MIRDZA KĻAVA: KATRAM SAVA ORHIDEJA

Ēriks tomēr atnāca un ar apbrīnu aplūkoja pie Kaspara nekad neredzēto, tik lepni klāto galdu.

— Tu laikam esi ieaicinājis kādu ārzemju diplomātu, un mana klātbūtne ir traucējošs faktors.

— Ieaicināts ir kaut kas vairāk, nekā tu domā, bet par tavas runas pēdējo daļu, man jāatzīstas, tu esi uzminējis.

— Kaspar, kā tev nav kauna, — Oldzīte viņu aprāja, nes­dama no virtuves ceturto šķīvi, uz kura uzlika brūni apceptu vistas gabalu, — tūliņ sataisīšu gurķi ar krējumu un ieliešu tev krūzīti kafijas.

Pasniegusi apsolīto, viņa iegāja savā istabā un atstāja draugus vienus.

— Ēē, draudziņ, — Ēriks, nogaršojis cienastu, paskatījās pretimsēdošā Kasparā, — no tevis dveš globāla mēroga bēdīgums. Daži ārsti kā līdzekli pret depresiju iesaka skrie­šanu lielākos attālumos. Aizjoz uz hipodromu un apskrien pāris riņķus!

— Tu neko nesajēdz, es varbūt esmu priecīgs, tikai iz­skatos bēdīgs.

— Cik man zināms par cilvēku, tad vienai no sajūtām Jā­ņem virsroka. Un kāds iemesls tavam garīgajam neiīdz- svaram?

Kaspars, tāpat kā citās reizēs runājot ar Ēriku, atklāti at­zinās:

— Pats vari iedomāties: pēdējā laikā prieki un bēdas man nāk no Lindas.

— Ja padomā, tiešām jocīgi, tikai aizvakar uzzināju, ka tava Linda ir Sandras māsīca. Tev ir palaimējies — bez kādiem līkločiem un grāvmalas pureņu noplūkšanas esi ap­stājies pie savas iemīļotākās puķes… Kā viņu sauca? Pie orhidejas.

— Ja vēlies zināt, šis galds klāts par godu Lindai. Viņa nāks ciemos iepazīties ar Oldzīti.

— Tādā gadījumā nesaprotu tavu bēdīgumu, sajēdzu vie­nīgi to, ka man jāsteidzas prom, — Ēriks pabeidza izdzert kafijas tasi.

— Izrādās — pat tu reizēm nesaproti… Oldzīte domā nezin ko, bet es no Lindas esmu sajutis vienīgi draudzību.

— Pupu mizas, arī tad nav jāmirst nost. Tu vari sevi mierināt ar Kāmī vārdiem: «Netapt mīlētam ir tikai neveik­sme, nelaime ir nemīlēt.»

— Tu mani ļoti iepriecināji.

— Jokus vairs nesaproti. Es pazīstu divas Lindas tuvas radinieces. Sandras mātei nekas nav noslēpts, viņa staigā pa pasauli ar sirdi uz plaukstas, bet Sandru nemaz tik viegli nevar saprast. Linda taču ir Sandras māsīca, varbūt tu maldies?

— Nav ko maldīties, es būtībā neesmu viņai piemērots. Kas tad es esmu? Neinteresants dārznieks -— un vairāk nekas. Un mans atbalsts, kā es domāju sākumā, viņai nav vaja­dzīgs.

— Bet tev ir dzejnieka dvēsele, kuras bieži vien trūkst pašiem dzejniekiem. — Ēriks piecēlās. — Nerādi viņai tādu ģīmi, ar kādu vakaros var bērnus baidīt, lešu prom, lai tu varētu paspēt sevi pārskaņot uz citu meldiju.

— Es arī eju, man ar Lindu norunāts tikties skvēriņā pie Ķīmijas fakultātes.

Visās tikšanās reizēs Kaspars ieradās pirmais, bet tajā vasaras saules un zaļuma pilnajā dienā viņš ieraudzīja ne­lielajā skvēriņā Lindu jau sēžam uz sola un bārstām balo­žiem maizes druskas. Viņa bija ģērbusies baltā kokvilnas džemperī un baltos kuplos svārkos. Vērojot, kā baložu bars knābā pasviesto barību, Linda tūliņ nepamanīja atnākušo Kasparu, kas klusējot skatījās un gaidīja, kad viņu ievēros.

SATURS

I d a | a

Gaišmate ar somu 3

II da(a

Katram sava orhideja 31

M i r d z a Kļava KATRAM SAVA ORHIDEJA

Redaktors H. Gāliņi Mākslinieciskā redaktore M. Dragūns Tehniskā redaktore V. Ruskule Korektore M. TirzTte

Nodota satikšanai 09.03.83. Parakstīta fespie- šanai 02.09.83. JT 00292. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs N9 1. Žurnālu cirsta gar­nitūra. Augstspiedums. 7,56 uzsk. iespiedi.; 7,88 uzsk. krāsu nov.; 8,63 izdevn. I. Metiens 30 000 eks. PasOt. N9 490-5. Cena 75 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 RīaS, Padomju bulv. 24. Izdevn. N2 204/31584/J-2795. Iespiesta Latvijas PSR Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipo­grāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa iela 38/40.

Kļava M.

I 230 Katram sava orhideja: Isromāns. R.: Liesma, 1983. 143 Ipp.