jā, gandrīz noticēt nevar, agrāk nelikās ne zinis par mums, tagad, kad Linda no viņa aizgājusi, te vien braukā.

Vai Sofija varēja to iedomāties — Edmunds vēl neoija at­metis cerību dabūt Lindu atpakaļ un katram pavedienam, kas saistīts ar viņu, centās pieķerties, domājot, varbūt tas palīdzēs sasiet pārtrūkušo kopdzīvi.

— Būs jāaiziet līdz upei, — Miltiņš teica, it kā nemaz nebūtu dzirdējis, ko sacīja sieva, un sāka rīkoties.

Pirmo uz mazā galdiņa nolika zilu izolācijas lentes rul­līti, kurš, pēc Sofijas domām, Miltiņa dzīvē esot sevišķi nozīmīgs. Blakus zilajam rullītim savu noteikto vietu ieņēma ne­liela, apaļa metāla konfekšu kārba — tajā glabājās āķi, tad divi rullīši ar divpadsmitā un piecpadsmitā numura makšķer- auklām, šo svarīgo priekšmetu rindu vēl pagarināja daži slī­došā svina rombi, svina plāksne, grieznes un plakanknaibles, Uz nelielā galda pietika vietas arī makšķernieku somai un divām zviedru spolēm, slēgtā maksāja sešdesmit rubļu un vaļējā tikpat. Profesors Miltiņš makšķerēšanas auklas un citus piederumus pirka tikai importa, bet kurpes — vienīgi vietējo Daugavpils ražojumu par sešpadsmit rubļiem un slavējot valkāja visu gadu. Ar tām izstaigājoties pa Gaujmalu, izbrie- noties pa dubļiem, pēc tam Sofija nomazgā, nospodrina, un var atkal iet lekcijas lasīt.

Sofija piecēlās un atnesa no virtuves polietilēna maisiņā sieru. Ko tur gaidīt, kamēr prasīs, pats viņš tāpat neat­radīs.

Miltiņš atzinīgi paskatījās.

— Ja reiz esi izkustējusies, pie viena izej dārzā un no­plūc kādu piparmētru lapu, ko mīklai pielikt. Vai vārošs ūdens ir?

— Uz plīts baltajā katliņā, un mētras — mazajā vāzītē virtuvē pie loga. Vai es nezināju, ka iesi makšķerēt, rokas un kājas tak neviens tev nav sasējis.

Miltiņš iegāja virtuvē un dziļajā šķīvī samīcīja ēsmas mīklu.

— Tā — gatavs ir, — viņš noteica, saviļāto, zivju ēsmai domāto mīklu iemetot verdošā ūdenī. Pēc minūtes to ņēma laukā un mazliet apvārītajā pikā iemīcīja piparmētru lapiņu.

— Tas darbiņš padarīts, — nu varēja atgriezties pie galda, kur vēl ne mazums darāmā. Vispirms viņš nogrieza no div­padsmitā un piecpadsmitā numura auklas dažus lielas vīrieša rokas sprīža garuma gabalus.

Sofija mirkli pārstāja adīt.

— Man tā rādās, mūsu Sandrai arī būs jāšķiras. Vāravs tak nav pareizs cilvēks. Kā tu domā?