Lī Darela - Džeralda Darela Labākais mantojums

Sastādījusi Lī Darela

Kamēr es 1995. gada rudenī laiskojos pa Madagaskaru un Zie­meļameriku, Džeimss Rodžerss pārlasīja visus Džerija darbus un izrakstīja daudzas piezīmes. Vēlāk mēs apsēdāmies viņa virtuvē pie galda un apspriedām šīs grāmatas saturu; Gūčs tostarp rāmi snauda uz paklāja pie sildītāja. Paldies, Džeims, par ieguldīto laiku un rūpēm!

Lūgums uzrakstīt priekšvārdu šai Džeralda Darela darbu antoloģijai mani iepriecināja vairāku iemeslu dēļ. Droši vien visnozīmīgākais no ie­mesliem ir tāds, ka grāmatā atspoguļojas patiesi ievērojama cilvēka unikā­lais talants izpaust sevi ar rakstīto vārdu. Tas ļāva finansēt pilnīgi jaunas koncepcijas zvērudārza rašanos - zvērudārzs kā apdraudēto sugu patvē­ruma un vairošanās vieta.

Manas atmiņas par Džerija grāmatām saistās, piemēram, ar braucienu vilcienā uz Liverpūli, kad lasīju "Manu ģimeni un citus zvērus" un ar savām nemitīgajām, negaidītajām smieklu brāzmām piesaistīju sev vaicā­jošus, uzjautrinātus, piktus vai varbūt vienkārši skaudīgus skatienus. Lasot aprakstus par viņa mājas lutekļiem, to izdarībām un iedarbību uz dažā­diem ģimenes locekļiem, nebija iespējams skaļi nesmieties.

"Noķeriet man kolobusu" ieveda mani Džerija ceļojumu pasaulē. Šajā grāmatā viņš viegli, ar dabisku humoru uzsvēra, cik sarežģītas ir attiecības starp sugām, to dzīves vidi un cilvēka atbildību, lai noturētu visu līdzsvarā.

Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trests un zoodārzs ir paraugs visai pasaulei, kā mācībās un praksē pavairot apdraudētās sugas nebrīves ap­stākļos, kā tās no jauna atgriezt dabiskajā vidē un aprūpēt, bet tieši šā, viena cilvēka novērojumu, pieredze un apņēmība ļāva teorijai kļūt par praksi. Grāmata stāsta par ievērojamu cilvēku, uzrunā mūs ar viņa darbu fragmentiem, kurus izraudzījusies viņa spējīgā un apņēmīgā atraitne Lī, kas vienmēr bijusi Les Augrēs Manor komandas nozīmīga dalībniece un nu labprāt uzņēmusies turpināt Džerija mūža darbu.

Džerija darbs nav beidzies, un mēs visi saprotam, cik svarīgi turpināt un plaši atbalstīt Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trestu. Arī šī grāmata ir daļa atbalsta.

Viņas Augstība princese Anna, Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības tresta patronese

Pirmo reizi Džeralds Darels mani uzrunāja 20. gadsimta septiņdesmito gadu vidū Madagaskaras dienvidaustrumu mi­sijas nama bēniņos. Misijā biju apmetusies, kad viesuļvētra bija sagrāvusi manu mazo vasaras namiņu. Tajā pašā viesuļ­vētras dienā ar militāru apvērsumu tika gāzta Madagaskaras valdība, nedarbojās nekādi sakaru līdzekļi, starptautiskie lido­jumi bija atcelti, tādēļ man nācās samierināties ar nenosakāma ilguma uzturēšanos šajā valstī, kaut gan tikko biju beigusi savas pusotru gadu ilgās studijas doktorantūrā un dedzīgi vēlē­jos atgriezties mājās. Taču tobrīd es misijas bibliotēkā biju sa­meklējusi "Manu ģimeni un citus zvērus". Atlaidusies salmu cisās, es kopā ar savu tuvāko kompanjonu - augļēdāju sik­spārni - lāktura gaismā lasīju šo grāmatu, un dzīve pēkšņi vairs nešķita tik drūma. Patiesībā Džerija aprakstītā dzīve bija brī­nišķīga - dzīvnieku, saules gaismas un laimes pilna, es smējos bez gala, nepārprotami mulsinādama man pie rokas pieķērušos sikspārni.

