Mirdza RAMANE: HUGO DIEGS

M. RAMAINE

HUGO DIEGS

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1986

Bieži vien sievietēm (ļoti retos gadījumos arī vīriešiem) biogrāfija beidzas ar apprecēšanos. Manu biogrāfiju liktenim ir labpaticies iegrozīt pa­visam savādāk. Pirms mana mīļā dēliņa Hugo ieraša­nās pasaulē dzīve ritēja vienmuļi un neinteresanti. Mācījos pamatskolā, vidusskolā, Mākslas akadēmijā. Pamatskolā uz dzēšlapām zīmēju jocīgus ģīmjus, vidusskolā to darīju uz grāmatu baltajām malām. Aka­dēmijā zīmēju uz pusvatmaņa papīra podus, bļodas, kastroļus, ģipša un neģipša galvas. 5īs nopietnās no­darbības mani ļoti nogurdināja, tādēļ pēc akadēmijas beigšanas ar skubu ķēros pie pamatskolas gados iesāk­tajiem jocīgajiem tipiem.

Piedzima Hugo! Ar to arī sākās mana īstā un raibā biogrāfija. Kādas nedienas man tikai nesagādāja šis zeperis! Izsekojot viņa gaitām turpmākajās lappusēs, jūs tur atradīsit manas biogrāfijas baltās un nebaltās dienas, jo katras mīlošas mātes dzīve ir cieši saistīta ar viņas bērna priekiem un bēdām.

Mirdza Ramane

Kādēļ savus spēkus laupīt.

Ja var saudzēt tos un taupīt

Zāģēt, skaldīt, — darbiņš lieks,

Arī šitā deg, ka prieks.

Mājīgi un ļoti silti

Ir tā sēdēt, velna milti!

Tikai šķiet, ka tepat klāt

Sāk kāds cūku svilināt.

Uguns, mīksta čībā ticis.

Beidzot sevi manīt licis.

Hugo brēc ar visu spēku: —

Ļaudis, dzēsiet ugunsgrēku!

— Nebūs daudz, ja par šo zosi.

Jaunskungs, sešus rubļus dosi.

Skaties, cik tā mīksta, jauna,

Svētku maltīte būs glauna!—

Sākot putnu tuvāk pētīt,

Hugo leb|aujas: — Ak tētīt!

Kur bij pērkot mana galva,

Te tik āda ir un spalva.

Pret šo vainu vēl var karot.

Jāsāk putniņš labi barot.

Apēd, cālīt, šito normu.

Redzēsi, kas būs par formu ! —

Velti Hugo nazi trina …

Meža zosi instinkts dzina

Līdz ar citām spārnus cilāt,

Projām traukties tālē zilā.

Kas gan tādā stundā vēlā

Sētā bļaut var balsī žēlā!

Hugo nobijies kā diegs —

Kādu moca slepkavnieks!

Vēl un vēl bļauj vārtu rūmē.

Nu gan vairākus te zūmē!

Šausmas, kādas briesmu lietas

Notiekas tepat uz vietas!

Vai jūs dzirdējāt, kā bļāva!

Naktī, likās, divus kāva.

Vai vēl nemētājas dunči!

Draudziņ, tie bij sētas runči!

Hugo dienas piecas sešas

Domīgs tausta tukšās ķešas.

Laikam nāksies šanci lūkot.

Tā bez naudas nevar kūkot.

— Jaunekli! — teic vīrs aiz galda.

— Kungs, kas zem' un debes' valda.

Baro manas miesas, garu,

Arī tev es līdzēt varu. —

Darba drēbes itin glaunas

Priekšnieks pasniedz Diegam jaunas,

Sveci rokā spiež un rāda

Izrīcība šeit būs kāda.

— Vespers, nespers — man vienalga,

Ja tik iznāk krietna alga.

Saldais vīns ar lielo mēru

Jāiedzer uz dieva jēru.

Iztukšoto vīna kausu

Nevar atstāt gluži sausu.

Kaut vai ūdens jālej iekšā —

Cieņai jābūt dieva priekšā! —

Baznīckungs kā pūķis šņāca:

— Rīma, tevi jāpārmāca! —

Diegu kaustīja un tēsa:

— Še tev alga, muļķa desa!—

Izrāvies ar lielām mokām

Dieva vietniekam no rokām,

Hugo kājas ņem pār pleciem: —

Traks, kas krīt uz māņiem veciem !

