MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Kriša steiga aprima universālveikala pirmajā stāvā konfekšu nodaļā. Viņš ņems tās vislabākās, tikai «Lācīšus». Un cik tās maksā? Seši simti rubļu kilogramā, apmēram puse no Kriša mēnešalgas. Nemaz negudrodams, viņš palūdza puskilo­gramu. Pārdevēja noskatīja vienkāršo karavīru un tūliņ ne­svēra.

— Tas maksā trīssimt rubļu, — viņa atgādināja.

— Es zinu. Lūdzu, nosveriet!

Izdomāts bija labi: rītvakar filmu neskatīsies, uzaicinās Sofiju tāpat pastaigāties. Viņi ēdīs konfektes un runāsies.

Otrā dienā, ieraudzījis Sofiju, viņš vairs nejutās visai droši. Konfekšu tūta «dedzināja» rokas. Brīdi pastaigāties viņa bija ar mieru. Kad viņi, paklejojuši un neko prātīgu neizrunāju­šies, apstājās pie Sofijas mājas un viņa atvadoties sniedza roku, tikai tad Krišs sadūšojās piedāvāt saldumus. Sofija al- vēra tūtu, paskatījās un tūliņ iedomāja: «Martina tādas kon­fektes nav pat redzējusi, un es te viena pati mielošos.»

— Paldies, es saldumus neēdu. — Viņa sniedza tufu at­pakaļ Krišam.

Viņš neņēma.

— Dāviniet kādam citam! — Krišs izskatījās patiesi apbē­dināts un turklāt muļķīgs. Tieši viņa muļķīgums Sofiju iežēli­nāja.

— Labi, saldumus es paņemšu, un uziesim augšā pie ma­nis, uzcienāšu jūs ar karstu tēju.

Kāpņu telpas otrā stāvā Sofija sacīja:

— Es jūs iepazīstināšu ar saviem bērniem.

— Jums ir bērni? — Krišs jautāja tādā balsī, it kā nupat būtu ko sevišķi vērtīgu pazaudējis.

— Jā, bet nav daudz, tikai divi.

«Tad vīrs arī viņai ir,» — to Krišs iedomājās, klausoties Sofijas klauvējienu pie dzīvokļa durvīm.

Atvēra izstīdzējis, gadus piecpadsmit vecs pusaudzis, vi­ņam blakus stāvēja sīka meitenīte skolnieces kleitā. To abu ziņkārīgi apskatīts, Krišs priekštelpā pakāra šineli. Pēc tam viņu ieaicināja istabā un palūdza apsēsties pie apaļa, ar krā­saini izšūtu galdautu pārklāta galda, tieši pretī vecmodīgai bufetei. Ienākot viņš redzēja pie otras sienas šauru dīvānu un nelielu grāmatplauktiņu. Dzīvoklis bija pieticīgs, taču pa­tīkams savā tīrajā vienkāršībā kā pati tā saimniece.

Sofija saņēma istabā līdz ienākušo pusaudzi aiz auss.

— Šis palaidnis saucas Ernests, — meitenītei viņa noglau­dīja galvu, — un te ir mana pirmklasniece Marta. Tagad abi mudīgi uz virtuvi un uzvāriet liepziedu tēju!

Tikko viņi palika divatā, Krišs tūliņ vaicāja:

— Un kur jūsu bērni?

— Tie paši ir manējie.

— Tādā gadījumā jūs ar savu dēlu esat vienā vecumā. — Krišs nogaidīja, ko viņa teiks tālāk.

Sofija pēkšņi kļuva nopietna, pat skumīga.

— Mūsu tēvu un māti apcietināja tūliņ pēc vāciešu ienāk­šanas. Man tolaik bija jau sešpadsmit gadu un sev solījos izaudzināt brālīti un māsiņu. Tā mēs izdzīvojām un dzīvo­jam.

— Par vecākiem jums ziņu nav?

— Tēvu esot nošāvuši, māte koncentrācijas nometnē sa­slimusi un mirusi.

Krišs gribēja pasacīt ko mīļu Sofijai, kam dzīve nežēlojot pārbaudījusi izturības spēju, bet viņš pavisam lietišķi pa­jautāja:

—* Vai jums neviens nepalīdz?

— Laukos ir vectēvs un vecāmāte. Mēs viņiem esam ve­sels ducis mazbērnu. Ernests pa vasaru tur dzīvo. Toreiz, kad jūs man palīdzējāt, es vedu no vectēva mājām miltus un sīpolus.

Sofija apklusa, un Krišs arī tūliņ nevarēja izdomāt, par ko tālāk runāt. Toties virtuvē Ernests aizgūtnēm sačukstējās ar māšeli Martu. Brālis bija pa nopietnam uztraucies. Tas, no kā viņš baidījās, bija noticis: Sofijai atradies draugs, un viņi ar māšeli būs otrā plānā, varbūt vēl trakāk — tiks aizmirsti pa­visam. Vai tādas lietas netika dzirdētas? Vajadzēja kaut ko darīt, ko tādu, kas nevēlamo viesi aizbaidītu prom. Sazvēr­nieciskā sačukstēšanās beidzās ar apslāpētiem smiekliem. Iz- smējušies Sofijas brālis un māsa piegāja pie durvīm, un ista­bas klusumu iztraucēja skaļa dziesma:

«Čau, kāda ruņa, Mārtiņ, Par lietu šo var būt, Sī meitene, šī meitene Grib tava sieva kļūt.»