Mana nākamā saskarsme ar Džeriju notika divus gadus vēlāk, kad ASV ieguvu akadēmisko grādu. Tolaik jau zināju, ka viņš sarakstījis daudzas grāmatas, kurās ne tikai brīnišķīgi attēlojis visās pasaules malās sastaptos dzīvniekus, bet arī aizkustinoši rāda, kas ar tiem notiek, kad augošā cilvēku populācija kā pai­suma vilnis izposta viņu pasauli. Es ari uzzināju, ka viņš kādā no Normandijas grupas saliņām - Džērsijā - nodibinājis pa­vairošanas patvērumu visapdraudētākajām sugām. Varat iedo­māties manu sajūsmu, kad vairāki profesori nolēma sarīkot viesības par godu izcilā rakstnieka un dabaszinātnieka vizītei universitātē un ielūdza arī mani! Kad mans varonis ienāca is­tabā, visa telpa pēkšņi it kā iezaigojās viņa apbrīnojamās perso­nības spožumā. Tovakar es sarunājos tikai un vienīgi ar Džeriju. Viss pārējais, tā sakot, jau ir vēsture: es aizbraucu uz Džērsiju (kur drīz vien pārliecinājos, cik maldīgs bijis mans priekšstats par salu kā vienu vienīgu apdraudēto sugu pavairošanas cen­tru - lai man piedod draugi salinieki!), iesaistījos Brīvās dabas aizsardzības tresta un zoodārza darbībā, kopā ar Džeriju apce­ļoju Kanādu, Franciju, Kostariku un manu iemīļoto Madagas- karu; kādā Spānijas pilī, Džerijam lūkojoties man pār plecu, pieliku punktu savas doktora disertācijas nobeigumā, un mēs salaulājāmies manu vecāku Tenesī štata mājas dārzā - vijolīšu un meža zemenīšu pilnā maurā, ko ieskāva ziedošas acālijas un kizila krūmi.

Tas viss izklausās pēc skaistas pasakas - vienkārši - tāda tā arī bija, un tā turpinājās. Mēs kopā apceļojām vairākas valstis, sarakstījām vairākas grāmatas un organizējām daudzas televī­zijas pārraides; visas šīs darbības saistījās ar savvaļas dabu un cilvēkiem, kas centās to aizsargāt. Reizumis mēs patvērāmies savā mazajā namiņā Francijas dienvidos - garigā; mēs tur gata­vojām saviem draugiem maltītes ar timiānu un rozmarīnu, kas auga kalnu nogāzēs, vērojām, kā kāpuri pārvēršas tauriņos un kā vāveres pilnām mutēm mielojas ar priežu čiekuriem. Taču mēs allaž atgriezāmies Džērsijā - zoodārzā, Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības tresta galvenajā mītnē, ko Džerijs bija nodi­binājis jau 1963. gadā, - pie mūsu brīnišķīgajiem dzīvniekiem un nepārspējamās komandas, kas tos aprūpēja.

Tomēr neviena pasaka neiztiek bez savas ļaunās raganas, un Džerija pasaulē ļaunums bija dzīvnieku karaļvalstij uzglūnošās briesmas. Kāpēc dzīvniekiem būtu jācieš no cilvēka rokas? Dzīv­niekus, augus, pašus cilvēkus un to dabisko dzīves vidi apdrau­dējusi un joprojām apdraud nevis ļaunprātība, bet gan nezi­nāšana un reizēm mantkārība. Džerijs to saskatīja ātrāk nekā lielākā daļa cilvēku un sāka par to ne tikai runāt, bet arī kaut ko darīt situācijas uzlabošanai.

Vairāk nekā četrus gadu desmitus viņš stāstīja pasaulei par dabas vides krīzi, īpaši tādēļ, ka tā ietekmēja viņa iemīļotos dzīvniekus. Viņš savu organizāciju izveidoja par līderi starp modernajiem zoodārziem, uzskatāmi pierādīdams to nozī­mīgo lomu cīņā par dabas aizsardzību. Viņa iejūsminošie un vērīgie dzīvnieku apraksti iedvesmoja pievienoties cīņai ne­skaitāmus lasītājus - gan jaunus, gan vecus. Daudzi no viņiem šobrīd ir profesionāli dabas aizsardzības speciālisti, citi turpina cīņu ar atšķirīgiem paņēmieniem, kas ir vairāk vai mazāk ie­tekmīgi, taču nekādā ziņā nav mazsvarīgi.

Džerija darbi lielākoties ir autobiogrāfiski, tādēļ man šķita vispareizāk sakārtot tos tādā secībā, kādā tie atspoguļo viņa ne­parasto dzīves gājumu. Protams, tie sarakstīti dažādā secībā un dažādos laikos. Viņš mēdza rakstīt vaļas brīžos uz kuģa, ceļo­dams uz eksotiskām zemēm, vai kad "kurpe spieda" un vaja­dzēja nopelnīt maizi, vai arī tad, kad radās iespēja īstenot kādu no viņa idejām. Taču, pēc manām neprofesionālajām domām, visi darbi ir stilā un meistarībā līdzvērtīgi, tāpēc es nekad ne­pieļāvu domu kārtot Džerija darbus atbilstoši viņa literārajai izaugsmei. Uzskatu, ka viņa neatdarināmais rakstnieka stils pilnā mērā atklājās jau pirmajā publicētajā grāmatā - "Pārpildītais šķirsts" (1953). Patiesībā savu pirmo grāmatu Džerijs sarak­stīja jau bērnībā, dzīvodams Korfu salā, - viņš man stāstīja, ka tas esot bijis stāsts par klinšu kāpējiem, un tajā viņš vienā laidā glābis dažādus ģimenes locekļus no džungļu un tuksnešu briesmām. Šis manuskripts diemžēl kara laikā pazudis, tomēr domāju, ka nav uzskatāms par neglābjamu zaudējumu litera­tūrai, jo Džerijs pēc savas būtības bija daudz vairāk nekā tikai rakstnieks.