MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

«Ja Sandra runā tik atklāti, viņa ir dziļi nelaimīga,» — tā domājot, Linda mēģināja māsīcu mierināt.

— Jura aiziešanā tu sevi nevaino. Viņš ir tāds tips, kas visām ies garām un nekur nevarēs noenkuroties.

— Visādus var piesaistīt…

Brīdi abas klusēja. Sandra domāja, cik grūti būs iejusties vientuļas mātes lomā, bet Lindas domas pavērsās citā vir­zienā, un viņa Sandrai vaicāja:

— Kā var zināt, kad ir īsta mīlestība un kad nav?

— Kas to lai zina? Es domāju, ja jāgudro — ir mīlestība vai nav —, tad tās nav.

Linda piecēlās un, pārdomājot nupat dzirdēto, izlikās apskatām, kādas jaunas grāmatas parādījušās grāmatplauktā. «Laikam Sandrai nav taisnība, vismaz sākumā to tik viegli nemaz nevar saprast.»

* * *

Vāravu virtuvē uz baltā skapīša pret zilganpelēko sienu spilgti izdalījās brūnā māla vāzē ielikto bērza zaru koši za­ļās, nesen saplaukušās lapas.

Jura māte un viņas māsa Velta, rosoties pie virtuves galda, gatavojās dzert kafiju.

— Vasara nāk. — Velta skatījās uz bērza zariem.

Kafija jau bija uzvārīta, un Jura māte to ielēja trauslās,

gandrīz caurspīdīgās porcelāna tasītēs.

— Stāsti nu, — iedzērusi pāris malkus, mudināja Velta, — atnāks Sandra un Anniņa, tad nevarēs.

— Nepatīk par to runāt, bet tev jāzina, — Jura māte iesāka, — saņēmu dūšu un aizbraucu paskatīties, kā Juris dzīvo.

— Nu, nu?

— Iekārtojies nav slikti. Viņas mātei mājiņa Asaros, tēva gan vairs nav.

— Un kāda tā Ināra?

— Jauna, izkrāsojusies un izlutināta lellīte. Ilgi es tur neuzkavējos, bet tāpat varēju saprast — galvenā domāšana ir par modi un izklaidēšanos.

— Varbūt Jurim tieši tāda ir vajadzīga?

— Pats sliktākais — Juris par bērnu neliekas ne zinis. Un Anniņa par viņu vairs nejautā. Pie mums nāk tāds dakteris Ēriks, un viņa prašņā, kad atnāks tēvocis Ēriks.

— Tas, protams, skumji… Bet kas tas par dakteri? Agrāk pie jums neviens dakteris netika redzēts.

— Viņš man atnes grūtāk dabūjamas zāles, pat volterēnu pagādāja. Un, pie manis nākot, ar Anniņu sadraudzējās. Bet es neesmu akla, īstais nāciena iemesls ir Sandra.

— Dabiski, tā būtu tīrā aplamība, ja tāda sieviete kā Sandra paliktu viena.

— To es saprotu, bet viņa rādās pavisam vienaldzīga. Tas dakteris ir labs cilvēks, un man būtu žēl, ja viņu palaistu garām. Es par Anniņu domāju …

— Mans Fredis vienmēr ir teicis: tēvs ir tas, kurš bērnu izaudzina, nevis tas, kurš palaiž tikai pasaulē.

— Jā … Sandrai būtu vieglāk, kas to zina, cik es ilgi…

—- Nerunā muļķības, tu vēl Anniņas kāzas nosvinēsi. Bet

par to dakteri — tur mēs neko nevarēsim ne pierunāt, ne at­runāt.

— Jā, Sandra pieradusi domāt ar savu galvu.

—- Es tagad iešu. Mans Fredis teica, ka šovakar būšot te­levizorā interesanta komēdija, viņam vienam skatīties ne­patīk.

Kad no pastaigas atgriezušās Sandra un Anniņa iegāja vir­tuvē, Jura māte beidza nokopt traukus.

— Mamma, būs jāsāk bārties, atkal smaržo kafijai Noru­nājām tik vēlu nedzert, nevarēsit iemigt.

— Vecmāmiņ, ja tu nevarēsi aizmigt, tad visu nakti lasīsi man pasakas.

Jura māte, noglaudījusi Anniņai galvu, pievērsās Sandrai.

— Uzvāri tēju un sagatavo kādas labākas maizītes. Ēriks solījās pienākt man izmērīt asinsspiedienu, lai viņam par tiem liekajiem soļiem vismaz pašam mājās nav vakariņas jāmeklē.

Atvērusi ledusskapi, Sandra, pārskatot tā saturu, domāja:

«Jura māte pēdējā laikā jūtas spirgta un moža, kāpēc tik bieži jāmēra asinsspiediens un jāieskaita sevi slimajos?» Bet sacīt to uzskatīja par nepiedienīgu.

Ēriks drīz atnāca, un Jura māte viņu ieveda savā istabā. Dakteris pacienti iepriecināja, pasakot, ka asinsspiediens ir normāls. Pēc tam viņu Jura māte aicināja vakariņās.

