MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Linda bija iesākusi nesamierināties ar to, ko uzskatīja par nepieņemamu, un nedomāja šai ziņā apstāties. Uzlocījusi piedurknes, vispirms aiznesa traukus uz virtuvi un nomaz­gāja. Atgriezusies atpakaļ, ietina avīzē netīro ķemmi, ko nolika uz kaimiņienes dīvāna, tur novietoja arī kleitas un veļas gabalus, pēc tam noraisīja raibo jostu saiti un uzmeta kaudzei virsū, kurpes iznesa priekštelpā. To izdarījusi, viņa palūdza saimniecei grīdas lupatu, spaini un drānu putekļu noslaucīšanai. Nemaz daudz laika nevajadzēja, lai istaba kļūtu tīra. Tad Linda kārtoja savas mantas: no somas izņem­tās grāmatas novietoja grāmatplauktā un nedaudzās drēbes skapī. Liekot somu skapjaugšā, viņa nodomāja: «Kaut tā tik drīz nebūtu jācilā.»

Apsēdusies pie galda iepretī durvīm, viņa šķirstīja «Zvaig­zni» un gaidīja istabas kaimiņieni. Saimniece teica: esot aizgājusi uz kino, drīz vajadzētu ierasties. Diez kura no gru­pas meitenēm tā varētu būt? Kā viņas sauc, to Linda tais pāris dienās vēl nebija uzzinājusi. Ko tur daudz prātot, kad atnāks, tad redzēs. Ilgi nebija jāgaida.

Durvis atvērās, un reizē ar nepatīkamu lēta vīna smakj istabā ienāca maza auguma, sīka tumšmate. Tā sēd otrā solā pie loga, Linda tūliņ pazina.

Atnācējas lielās, brūnās acis vispirms iepletās platas, tad samiedzās šauras, šauras un nikni zibsnīja.

— Tu esi sviestā sagājusi? Kas tev atļāva te ālēties?

— Es pati atļāvos. Vispirms iepazīsimies — mani sau: Linda.

— Zinta, — sīkā tumšmate teatrāli paklanījās un tūliņ puszviļus atlaidās uz dīvāna brīvā gala blakus drēbju kau­dzei. — Tu smagi maldies, ja iedomājies mani regulēt, — viņa nožāvājās.

— šodien mums nav ko runāt, tu esi dzērusi.

— Nemuldi, pie Ingvildas tikai pāris giāzes «Izabellas» nogaršoju, tai krāsvielai ir baiga smaka. Ņem vērā, es ne­taisos iekārtoties, kā tev vajag.

— Kāpēc man? Tev pašai tas arī ir vajadzīgs. Es šurp- nākot nopirku biezpienmaizes par godu mūsu sapazīšanās pirmajai dienai. Tējas ūdens jau droši vien vārās. Kamēr tu novāksi savas mantas, es uzklāšu galdu.

Zinta nekustējās, atlaidās vēl šļauganāk uz dīvāna.

— Ja tu neturies uz kājām, es tev izņēmuma kārtā palī­dzēšu, tāpat kā nomazgāju tavus traukus, citādi mums ne­būtu galda, kur tēju padzert.

— NeplātiesI — Zinta tomēr laiski piecēlās un paņēma sa­vas drēbes.

Linda no virtuves atnesa tēju un šķīvi ar četrām biezpien- maizēm.

•— Redzi, cik mums patīkama istaba. — Viņa ielēja Zintai tēju.

— Kad man uznāk melnie, es izspjauju kaui ko tādu, patiesībā nemaz nedomāju. Un vispār, man pasaule ir ap­riebusies.

— Cik tev gadu?

—« Deviņpadsmit.

— Tikpat, cik man.

— Varbūt tu esi no tām šķīstajām?

— Neesmu vis, — Linda nenovērsās no Zintas ciešā ska­tiena, — man bija vīrs.

— Un šis aiztvaikoja?

Linda neatbildēja. Zinta viņas klusēšanu saprata kā jau­tājuma apstiprinājumu.

— Tad tev arī nav diez kāds garīgais.

Jaunās kaimiņienes nepatikšanas un vēl pašas vīna at­miekšķētā sirds pamudināja Zintu savas bēdas atvieglināt, atklāti izrunājoties.

— Nevienam vīrietim nevar ticēt. Mums, sievietēm, mīles­tība sākas no sirds, bet viņiem no papēžiem un parasti ap­stājas pie jostasvietas, līdz sirdij nemaz netiekot.

— Pie vīriešu izlaidības ir vainīgas arī sievietes ar savu pretimnākošo vaļību, — Linda atbildēja.

«Pašas vīrs sācis «kniebties» ar citu un tāpēc viņai «cemme» uz sievietēm,» Zinta tā klusībā novērtēja Lindas atbildi, bet skaļi viņa turpināja sūdzēties:

— Nav ko viņus aizstāvēt. Man bija pirmā lielā mīlestība, un viņam izdevās man iestāstīt, ka mīlestība ir tāda slimība, kas ārstējama vienīgi ar gultas režīmu.

«Man bija pirmais vīrietis, bet pirmās mīlestības nemaz nebūs,» Linda domāja, klausoties Zintā.

— Un kā tas beidzās, — Zinta ar roku noslaucīja asaras un turpināja stāstīt, — es dabūju slimnīcā iztaisīt legālo. Kad viņš uzzināja, kā ar mani ir, tūliņ teica: precēšanās ne­esot viņa stils un atvadījās uz neredzēšanos.

— Ja tev bija mīlestība, tad tā nevajadzēja darīt,

— Ko nevajadzēja?

— Iet slimnīcā.

— Pa šito līniju tu man morāles pantiņus neskaiti. Es negribu viena audzināt bērnu. Pati esmu izaugusi bez tēva un mātei biju par traucēkli. Cik reizes netiku zili melna no­salusi, klejodama pa Jelgavas ielām, kad durvis atradu no fekšpuses aizslēgtas un pie mātes ciemojās kārtējais onkulis. Ir noziegums laist pasaulē bērnu, ja nav, kas to mīl un par viņu gādā.

— Kaut kur varbūt tev ir taisnība, tomēr es tevi visumā nesaprotu.

— Tu daudz ko nesaproti. Es gribēju satikt citu cilvēku, nevis tēviņu, bet cilvēku.

— Nu atvaino, vispirms uzstādi stingrākas prasības pati sev, tu pati arī nebiji nekāda atturīgā.

—- Paklausies līdz galam un tad runā. Pēc tam es satiku foršu čali, nevis kaut kādu, bet studentu. Pagājušajā svēt­dienā viņš uzaicināja mani pie sevis ciemos. Sēdējām divatā, šim «senči» bija aizgājuši uz kaut kādu tur vecmāmiņas «dzimeni». Un no tās svētdienas šitā ellīte, kas bija te istabā, ir spļāviens jūrā, salīdzinot ar to elli, kas vārās manī pašā.— Zinta apklusa un gaidīja Lindas jautājumus, bet, neko nesa­gaidījusi, stāstīja vien tālāk:

— Zināms, kā ir, kad paliek divatā. Es arī biju tam no­briedusi, bet domāju, vispirms par sevi godīgi jāizstāsta un tad viņš mani mierinās un žēlos, un tas būs tik skaisti. Bet ko šis? Viņš teica: «Nepļāpā tik daudz, velc nost džinse- nes, es gribu tevi izbaudīt.» Un, kad es sāku stostīties, viņš vēl piesvieda klāt: «Tikai pirmais ir patiešām pirmais, visi nākošie ir otrie, skaitītājs jau nevienai nav pielikts.» Es vi­ņam tā ievilku pa ģīmi, ka šis gandrīz nokrāvās gar zemi. Tā beidzās mana otrā mīlestība. Vai tā bija mana vaina?

— Varbūt bija. Es zinu — draugus jāprot izvēlēties. Tu runā piedauzīgi, un tas mudina vīriešus par tevi slikti domāt. Vienalga, kā tev ap dūšu, nolaisties tomēr nedrīkst, ārējā nolaidība veicina garīgo trulumu. Ņem, lūdzu, otru maizīti!

— Paldies, tiešām garšīgas, tev palaimējies dabūt pavisam svaigas.

— Zinta, visiem cilvēkiem gadās kaut kādas neveiksmes un neveiksmēs jāmēģina kļūt gudrākam, nevis notrulinā­ties, — Linda no Sandras dzirdēto pamācību sacīja ne tikai Zintai, bet arī, dūšinot sevi.

— Vai tikai tu neesi radiniece manai bijušai klases audzi­nātājai? Viņa tāpat mācēja liet katram gadījumam atbilstošu puķīšu ūdeni. Bet paklau, tu diez kā pēc mūsējās neizska­ties. Ko tu meklē mūsu «profenē»?

« * *

«Ko tu meklē mūsu «profenē»? Jā, ko es meklēju šajā skolā?» Lindai nevajadzēja ilgi prātot. «Ja patiesība jā­saka — tad patvērumu, bet varbūt atradīšu arī ko vairāk… varbūt.»

Pirmdienā pēc Jura Vārava dzimšanas dienas turpinājās svētdienā iesācies nelabais noskaņojums. Juris pārradās mājā tobrīd, kad Sandra, ejot uz darbu, saskrējās ar viņu durvīs. Sandra grieza galvu uz vienu pusi, Vāravs uz otru. Linda šo, ne viņai domāto, skatu redzēja, jo bija izgājusi priekš­telpā novērtēt, kā Sandrai piestāv jaunais mētelis.

— Lindiņ, es šodien būšu mājās ne ātrāk kā četros, — Sandra pateica, un — blaukš! — durvis ciet.

Vāravs šoreiz Lindai nepievērsa ne mazāko uzmanību, pagāja garām kā tukšai vietai un nozuda savā kabinetā.