Nav tā meitene, bet dzeja —

Augums slaids un skaista seja,

Eņģels — ja tai spārni būtu!

Sirds pagalam, to es jūtu. —

Naktī mocās Hugo Diegs —

Galva smaga, nenāk miegs.

Tumšs gar acīm, sirdī dur,

Nav vairs miera it nekur.

Otrā rītā Hugo gāja

Meklēt, kur ir pūšļotāja. —

Tā vēl vienīgā var spēt

Manas kaites izdziedēt. —

Procedūra bija grūta —

Klibā Jūle šņāca, pūta,

Ūdeni ar sāli jauca.

Visu svēto vārdus sauca.

Tomēr veltas bija pūles —

Hugo, pārnācis no Jūles,

Bālāks vēl kā berzta grīda

Nevarīgs zem segas līda.

Nelīdz «vārdi», to var manīt.

Atliek tikai ārstam zvanīt,

Lai ar medicīnas drapi

Izdakterē sirdij klapi.

Tiklīdz Ienāk ārste jaunā.

Diegu pamet kaite ļaunā. —

Jūs tā pati! — eņģel balto!

Projām dzināt nāvi salto. —

Stāv un brīnās Hugo Diegs: —

Tas nu gan smalks ārzemnieks

Francūzis vai varbūt spānis.

Ne jau kaut kāds mūsu Jānis.

Varbūt šis kaut ko var pārdot.

Jāiet klāt un jāsāk vārdot. —

Monsinjor, že sil vu plē,

Jou mož bic ko andelē!

— Jes, stil džekiņ, I am redij,

Pradam krekliņš fein un štedij.

Ja ir monij — būs oll klār,

Plīz, senk jū, au rezervuāri —

Dārgo mantu nesis mājās,

Hugo ar to tīksminājās;

Sīkums — simti četri pieci.

Ja pie franču krekla tieci!

Bet te pēkšņi, vīles taustot,

Burto Hugo, vārdus raustot: —

«Rīgas apģērbs» — ak tu bēdas!

Nav no ārzemēm ne pēdas. —

Iet pa ceļu draugu pāris,

Medīšanas prieks tos skāris;

Jūlim saka Hugo Diegs: —

Desmit pīles — tas man nieks. —

Spēcīgi kā pērkongrāviens

Norībēja dubultšāviens;

Pīle, draugu skrošu veikta.

Acumirklī bija beigta.

— Tā ir mana, es to šāvu,

Tev tik paniekoties ļāvu!

— Nē, tā mana, — atbrēc Jūlīs,

— Ko tu vari, salmu kūlis!! —

Pēkšņi balss no krasta bļāva: —

Kas to fermas pīli šāva!

Par Jo neģēlīgo faktu

Sastādīšu smagu aktu! —

Nobijās tie ne pa jokam —

Pīli izmeta no rokām. —

Viņš, lūk, viņš to pīli beidza!

Abi reizē stāstīt steidza.

īgni viņi mājās gāja,

Vairs ne vārda nerunāja.

Dažreiz tādas sīkas lietas

Nokauj draudzību uz vietas.

.

.

.

Pirmais cēliens

Otrais cēliens

Trešais cēlIens

Priekškars

.

— Smukais jaunskung, kārtis rāda:

Gadu mijā dāma kāda,

Bagāta un ļoti glīta …

Roka, sirds tiks piesolīta …

— Bagāta un ļoti glīta … —

Hugo murmina, līdz tīta

Skrullē pēdējā ir matos.

— Būšu prīmā — tā pats skatosi

Tā ir viņa! Nav ko pētīt.

Zīds visapkārt, žēlīgs tētīt!

Savīts, satīts, spīd un laistās.

Pērļu virkne cirtās skaistās!

Vlesmīt, torti, šampanieti!

Laimi vajag turēt cietil!

Šoreiz naudu nav ko žēlot.

Jāprot kavalieri tēlot!

Pusnakts stunda nenosita,

Kad jau dāmai maska krita.

Krāpšana! Nu sapņi vējā!

Izkusa kā cukurs tējā!

Ko lai dara ar to Jūli,

Jākrauj laikam būs pa mūli. —