Sandra galdu bija uzklājusi savā istabā. Tējas dzeršanas laikā, izstāstījis pāris jocīgus gadījumus no ārstu dzīves, Ēriks ieminējās:

— Man ir divas biļetes rītvakaram uz Leļļu teātri. No darba nākot, atnesīšu.

«Un rītdien tās droši vien piedāvās Jura mammai. Ļoti nepatīkami, man vajadzēs tad viņu tūliņ raidīt prom,» San­dra pat pietvīka tā domājot, bet sacīja:

— Paldies par tavām pūlēm!

— Kas tās par pūlēm, pupu mizas. Sestdienā sieviešiem visādi mājas darbi, varbūt Anniņa nāks ar mani?

Jura māte tūdaļ pavaicāja:

— Anniņ, vai iesi ar tēvoci Ēriku uz Leļļu teātri?

Anniņa sāka lēkāt.

— lešu! lešu! lešu!

Sandra pasmaidīja, un Ēriks ievēroja, ka smaida atspulgs viņas sejā nenozuda labu brīdi.

Otrā dienā Ēriks atbrauca ar mašīnu, ko atstāja Sandras mājas pagalmā. Uz Leļļu teātri Ēriks un Anniņa gāja kājām. Sandra, stāvot pie loga, skatījās, kā viņš, savā lielajā plauk­stā turot Anniņas mazo rociņu, pārgāja pār pagalmu. Viņa skatījās arī vēl tad, kad viņi abi jau sen bija nozuduši aiz vārtiem.

Pārvedis Anniņu mājās, Jura mātes uzaicinājumam novilkt mēteli Ēriks atbildēja:

— Paldies, man jāiet ciemos pie viena kolēģa tepat netālu no jums, Veidenbauma ielā.

Viesībās, kuru galvenā tēma bija dažādu ēdienu nogar­šošana un slavēšana, Ērikam bija garlaicīgi. Viņš vairākkārt gribēja iet prom, bet, iespiests kaktā, no kura izspraucoties viņam būtu jāpieceļ vesela rinda cilvēku, nevarēja sadūšo­ties promiešanai, turklāt viņš sēdēja starp divām dāmām un nebūtu pieklājīgi viņas atstāt bez laika kavētāja. Abas Ērika kaimiņienes manāmi sacentās viņa uzmanības iekarošanā. Bija taču vērā ņemams objekts — neprecējies dakteris ar tik vērtīgām piedevām kā dzīvoklis un mašīna. Uz ielas, pie vie­sību mājas ārdurvīm, Ērikam nejauši blakus gadījās viena no viņa galda kaimiņienēm, gadus divdesmit piecus veca, sārt- vaidzīga ķīmiskā blondīne. Viņa, koķeti smaidīdama, no­čivināja:

— Es dzīvoju Pārdaugavā. Ceru, ka nepametīsit mani vienu iespējamām nakts briesmām.

Ēriks viņā paskatījās uzmanīgāk nekā pie galda. «Patie­šām jauks, mīlīgs purniņš!» Ja nebūtu Sandru no jauna saticis, šai čivinātajai atrastos vieta daktera Ausmaņa ma­šīnā.

— Vienu jūs atstāt man neatļauj sirdsapziņa, tikai šoreiz esmu kājniekos, — Ēriks meloja, acīs skatīdamies, — bet tas ir pupu mizas, mēs noķersim taksi.

Sārtvaidzīgā blondīne domāja, ka romāns ar dakteri jau aizsācies.

Taksi ar zaļu uguntiņu viņi ieraudzīja drīz. Glītiņā viesību paziņa pateica savu adresi. Pa ceļam galvenokārt runāja viņa. Kad taksis apstājās, Ēriks izkāpa pirmais, pasniedzis dāmai roku, palīdzēja tikt ārā no mašīnas un paklanījās.

— Paldies par patīkami kopā pavadīto laiku. Man diem­žēl jābrauc uz slimnīcu. Uz redzēšanosl — Viņš noskūpstīja šīvakara galda kaimiņienei roku.

Glītiņā blondīne, ieejot mājā, skaļi aizcirta durvis. «Te nekādas «redzēšanās» vairs nebūs.»

Ēriks ar to pašu taksi aizbrauca līdz Sandras mājai. Iegā­jis pagalmā, viņš, vēl neatslēdzis savas mašīnas durvis, pa­skatījās augšup uz Sandras istabas logu. Caur dzelteno nakts aizkaru spīdēja blāva gaisma. «Viņa vēl neguļ… Ja es uz­ietu augšā? Pagaidi, pagaidi, milzu lempi, vispirms tas būs nepieklājīgi, un, otrkārt, tev var atgādināt: pa tām durvīm, pa kurām ienāci, var aiziet arī prom.» Tomēr vēlēšanās re­dzēt Sandru bija stiprāka par pieklājības jūtām un iespējamo kaunu, ja viņam parādīs durvis.