Mirdza RAMANE: HUGO DIEGS

Hugo savu stāvu pēta.

— Ja man fraka polsterēta.

Skatīties uz sevi prieks,

Bet bez drēbēm — diegs kas diegs.

Pludmalē, kur kailums redzams,

Šitais defekts nebūs sedzams.

Vai ar sportu kaulus locīt!

Svarus ceļot, sevi mocīt!

Ārzemēs, lūk, drapes taisot,

Varot dzert, tās nesamaisot,

Augums kļūstot skaists kā dievam.

Rekomendē — katram tievam.

Paklausījis spekulantu: —

Ņem tik ciet to labo mantu!

Hugo, panākumus gaidot,

Rūgtās zāles izdzer smaidot.

Spekulants ir bijis blēdīgs, —

Hugo konstatēt var bēdīgs. —

Šķiet, es futbolbumbu rijis.

Vai vēl lielāks kaut kas bijis!

Ja nu tāda forma dievam.

Tad jau labāk staigāt tievam.

Jāskrien masieri nu lūkot —

Figūru tā nevar cūkot. —

— Vasarnīca ļoti glīta

Tiek jums lēti piesolīta.

Tikai klusums jāievēro.

Jo es vēl pēc vīra sēro. —

<

— Nu tad labi, lai ar Iet —

Ņemu es šo māju ciet!

Draugu pulks, kā tas jau klājas,

Apciemot nāk jaunās mājās. —

Dzērieni, kas bija galdā —

Vairāk sīvā, nedaudz saldā,

Viesiem tukšās galvās kāpa,

Kas pēc alkohola slāpa.

Rezultāts, kā redzat paši,

Traki danči, žesti plaši.

Ja jau notiek šādas lietas.

Klusumam šeit nav vairs vietas,

Māja gan patiešām klusi

Sašķiebās uz vienu pusi.

Viscaur ļodzījās un juka

Kamēr beidzot kopā bruka

Žēli skatās kaza Grieta: —

Šeit man bija mājas vieta!

Tādiem, kam tīk plēst un postīt,

Šņabi nevar dot pat ostīt. —

Divus mēnešus no vietas

Hugo strādā raibas lietas:

Urbj un zāģē, kaļ un skrūvē.

Acīm redzot, kaut ko būvē.

«Kuģis» tiešām glīts no skata.

Līdzīgs gondolai uz mata.

Vēl tik jāpierīko bura

Un tad — labdien, mīļā jūra!

— Sinjorina! Gondoljēro

Savā laivā vientuļš sēro.

Nāciet, trauksim jūrā zilā.

Vējš kur viļņu bangas cilā! —

Smaidīdama sinjorina

(Kuras īstais vārds bij Džina)

Labprāt Diega laivā kāpa,

Jo tai sirds pēc tālēm slāpa.

Laivai nevar spiest ar varu

Turēt tādas būtnes svaru,

Kura gan prot smaidīt liegi.

Tomēr sver, cik desmit Diegi,

Džina Diegu krastā nesa,

Dziļi aizvainota, dvesa: —

šitāds nožēlojams cālis

Grib man rādīt jūras tāles .

Nopirkta ir glīta lieta.

Tikai nav nekur tai vietas.

Šeit, kā saka, pietrūkst elpas.

Jāiemaina vairāk telpas.

— Jaunskungs, ja tā sacīt drīkst.

Tikai vientieši šeit nīkst.

Līdzi nāc uz klusu ielu.

Esmu vīrs ar «blatu» lielu.

Skaties pa šo loga rūti,

Nebūs saredzēt tev grūti,

Istaba cik karaliska,

Arī maiņa būs bez riska.

Trīsdesmit pret desmit metriem.

Pietiks man ar simtiem četriem.

Atslēgas tev rīt būs saujā,

Atnāc un pēc Tumšā taujā. —

Hugo priecīgs steidzas mājās.

Nu tik žigli jākravājas.

Jā, visvērtīgākā balva

Cilvēkam ir gudra galva.

Šķiet, šeit komentāri lieki:

Draugiem īsi bija prieki.

Vīrs, kas stipri viltīgs bija,

Viņus abus piemānīja.

Raksta tēvocis: «Tu gadiem

Ciemos neatbrauc pie radiem.

Svētkos gaidīšu ar prieku.

Neaizmirsti veco Diegu.»

Zina fo ikviens no galvas:

Ja brauc ciemos — jāved balvas.

