Mirdza Bendrupe - VISSKAISTĀKAIS DĀRZS

— Bet, tāds jauns būdams, tu tomēr zini, kur tik dārgi rieksti aug, ē?

— O, tā ir visas riekslrožu cilts kopīga zināšana! To zina visi riekstroži — jauni un veci, glīli un neglīti. Vēl ligzdās gulošiem māte mums pastāsta par to vietu, kur zelta rieksti aug, un liek pastāstīto tik ilgi atkārtot, kamēr viss ielāgots.

Nu tad skrien arī laukā, skrien kokā, sacīja Tenis, — tikai, re ku še, nepiekrāp mani tu pats.

Lielā sprosta durvis un istabas logs tika plaši atdarīti.

Līdzīgi saulē vizuļojošai bultai putns uzšāvās pagalma gobā, spalgi iesaukdamies: - Krek! Kro-ek! Kerr!

Riekstrozis elpoja brīvi un dziļi, viņa jaunas krūtis augstu cilājas, acis lepni lūkojās gai­šajos padebešos. Bet viņš ne­bija blēdīgs, viņš bija cēli no­skaņots putns un turēja savu vārdu. Brīdi ļāvis acīm paprie­cāties par zaļās zemes plašumu un tālumu, jaunais rozis piemī­līgi pašķieba galvu sāņš un gan­drīz līdzjūtīgi paraudzījās uz tēvoci Teni. No augšas noska­toties, vecais virs nemaz vairs nelikās liels un varens. Gandrīz mazs viņš no augšas izskatījās, ne lielāks par krietnu apšu beku ar savu noplukušo, rudo platmali galvā.

— Vai tu mani klausies? — sauca riekstrozis.

— - Protams.

— Nu tad pienāc gobai tu­vāk. es nevēlos to, kas man sa­kāms, izkliegt skaļi taviem tī­tariem un vistām — dzirdētais var traucēt viņu labsajūtu.

Tenis piegāja tuvāk lielajam kokam.

— Vēl tuvāk, — aicināja putns, - - lai varu savus vārdus atdot pirmajai vēsmai, kas virpuļo lejup gar gobas stumbru, — tā manus vārdus uzticēs vienīgi lavai ausij.

- - es klausos.

- Zelta rieksti aug visur tur, kur putns un cilvēks sajūtas brīvs, - atnesa paklausīgā vēsma riekstroža balsi līdz Teņa ausij. Tenis Lirums klusēja.

— Jā, jā, - pārgalvīgi sacīja Daiks, — vai gan labā saules gaisma neapzeltī visus riekstus Zaļajās Pazarēs? Kādu zeltu gan tu vel varētu dārgumā šim saules zeltam pielīdzināt? Ikviens, arī vis­sīkākais rieksts ir tīra zelta vērtībā tam, kas to var aplūkot, noplūkt un ēst, būdams un palikdams brīvs …

— Skaidru patiesību pateica, re ku še, — nosmējās Tenis, skatī­damies, kā riekstrozis aizskrien, — vienmēr esmu mācījis Ligijai, ka gudrību var izlobīt un izburtot ne tikai no grāmatām vien. Nemaz nezinu tik niecīgu lietu, kas nevarētu mums kaut ko iemācīt

Ligijas zvirbulis Spurra nolaidās gobā un uzsauca:

— Es dzirdēju, ka tu runājies pats ar sevi, tēvoci Teni. Pamāci ari man, kā visur uzknābāt gudrību. Nu, ko tad var iemācīt smilšu grauds?

— Ja vissīkākie smilšu graudi sametas kopā, tad izaug varens kalns!

— Bet puķes sakne, ko tā?

— Nepadoties un neiznīkt bargumā, kā trauslās puķu saknes ne­iznīkst ziemā.

— Va vējš! — nobrīnījās Spurra.

Tagad Spurra bieži šo to prasīja tēvocim Tenim — viņš bija zi­nātkārs zvirbulis un priecīgs uzzināt ik dienas ko jaunu.

Dažas dienas vēlāk tēvocis Tenis Spurram sacīja:

- Vai zini ko, Spurra? Tas riekstrozis ar savu gudrību man tā patika, ka esmu nolēmis par prieku putniem, Zaļo Pazaru pavalstnie­kiem, Bišudravu dārzu pārvērst par visskaistāko dārzu mūsu pusē. Gribu, lai tas būtu tik skaists, ka tajā salaistos dzīvot visi jautrākie Ezermalas putni.

Zaļžubens Džīgs bija tēvoča Teņa mīlu­lis, bet bija spiests pastāvīgi dzīvot sprostā. Džīgs tika gāršā pacelts mazs ar ievainotu spārnu. Spārns gan sadzija, bet lidot blīvē Džīgs vairs nevarēja. Tenis darīja visu iespējamo, lai Džīgs negarlaikotos. Lielo un ērto sprostu parasti turēja pakārtu pagalma gobas zaros, jo vanagi jau sen ne­iedrošinājās līkos knābjus rādīt Bišudravu dārza tuvumā — Lie labi zināja, ka tēvoča Teņa bise nevis rāda ar augšup pavērsto stobru mākoņus, bet draud ar airu nāvi gaisa laupītājiem. Senāk gan tie vienu olru reizi bija uzbrukuši sprostiem un mēģinājuši ar ķerekļiem nožņaugt Teņa putnus.

