Mirdza Bendrupe - VISSKAISTĀKAIS DĀRZS

VISSKAISTĀKAIS DĀRZS

Vispirms, protams, jūs gribēsiet zināt, kur tāds Visskaistākais dārzs atrodas. Atzīšos, ka pati neesmu tur bijusi, bet man par šo dārzu pastāstīja mana draudzene dzejniece Ligija. Kaut kur Kurze­mes pusē atrodoties Ezermalas ciems, Pijola ezers un gārša. Gāršas malā meklējamas Bišudravas, Ligijas dzimtās mājas. Bišudravu dārzs esot tāda neparasta vieta, kur cilvēki ar kustoņiem un putniem satie­kot tik labi, ka pat saprotot viens otra valodu. Šis dārzs arī ir tas Visskaistākais dārzs.

Kā jau sen esmu novērojusi, dzejnieki bieži vien redz vaļējām acīm jaukus sapņus. Tālab es kādu brīdi šaubījos, vai tikai tāds Vis­skaistākais dārzs nav meklējams vienīgi dzejnieces iztēlē.

Taču Ligija man par šo dārzu stāstīja tik aizrautīgi, ka beidzot sāku viņai ticēt.

Reiz pēc sarunas ar Ligiju es agra pavasara rītā staigāju pa Rīgas nomali. Man pār galvu lielā steigā aizlidoja viens putnu bars pēc otra. Saulē vizuļoja gan zilgani, gan iesārti spārni, koši cekuli un raibi izrakstītas astes.

Tajā brīdi man piepeši iešāvās prātā doma, vai tik šī daudzkrā­sainā putnu saime nelaižas uz Kurzemi. Nenocietos un iesaucos:

— Putni, priecīgie pavasara putni, kurp jūs traucat?

Un — ticat vai ne — putnu balsīs es pavisam skaidri saklausīju:

— Uz Visskaistāko dārzu!

Autore

Visskaistākā dārza putni

Daži putni no Ezermalas gāršas

Dažas Visskaistākā dārza dīķa zivis

Pensionārs un putnu mīļotājs Tenis Lirums

Dzejniece Ligija, viņa meita

Spurra Vienīgais, dzejnieces zvirbulis, dārza gudrības vārdu zinātājs

Runcis Bušudurs

Kaķene Rozmarija

Kaza Ika

Āzis Bakalaurs

Cūka Tīle

Žurka Skrible-Skrable Zemesvēzis Jukundus Tītars Buldurs Tītarihs Vista Tērga Govs Maurava

Pegass, dzejnieces jājamzirgs Turklāt vēl dažas garām lidojošas, lienošas, ejošas vai rāpojošas personas

Visskaistaka darza putni dzied:

— Šis dārzs zem saules skaistākais šobrīd,

Pat siltās zemēs tādu neuzgājām.

Kādēļ? — Tādēļ, ka dzejniece šeit mīt

Un šeit ir mūsu dzimtene un mājas.

Putnu mīļotājs Tenis:

— Kas grib jums iekalt tiepīgi kā dzenis,

Ka mazo putnu briesmas esot Tenis,

Tam paskaidrojiet, ka man sirds ir laba,

Pat žēlīgāka nekā māte daba.

Dzejnieces zvirbulis Spurra:

— No knābja līdz astei esot es viss

Tik dzejnieces sapņu zvirbulis?!

Kaut arī — dzejnieku sapņi, nudien,

Prot dzīvot ne zvirbuļa mūžu vien.

Kas noniecināt mani drīkst?

Ja pasaka esmu, tad — nemirstīgs.

Putni dzied par runci Bušuduru:

— Vai redzat nu, kas zogas šur?

Tas niknais runcis Bušudurs,

Kas visu, ko vien tver un tur,

Ar zobiem kož, ar nagiem dur.

— Tā nav! Mur, mur!

— Ai, neticiet, — tā putni dzied,

— Šai murrāšanai neticiet!

Putni dzied par kaķeni Rozmariju:

— Acis viļ šī aina maigā:

Kaut ar samta ķepām staigā,

Blēde ir un būs, kā bija,

Kaķenīte Rozmarija.

— Ai, neticiet, — tā putni dzied,

— Ai, samta ķepām neticiet!

Putni dzied par cūku Tīli:

— Šai personai tīk urkšķēt, tust

Un zemi rakt ar snuķi.

Tā ciena leknus runkuļus,

Ne trauslu, maigu puķi.

Prieks lielākais tai, cik var spriest,

Uz mutes dubļos apgulties!

Tītars Tītarihs:

— Es esmu tītars, kas jums tur par darīšanu?

Jūs laikam gribat aizskart godu manu,

Man šķiet, jūs smīnējāt nupat?

Kaut! Kaut! Vispirms es novērtēšu,

Vai spēcīgāks par mani neesat,

Tad zākāšu, cik spēšu!

