MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Profesors vilka, vilka, pēkšņi aukla nāca pavisam viegli.

— Nu ir abas pavadiņas un svins pagalam, » viņš no- šķendējās.

— Pupu mizas, to mēs tūliņ savedīsim kārtībā.

Ērikam piepalīdzot, sarežģītais makšķeres atjaunošanas darbs drīz tika paveikts, un tā atkal balstījās uz kārkla zara.

Ēriks pacilāja sietiņu ar sapalu.

— Jums, profesor, piestāv liels loms.

Miltiņš pavīpsnāja.

— Jūs tā domājat? Viens jaunāks kolēģis lika saprast, ka man piestāvot zārks, bet man ir slikta gaume, un es neiz­vēlos to, kas piestāv.

— Jums vēl ilgi būs slikta gaume, un tam biedram ar to vajadzēs samierināties. Makšķernieki ir stipra cilts.

— Drīz kāts būs jāliek pie malas un jāsāk gatavoties zie­mai, — profesors domīgi sacīja.

— Vai jūs pats taisāt žibulīšus? — Ēriks bija speciālists arī žibulēšanā.

— Man lāgā nepadodas, sevišķi trīsžuburīši. Taisni žēl. Ir mantojumā labs materiāls — vecāsmātes divlatnieki un arī cara laika divdesmitkapeikas, tās esot vislabākās.

— Tad mums jāmetas kopā. Man ir mācēšana, tikai materi­āla nav. Nekad jau nesanāk viss, kas vajadzīgs. — Ēriks izņēma no iekškabatas piezīmju grāmatiņu, izplēsa lapu un, uzrakstījis divas rindiņas, pasniedza profesoram.

— Te ir mans mājas un darba telefons, ja vajag, piezva­niet. Šodien āķus vairs neraujiet, man tagad jāiet uz auto­busu. Uz redzēšanos!

— Uz redzēšanos! Es noteikti jums piezvanīšu.

Ēriks uzmeta plecā mugursomu un paņēma makšķeri. Pa­gājis dažus soļus, viņš atskatījās.

«Teikt, lai pasveicina Sandru, laikam būtu muļķīgi.»

Lieliem soļiem viņš gāja tālāk.

Miltiņš nosēdēja, neko neizvilcis, tai pašā vietā līdz tam laikam, kamēr saule tuvojās koku galotnēm. Otro makšķeri viņš iemēģināja, pastaigājot gar krastmalas kārklu krūmiem. Laimējās dabūt divas paprāvas raudas.

Mājup atgriežoties, Miltiņš nonāca pie rudzu zelmeņa, uz­gāja uz taciņas tikpat apmierināts, it kā būtu uzrakstījis rakstu par sarežģītām estētikas problēmām. Sofiju nevarēja pārsteigt ne ar zivju ķeršanos, ne ar neķeršanos. Šoreiz bija

savādāk — par lomu priecāsies mazmeita Anniņa.

* * *

Atvadījies no profesora, Ēriks Ausmanis paspēja noķert tiltgalā autobusu, un tobrīd, kad viņš mierīgi ieņēma vietu loga tuvumā, Kaspars Liepkalns jau turpat vai pusstundu bija nonīcis uz kāpnēm pie Ērika dzīvokļa durvīm Dārza ielas piecstāvu nama otrā stāvā. Kamēr Ēriks ar labpatiku vēroja logiem garāmslīdošās rudens ainavas, tikmēr Kaspars, apni­cis gaidīt, izstaigāja vairākus līkumus pa Pārdaugavas ielām un atgriezies pārliecinājās, ka viņa neatlaidīgajam durvju zvana signālam Ausmaņa dzīvoklī atbild mēms klusums. Viņš apsēdās uz kāpnēm un nolēma pārbaudīt savu pacie­tību. Beidzot ieraudzījis makšķernieku, Kaspars sveiciena vietā izteica pārmetumu:

— Vai pieklājīgs cilvēks blandās apkārt ar makšķeri un liek draugam divas stundas sēdēt uz trepēm?

— Ar pieklājīgumu es nekad neesmu lielījies. Tas ir, pirm­kārt, un, otrkārt, tu biji aizmirsis pieteikt savu vizīti. — Ēriks, nožvadzinot kuplu atslēgu saišķi, atslēdza durvis.

— Ka šodien zivis neķērās, vari nestāstīt, es tāpat zinu.

— Ja uz šo jautājumu jāatbild plašākā nozīmē, tad vie­nam neķērās, otram ķērās, šaurākā nozīmē šis jautājums nav apspriešanas vērts.

— Sapratu, sapratu.

— Ej ieslēdz televizoru, es tikmēr nolikšu inventāru.

Novietojis makšķeri un gumijas zābakus priekštelpas skapī,

iešļūcis čībās un nomazgājis rokas, Ēriks iegāja istabā, up­malas svaiguma pilns.

Televizors nebija ieslēgts. Kaspars, iezvēlies mīkstajā at­zveltnes krēslā, melanholiski skatījās pa logu pāri ielai pretējās savrupmājas dārzā.