Gobā pakarinātajā sprostā lēkādams, Džīgs mēdza tik ilgi saukt un labināt, kamēr saaicināja gobā ap sevi lielu dārza un gāršas zaj- žubju saimi.

Tā tas notika arī šajā pavasara diena.

Silija, viena no jaunajām zaļžubēm, sevišķi labvēlīgi saskatījās ar gūstekni Džīgu. Tas nokaitinaja zaļžubju tēvaini Siru. Sirs uzlēca uz Džīga sprosta, izpleta spārnus, izstiepa lielknabaino galvu un saka dziedāt Lielo Naida dziesmu, sāncenšu izbāršanās un izaicināšanas dziesmu:

- Di-di-di - kaut esi no Zciļo Pazaru saimes, Di-di-di — tāds jauniņš gados, bet nešpetnis īsts: Vit-vit-vit - tu vii manu draudzeni, skaud manu laimi, Sī-sī-s! — jel sargies, jo es protu nīst, Ciev, ciev - zin Pazares Zaļās, kā es māku nīst! Sirr — ci, nevārsti acis, bet taisies, ka tieci, Kuivit — pret lielknābi manu tavs mazknābis niecīgs, Carr - ka ļauju tev elpot, vēl vari būt priecīgs — R-rei! Bēdz!

Dziesma lika nodziedātā ar tik lielu temperamentu, ka Buldurs Tītarihs aizdomīgi pašķielēja augšup - - viņam likās, ka Sirs aizvai­nojošo dziesmu dzied viņam.

Āzis Bakalaurs uztraukti izsaucās:

Ka man gan riebj šīs sirdīgās zaļžubes klaigas! Ar naidu vien, ar naidu vien! Nemaz ar labu!

Tenis, tuvuma slavēdams, ar dzīvu līdzdalību vēroja, ko darīs Džīgs. Džīgs ar visu savu neveiklo spārnu bija gatavs izaicinājumu uz divkauju pieņemt, viņš stiepa Siram pretī daudz mazāku, toties sevišķi bezbailīgu knābi. To ievērojusi, zaļžube Silija bailēs par gūs- lekņa likteni uzsauca Siram:

— Kā tu, Sir, drīksti par mani dziedāt Lielā Naida dziesmu, ja neesam vēl apmainījušies ar Pavasara Solījuma dziesmām? Kā iedro­šinies uzmesties man par aizbildni?

Sirs, vēl aizvien grozīdamies pa Džīga sprosta jumtu, brīnumos saslinga. Kā, Silija viņu, lepno un stipro pārgalvi, uzlūkoja aukstām acīm, bet kroplo gūstekni sprostā — labvēlīgām?

Mēms no pazemojuhna un niknuma Sirs uzšāvās gaisā un traucās prom lik strauji, ka govs Maurava setā galvu vien nogrozīja:

- Vai dieniņ, tas putns skrien uz savu galu!

Siiam sekoja arī pārejas zaļžubes. Gobas zaros palika likai Silija

1092 li

un ieslodzītais Džigs. Silija skatījās uz Džīgu, un Džīgs skatījās uz Siliju.

— Re ku šel Ja tā nu nav mīlestība no pirmā acu skata, tad es nezinu, kas mīlestība ir, — no­murmināja Tenis. — Jāiz­laiž Džīgs ārā, lai palēkā kaut pa gobu, ja netiek tālāk.

Tenis atdarīja sprosta durvis, un Džigs ietrausās gobas zaros, vienu spārnu kuldams. Viņš uzlūkoja Siliju un Silija viņu. Tenis brītiņu apskatīja abus, pēc tam devas prom.

«Nekas,» viņš domāja, «par Džigu nav jāraizējas. Gan viņš atkal atgriezīsies sprostā — kā jau dažu labu reizi, kad redzes, ka neliek Silijai līdz. Bet Silija paka­vēsies un vakarā aizskries. Es zinu par mīlestību daudz — lai cik tā spēcīga, neticu, ka brīvības dziņa nebūs spēcīgāka. Vakarā Silija būs prom kā likts…»

Bet pa to laiku Silija dziedāja Džīgam Pavasara Solījuma dziesmu pati sa­viem vārdiem:

— Ja sirds liek stāt spārnu pie spārna tev blakus,

Tad zini, ka ticēt man var:

Gan mīlīgi gaisos zib saulstaru takas,

Gan tīkams brivs vējš un zaļš zars,

Bet, Džīg, tu vēl dārgāks par vēju un zaru,

Sirds knābi man vārdus liek šos:

Kurp skriesi, es skriešu, ko dari, es daru,

Pat sprosts tavs būs arī mans sprosts.

Tā nolika, ka veļu vakarā, noņemdams sprostu no gobas, lai ienestu istabā, tēvocis Tenis ieraudzīja sprostā vienas zaļžubes vielā sēžam divas. Silija gan izskatījās krietni izbijusies un drebēja, kad Tenis tuvojās sprostam, bet nelikās ne zinis, ka sprosta durvis vaļā, tikai vēl ciešāk piespieda Džīga spārnam savējo.