Vista Tērga:

— Vai zināt jau, ka gliemezis

Grib nozagt āzim ragus?

Vai zināt, — baltā muļķa zoss

Ar laku krāso nagus?

Vai dzirdējāt, ka pupuce

Dēj četrstūrainas olas?

Vai zināt jau, ka dienvidpols

Ir blakus ziemeļpolam?

Kaza Ika:

— Es neesmu lielāka kaza par meitenēm tām,

Kas slepus no mātes zogas uz balli no mājas.

Ko darīt mums, aušām mīlīgajām,

Par galvu ja vieglākas kājas?!

Āzis Bakalaurs:

— Kad skrāpē kāds otru vai ievaino,

Kā riebj man šīs blēņu lietas!

Es stāvu, bados un krītu par to,

Ka naidam zem saules nav vietas.

Zemesvēzis Jukundus:

— Cik riebīga būšana gaisma ir!

Pa tumsu es daru, ko varu.

Kad nošķind dzirkles manas — dzir, dzir,

Es pārgriežu saules staru.

Kad visi stari tā apcirpti būs,

Cik mīlīgi tumša tad pasaule kļūs!

Visskaistākā dārza dīķa zivis:

- \j - «j - O p

v i - yj C- \J - v v -

— u - O - \J ļ

Kad dzejniece Ligija atšifrēja šo ultraskaņu vēstījumu, iznāca sekojošas vārsmas:

— Mēs esam tik mēmas, cik zivis var būt.

Vai dzejai lai spārnus tas saista?

Mums arī ir sirdis! Kam sirds ir, tas jūt,

Cik dzīve zem saules skaista!

Govs Maurava:

— Par salmiem, zāli, sienu

Man prasa skaidru pienu.

Es neslaucu nevienu,

Bet mani — katru dienu.

Man prieks, ja piens jums neapniks,

Kur citādi to mantu liks.

Dzejniece Ligija:

— Ko skāris skatiens mans un prieks,

Tas staro visu krāsu kaismā,

Top košs un piemīlīgs ik nieks,

Jo dzeja rada saules gaismai!

Žurka Skrible-Skrable:

— Cik neprātīgs tāds dzejnieks, teikšu jums,

Tas tikai viņam pašam noslēpums!

Man naidu perēt liek un ļaudis baidīt,

Bet zvirbulēnam zelta spalvās skraidīt.

Šie māņi ir tik negudri un prasti,

Ka dusmās apgrauzu sev kailu asti.

Visi — ari garām ejošās, lienošās, lidojošās un rāpojošās personas:

— Kas Visuskaistākajā dārzā skums?

Daudz raibu dēku gadījies šeit mums,

Par tām nu tūdaļ

Pavēstīsim jums!

Bišudravu majas bija uzceltas pa­kalna dienvidrietumu nogāzē. Aiz pagalma lielu nogāzes gabalu aizņēma dārzs.

Dārzā neauga augļu koki vien — cilvēki, kas Bišudravās dzīvoja, laikam aizvien bijuši lieli koku draugi un sapulcinājuši ap sevi visus iespējamos lapu un skuju kokus.

Bišudravu dārza ziemeļpusē aiz zedeņu žoga sākas Ezermalas gārša, bet dienvidu pusē — Ezermalas ciema pārējās mājas, kolhozu tīrumi un ceļš uz Aizezeres pilsētiņu.

Agrā ausmas stundā no Bišudravu vecās, bet aizvien vēl gaišās un skanīgās koka mājas iznāca Ligija, vieglās drānās ģērbusies, pa ceļam pieglauzdama ar roku gaišo matu kodeļu.

Ķirzakas par dzejnieci Ligiju sacīja tā:

— Acis viņai zaļas un platas kā mums. Tāpat kā mūsu acīs, tajās sprikst un sprēgā sīkas zelta dzirkstelītes. Kāds Ligijas sencis noteikti bijis no ķirzaku saimes!

Putni apgalvoja, ka Ligijas solis esot tik viegls, it kā viņa tikai nesen būtu atradinājusies lietot spārnus. Ligijas senčos noteikti kāds esot un esot bijis no putnu saimes. To pašu liecinot arī viņas balss, diezgan līdzīga kaņepju putna altam.

Un līdzīgi bija arī ar citiem dārza iemītniekiem — visi vairāk vai mazāk atklāti teicās pazīstam Ligijā savu attālu radinieci, pat skudras — pēdējās apgalvoja, ka saprast pat bez vārdiem katru dzīvu dvašu, kas pagadās ceļā, kā to protot Ligija, varot vienīgi kāds no skudru saimes.

Iznākusi pa mājas durvīm, Ligija aizgāja līdz strautam — jāpie­bilst, ka no pakalna caur Bišudravu dārzu tecēja strauts, — un apsē­dās uz viena no lielajiem akmeņiem pie ūdens.