Sofija nosarkusi uzkliedza:

— Ernest!

Bargais kliedziens uzreiz pārcirta dziesmu. Apmulsusi So­fija klusi piebilda:

— Pusaudžiem ir briesmīgi daudz bezkaunības.

Krišs šim starpgadījumam nepievērsa uzmanību. — Aiz­iesim uz kādu centra kino, — viņš ierosināja.

— Šodien man nav tik daudz laika, lielā veļa samērkta.

— Un rītvakar?

— Darbdienās es pavisam nevaru. Es vakaros eju skolā. Nemaz pati nesaprotu, kā līdz divpadsmitai klasei esmu aiz- kūlusies. šogad pieci mūsu nodaļas vefieši beigs vakara vidusskolu.

«Tātad viņa strādā Vefā,» tagad Krišam šķita — beidzot viņš par Sofiju zina visu.

Sofija atcerējās runājoties aizmirsto, ciemiņam apsolīto tēju. Sabērusi turpat no bufetes paņemtā stikla bļodiņā dāvi­nātās konfektes, viņa pasauca māsu un brāli.

Kriša pirmais apciemojums nekļuva par pēdējo, kā tik ļoti sākumā gribēja Ernests.

Ciemošanās beidzās tādējādi — pavasara pusē Krišs pa­ziņoja mātei:

— Rīt ejam pusdienās pie tavas nākošās vedeklas.

Viesojoties uzzinājusi, ka vedeklai ir pūrā divi bērni, Kriša

māte galvenokārt ievēroja tās Sofijas īpašības, kas viņai ne­

patika. Mājās pārnākusi, viņa tūliņ Krišam izteica savas do­mas:

— Nesaprotu, kāpēc runā par vīriešu trūkumu. Nupat re­dzēju pārliecinošu sieviešu deficītu. Mans vienīgais dēls no­var atrast sievu bez gataviem bērniem.

— Mamm, es par tevi biju labākās domās.

— Es par tevi arī. Bērni nemaz nav sliktākais, puika jau liels, un meitenīte ļoti piemīlīga … Ja man jāsaka paf tav-/ Sofiju … Smuka viņa ir, tikai smukums ir dilstoša manta, ne par velti tautas dziesma saka:

«Kad paņēmu līgaviņu, Vējš nopūta daiļumiņu .. .»

Jaunības reibonis pārskrien ātri, un es nevaru iedomāties kā tu ar viņu satiksi. Viņa ir pārāk vienkārša.

— Tieši šis vienkāršums man patīk un ir vajadzīgs.

-— Dari, kā zini, pašam savu dzīvi vajadzēs nodzīvot. Tai caurstaigājamā istabā strādāt tu nevarēsi, un ar tavu nā­kamo sievu dziedāt vienā meldijā es nevēlos, būs jāmainās ar dzīvokļiem.

— Par to nemaz nerunā, tu šeit esi pieradusi. Gan es kaut kā iekārtošos. -

— Ko es viena pati darīšu trīs istabās? Un cik es vispār esmu mājās …

No tās svētdienas nepagāja ne mēnesis, kad sākās Sofijas un Kriša Miltiņu kopdzīve. Plašajam trīsistabu dzīvoklim ne­atbilstošā šaurā materiālā rocība viņus par kurnētājiem ne­padarīja. Tai laikā katrs prātīgs cilvēks saprata: pilnīgi visas vajadzības uzreiz apmierināt nevar. Un Sofija bija pieradusi domāt — tam mums neiznāk, bet Krišs, iejuties karavīra vienkāršībā, aizmirsa iepriekšējo mājas dzīvi, kurā viņš tika gandrīz «vatē tīstīts» un «pasargāts no visa ļauna».

Kā mācēdams Krišs mēģināja palīdzēt arī saimniecībā, ar to ieviešot tikai jucekli vai arī kaut ko derīgu sabojājot.

Sofijas brālis un māsa Miltiņu drīz iemīļoja, bet viņa līdz­dalība bērnu audzināšanā gāja pa lutināšanas ceļu jeb, kā Sofija sacīja, — taisnā ceļā uz elli.

Pēc pāris gadiem, kādā sestdienā, kad Krišs, kārtējo reizi gribēdams palīdzēt, atkal piededzināja pīrāgus, Sof'ja klāja vakariņu galdu vīra kabinetā divām personām. Tā viņa da­rīja pirmo reizi, tāpēc Krišu sagrāba nelaba nojauta. Ap­sēdies viņš nedroši ieprasījās: