MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Līdz pusdienai Linda nogrozījās Jura mātes tuvumā, ne­nozīmīgi pļāpājot un piepalīdzot virtuvē. Jura māte bija paradusi gulēt dienasvidu. Lindai pa to laiku radās brīvs brīdis pasēdēt Sandras istabā un padomāt.

Sandra solījās palīdzēt sameklēt darbu, taču nav runa par to vien. Darbs nav problēma, to var atrast katrā laikā, bet, kur palikt, tas jau ir sarežģīts jautājums. Brīdi gudrojusi, Linda piecēlās, uzģērba brūno jaku un izgāja uz ielas. Viņa apņēmīgi devās uz noteiktu mērķi — to plakātu dēli, kur tika apstājusies pēc stacijā pavadītās nakts, bēgot no Ingū­nas ziņkārības. Jā, toreiz ievērotais plakāts nebija pazudis, Linda to izlasīja vairākkārt.

Plašajā pirmā stāva priekštelpā Linda, piegājusi meitenei ar sarkanu lenti uz rokas, pavaicāja, kurā stāvā atrodama sekretāre.

Uz kāpnēm viņai garām pasteidzās divi slaiki noauguši jaunieši.

— Tu zini, es gribētu tā, lai kāds manā vietā strādā un mācās, bet es varētu saņemt algu, — viens sacīja.

Otrs pagriezās un, pamanījis Lindu, iesaucās:

— Ei, paskaties atpakaļ, kāda drūmākā «Džāra».

Linda kāpa lēnāk, gaidot, kad tie divi attālināsies.

— Baigākā, šī nāk pie pareiziem čaļiem.

Abi jaunieši kā trenkti skriešus uznesās augšā,

Kamēr Linda kāpa, visu laiku no augšus kaut kas pilēja. Piektā stāva kāpņu platformā viņa ieraudzīja dīvainu priekš­nesuma veidu. Pāri margām pārliecies pusaudzis ik pa brī­dim spļāva lejā, turpat blakus stāvēja vēl divi skolēni un skatījās. Lindai nācās iet garām spļāvējiem.

— Izbeidziet spļaudīties, kā jums pašam neriebjas, « Linda bija pārliecināta —- pusaudzis nokaunējies tūliņ ai- rausies no margām, bef viņš atbildēja ar skaļu mutes no- šmiukstināšanu un vēlreiz nospļāvās.

—• Kur var sastapt jūsu grupas vecāko? — Linda, negribē­dama padoties, vaicāja tuvākajam skolēnam.

— Nav grupas vecākā, mušas viņu apēdušas.

Tam sekoja trīskārtēji skaļi smiekli.

Pa kāpnēm piektajam stāvam tuvojās vecāks vīrs, laikam skolotājs, jo smējēji nozuda tuvākajā telpā.

Linda gāja tālāk, pie durvīm ar uzrakstu «Direktors. Sekretāre» mazliet apstājās, ievilka elpu, tad sparīgi no­spieda rokturi. Nelielajā telpā viens rakstāmgalds bija neaiz­ņemts, pie otra sēdēja jauna sieviete un rakstīja uz mašīnas. Viņa jautājošām acīm pievērsās ienācējai.

— Lūdzu, vai vēl var iestāties viengadīgajā grupā? diez ko droši Lindas balss neskanēja.

Jaunā sieviete vērtējoši noskatīja Lindu.

— Ar vidusskolas izglītību?

— Jā.

Sekretāre pasniedza anketu, arī pieteikuma lapu un pa­stūma krēslu tuvāk brīvajam rakstāmgaldam.

Linda izņēma no somiņas piezīmju grāmatiņu un pierak­stīja, kādi dokumenti jāiesniedz. Pie «Ž-22» viņa apstājās un laikam, pašai nemanot, nopūtās, jo sekretāre mirkli pa­griezās uz viņas pusi.

— Atvainojiet, lūdzu, vai skolai ir kopmītne?

— Nav, bet vidusskolu beigušo grupai mēs sagādājam un apmaksājam gultasvietu. Rīdziniekiem, protams, ne.

«Rīdziniekiem, protams, ne,» Lindas nodoms draudēja sa­brukt.

— Lūdzu, vai varētu runāt ar direktoru?

— Mums ir direktore. Pašreiz notiek sēde. Drīz tai va­jadzētu beigties, pagaidiet!

Linda apsēdās netālu no durvīm. Minūtēm skrienot, pie­auga nedrošības sajūta un uztraukums.

Pedagoģiskajā sēdē pēdējos vārdus sacīja direktore:

— Cik par to nav runāts, bet mēs mūžīgi aizmirstam, ka mācību stundai jābūt ne tikvien mācošai, bet arī audzi­nošai.

Sēde beidzās, bet apspriestās tēmas vēl turpināja mutuļot atsevišķās grupās.

Daļa sēdes dalībnieku bija aplipuši ap direktori, da/.i ap direktores vietnieku audzināšanas darbā Staņislavu Teraš- kēvicu.

Pie loga jauniņā latviešu valodas skolotāja Zvirbule saru­nājās ar pensijas vecumu pārsniegušo viengadīgās grupas meistari Mīlšteini.

— Es no savas pieredzes zinu, «— Mīlšteine stāstīja, — visgrūtāk jums būs tikt galā ar otro kursu, tad viņi ir paspējuši apgūt, ko var atļauties. Pirmajā kursā viņi vēl mazliet baidās un zondē, ko varēs un ko ne. Trešajā kursā vieglāk strādāt, tad viņi redz mācību beigas, paši arī lepni par paveikto. Protams, netrūkst arī tādu, kuri vienkārši pēc iespējas ātrāk grib tikt laukā no skolas sienām.

Pienāca matemātikas skolotāja.

— Jūs pārāk nesabaidiet jauno kolēģi. Es te esmu no­strādājusi piecus gadus un droši varu teikt — labā ir ne­salīdzināmi vairāk nekā sliktā. Esmu optimiste un domāju: labais ir spējīgs iet plašumā.

Tanī grupā, kas aplipuši ap Teraškēvicu, sievišķīgi maiga balss pārmetoši sacīja:

— Ko var izdarīt ar tād'u kontingentu, ja mums septiņ­desmit skolēnu ir milicijas uzskaitē.

— Cita kontingenta mums nav un nebūs, — Teraškēvics runāja lēni un apvaldīti. — Neaizmirstiet — skolā pavisam ir trīs simti piecdesmit skolēnu, ne tie septiņdesmit vien. Jums, Tamāra Stepanovna, audzināšanas darbs neveicas tā­pēc, ka visu gribat panākt vienīgi ar sliktā nosodījumu. Arī pašos sliktākajos audzēkņos jāmēģina saskatīt labais, un, uz to balstoties, var kaut ko panākt. Turklāt mēs pie­tiekoši neizmantojam kā audzinošo materiālu labos sko­lēnus.

Otrā grupā visiem pāri skanēja direktores enerģiskā, maz­liet asā balss:

— Nedrīkst ignorēt arī sīkumus, tiem ir daudz lielāka nozīme, nekā domājam. Ko tas līdzēs, ja es viena pati ka­rošu? Visiem jāseko, la'r zēni nāk klasē vienmēr ar kakla­saiti, tas viņus radinās pie noteiktas kārtības. Tāpat par smēķēšanu. Arī starpbrīdī audzēkņus nevar atstāt savā vaļā. Ir bīstami atļaut pusaudzim meklēt baudu. Sākas ar cigareti, tam seko glāzīte, pēc tam kautiņš, meitenes, un cik tur vairs tālu apsūdzēto solsl

Pamazām šīs sarunas aprima.

Kamēr Linda gaidīja, tikmēr vairākas reizes kāds pavēra durvis un pavaicāja:

— Vai direktores vēl nav?

Tad ienāca enerģiska sieviete gaišpelēkā kostīmā. Linda tūliņ uzminēja — tā ir direktore, jo šai sievietei piestāvēja būt direktorei. Viņai sekoja Staņislavs Teraškēvics. Abi iegāja direktores kabinetā, līdzi viņiem arī sekretāre, kura drīz atgriezās un sacīja Lindai:

— Lūdzu!

Linda iemantoja direktores un Teraškēvica simpātijas ar nesūdzēšanos par likteni un neviena nevainošanu par savu «bezpajumtnieces» stāvokli.

Direktore palūdza sekretārei sameklēt meistari Mīlšteini. Viņu izdevās noķert pie skolotāju istabas durvīm promejot.

Direktores, viņas vietnieka un meistares Mīlšteines saruna Linda dzirdēja, ka Mežaparkā ir brīva gultasvieta, arī to viņa uzzināja, ka vidusskolu beigušie audzēkņi saņem trīs­desmit rubļu lielu stipendiju un pusi nopelnītās algas, kas sākumā nepārsniedzot divpadsmit, piecpadsmit rubļus, bet noskaidrojās arī tas: rīdziniekam nav iespējams noformēt gultasvietas apmaksu.

— Vai jūs varēsit pati samaksāt mēnesī trīsdesmit rubļu? — Mīlšteine, to jautājot, cerēja, varbūt Linda atbil­dēs noraidoši un viņa tiks vaļā no šīs audzēknes, kura viņai likās aizdomīga. «Ādas jaka un kurpes par piecdesmit rub­ļiem, bet nav kur dzīvot, droši vien «Alsviķu variants».»

Viņas aizdomas vēl vairāk palielinājās, dzirdot albildi:

— Es varēšu samaksāt.

Vidusskolu beidzot, Lindas krusttēvs profesors Miltiņš viņai uzdāvināja krājkases grāmatiņu ar trīssimt rubļiem un piekodināja tos izlietot tikai galējas nepieciešamības gadī­jumā. Nu bija pienākusi reize uzdrīkstēties šo naudu tērēt.