— Tu izskaties tikpat bēdīgs kā simtkājis, kuram uz visām kājām uzmetušās varžacis. — Ēriks smagi iegrima otrā mīk­stajā krēslā.

— Tu varētu vienreiz iztikt bez aizlienētajiem teicieniem.

— Ja norunā, varu. Cik es saprotu, tu esi atnācis pie ma­nis uzlabot savu ieskābušo garastāvokli. Diemžēl esmu tikai nabaga dakteris un neesmu nekāds visvarenais, kas spēj no­skumušiem dāvāt prieku.

— Tas nav nabags, kas ir tik daudziem palīdzējis kā tu. Es gan … Zini, Ērik, es domāju tā: ja cilvēkam ir vaja­dzīga palīdzība, tad ir jāiet palīgā, kaut arī otrs to nelūdz.

Ēriks saprata: Kaspars grib kādu glābt un tūliņ prasīs padomu.

— Kam tava palīdzība tik ļoti nepieciešama?

— Viņai.

— Interesanti…

— Neatrisināmi, nevis interesanti. Varbūt es esmu dulls… Mani moka tāda doma: tai jūrmalas meitenei ar somu, tai, kuru es tevis dēļ pazaudēju, ir vajadzīga palī­dzība.

— Tu vēl to skuķi neesi aizmirsis?

Kaspars neatbildēja. Viņš patiešām «to skuķi» nebija aiz­mirsis. Domas par viņu dzina un dzina jaunas atvases, un Kaspars ar tām bija apaudzis kā ievas celms.

— Tavu dullumu es neņemos apstrīdēt. Tev par prieku varu teikt, pagaisušā «sfinķsa» ir sameklējama, — Ēriks, ne­vērtējot sevišķi nopietni drauga donkihotismu, ironiski pa­smīnēja.

Kaspars, apmāts ar savām domām, to neievēroja.

— Kā sameklējama?

— Vienkārši. Araišu ielas māju, pie kuras gaidīdams lietū izmirki līdz ādai un gandrīz galu dabūji, tu taču atceries?

— Atceros. Un tad?

— Pats teici, tā esot neliela mājele. Izstaigā visus dzī­vokļus, un vienā no tiem tev pateiks, kur meklējama pazu­dusī.

— Bet ko lai saku tiem svešajiem?

— Pupu mizas, pie vajadzības motīvus, ko pamuldēt, vienmēr var sadomāt. Tikai es tev ieteicu nesteigties, var­būt tava «sfinksa» spēj sēt vienīgi postu un sagādāt vilša­nos, Liktenis ir kādu cilvēku satikt, un liktenis ir arī to pazaudēt. Iepriekš j'au nevar zināt, kas kuro reizi ir labāk. Visprātīgāk būtu viņu aizmirst.

«Viegli pateikt — visprātīgāk aizmirst. Pats viņš gadiem tur uz grāmatplaukta vienu fotogrāfiju … Par to māju — tā ir laba ideja.»

Jūtami mundrākā noskaņojumā Kaspars piecēlās un ieslē­dza televizoru.

—< Pa kuru kanālu šodien rāda hokeju?

6

— Drēbes un somu varat novietot tepat priekštelpas skapī, jūsējais dīvāns pie ārsienas, — saimniece pateica un aizgāja.

Linda atjēdzās, ka vēl arvien tur somu rokā. Tad šādā juceklī būs jādzīvo? Varbūt atvainoties un tūliņ iet prom? Bet cik ilgi var staipīties ar somu kā kaķe ar kaķēnu no vie­nas vietas uz otru? Linda nolika somu, apsēdās uz viņai paredzētā dīvāna un sāka aplūkot istabu. Vispirms viņa mēģi­nāja saskatīt, kāda tā ir bez otrās iemītnieces uzspiestā zīmoga. Telpa bija paliela, un divi logi, aiz kuriem varēja redzēt Mežaparkam raksturīgās priedes, deva pietiekami daudz gaismas. Griesti balti nobalsināti, pie sienām sīkraibās, tīras tapetes. Abi dīvāni vienādi puķaini, tiem katram galā pa drēbju kastei. Pie viena loga neliels rakstāmgalds, soļa tiesu no tā pustukšs grāmatplauktiņš. Istabas vidū apaļš galds, tam apkārt nekārtīgi sastumdīti četri krēsli ar tādiem pašiem pu­ķainiem mīkstiem sēdekļiem kā dīvāni. Un tad Linda pievēr­sās istabas iemītnieces atstātai vizītkartei. Uz galda blakus rokas spogulim nomesta balta ķemme, pilna melniem matiem, nepārprotami atklāja savas īpašnieces matu krāsu. Turpat blakus pāris netīri šķīvji pavirši pārsegti ar avīzi. Visai ori­ģināli istabas iemītniece demonstrēja savu garderobi — da­žādu krāsu kopā sasietās kleitu jostas izveidoja pāri ista­bai pārvilktu saiti, uz kuras uzmestas divas blūzes, trīs klei­tas un daži veļas gabali. Pie dīvāna sabristu kurpju pāris, krēsla atzveltnei pārmestas zeķubikses. Linda atvēra logu, istabā ieplūdusī gaisa pūsma trenca pa grīdu pūku lēkšķus.