Lauku tumsībā šīs lietas

Tūlīt noderēs uz vietas.

Stacija, tad drusciņ kājām,

Nonāk Diegs pie Diegu mājām.

Tikai te ir tumšs kā peklē.

Kur to tēvoci lai meklē!

Māmiņa, kas garām gāja,

Zināja, kur Diegam māja: —

Pavej, dēls, pie meža stūra

Šim nu māja ir no mūra. —

Māja ir, bet tumsa melna,

Neredz te ne paša velna.

Esmu skāris īstās stīgas.

Gaismu atvezdams no Rīgas.

Hugo prieks mazlietiņ plaka.

Cilvēks vilties var, kā saka.

Tagad vecā Diega mājās

Paši redzat, kā tur klājas.

Diegam saka Žanis Vieplis: —

Tu pēc dabas esi tleplis,

Sen jau modē mati īsi —

Kad tu beidzot savus dzīsi! —

Hugo atbildēja: — Labi,

Tikai vispirms dzersim šņabi

Un šai idejai par godu

Izgāzīsim kādu podu. —

Draugi dzēra matu bēres: —

Dārgais, drīz jo asas šķēres

Tevi pataisīs par bildi —

Varēsim tad iet uz ģildi. —

Dzeršanā, tāpat kā karā,

Viss ir nejaušību varā:

Sākot nevar beigas zināt,

Nekā nevar aprēķināt.

Otrā dienā Diegs teic: — Žani,

Tagad paskaties uz mani —

Šķiet, šī frizūra pēc formas

Pārsniedz jaunās modes normas. —

Te viss savandīts kā peklē,

Sities nost, ja tur ko meklē.

Bikses, kurpes, nazis ass, —

Galīgs haoss, cits nekas.

Arī virtuvē tas pats —

Gaužām nepatīkams skats.

Nemazgātu trauku grēdas,

Veca zupa … taisni bēdas!

— Vecīt, — saka Žanis Vieplis,

— Tu, kā vienmēr, esi tieplis.

Precies taču, dullais Dauka,

Redzēsi — kļūs dzīve jauka. —

Bildēs pēdējās, man liekas.

Būs jebkuras vārsmas liekas.

Saticies ar vecu brūti, Hugo teic: —

Man dzīvot grūti

Sieva, cālīt, īstais pūķis …

Ak, es nabags darba rūķis! —

Saruna šī turpinājās

Līdzjūtīgās dāmas mājās.

Glāstīdama Diegam vaigus,

Viņa bilda vārdus maigus …

Saldsērīgā romantika

Pēkšņi izpostīta tika.

Vērās durvis, un kā kūlis

Iekšā vēlās Jūlis Mūlis.

— Ej pie visiem velniem peklē.

Ko tu, šakāli, te meklē!

Kā var draugam brūti kantēt!

Nāksies tev pa skaustu vantēt!… —

Vētra, kā var rakstos lasīt.

Bieži upurus mēdz prasīt.

Arī Hugo Diega ostā

Ducis šķīvju aiziet postā.

Hugo, dvešot balsī vārgā,

Žēli lūdzas: — Rimsties, dārgā!

Porcelāns nav māla kleķis —

Tevi precot, biju ģeķls!—

Ilgāk ciest vairs nevarēja,

Hugo draugu meklēt skrēja: —

Sirdi glāb pēc mantas kāru

Sieva posta inventāru!

— Ja jau tādas reiz tās lietas.

Tavā mājā nav tai vietas;

Šito dāmu ārā dzīsim

Un tad paši iemetīsim!

Tiklīdz durvis vaļā vērās,

Hugo bāls pie drauga ķērās: —

Manta beigta, mīļo Žani,

Laikam ģībstu, turi mani! —

«Ja reiz manta postā gāja.

Ja nu tagad tukša māja.

Nelīdz zīlēt, nelīdz vārdot —

Jāsāk pirkt un jāsāk pārdot.

Tā ir patiesība sena:

Svaigai zivij nav tā cena.

Vajag tikai mazliet prāta,

Un tā, lūk, ir kūpināta.

Darbs man tiešām labi sokas,

Viss, kā saka, iet no rokas.

Lieki te man dūmos dēdēt,

lešu jūras malā sēdēt.»

Diegam pārsteigums nav priecīgs:

Ogļu strēķīts visai niecīgs

Pāri palicis, ak tētīt,

Velti te ko skatīt, pētīt.