Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Ž. RONĪ VECĀKAIS

CĪŅA PAR UGUNI

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1965

A(Fr) Ro 485

No krievu valodas tulkojusi A. Zviedre

Vāku, titulu un priekšlapas zīmējis Māris Ozoliņš

A. O r 1 o v a ilustrācijas

UGUNS NĀVE

Ulamri kā ārprātīgi no ciešanām un pārguruma bēga necaurredzamajā nakts tumsā, visi viņu pūliņi bija veltīgi un nespēja novērst ciltij uzbrukušo nelaimi: uguns bija mirusi!

Viņi uzturēja to pie dzīvības trīs sprostos. Pēc cilts paražas četras sievietes un divi karavīri baroja to augu dienu un nakti.

Pat visgrūtākajos laikos viņi uzturēja uguni pie dzī­vības: sargāja lietū, negaisā un plūdu laikā, nesa pāri upēm un purviem; dienas gaismā zilganīga, naktī asinssarkana — tā nekad nebija atstājusi ulamrus. No tās skaudrā skatiena bēga lauvas, alu lāči, pelēkie lāči, mamuti, tīģeri un leopardi. Tās sarkanie zobi aizsar­gāja cilvēku no plašās, briesmīgās pasaules; tikai pie uguns cilvēks izjuta īstus priekus. Uguns izvilināja no gaļas gardu smaržu, nodedzināja cietas mednieku iesmu smailes un plēsa pušu akmeņus, uzmundrināja cilvēkus biezajos, tumšajos mežos, bezgalīgajā savannā

un dziļajās alās. Uguns bija tēvs, sargātājs un glābējs; bet, izlauzusies no saviem sprostiem un sākusi plosī­ties mežā, tā kļuva vēl briesmīgāka un mežonīgāka par mamutiem.

Un tagad uguns bija mirusi! Ienaidnieks izpostīja di­vus sprostus; trešajā, kas bija palicis neskarts, uguns, ulamriem bēgot, kļuva aizvien vārgāka, sāka bālēt un nespēkā rauties mazāka. Tā bija kļuvusi tik vāja, ka nespēja vairs iekvēlināt pat purva zāli; tā raustījās kā slims dzīvnieks, pārvērtusies mazā, sarkanīgā knislītī, un ikviena vēja pūsma grasījās to nodzēst… un pēc tam uguns pavisam pazuda …

Ulamri, pazaudējuši uguni, bēga pa rudens nakti. Zvaigžņu nebija. Smaga debess noslīga pār smagiem ūdeņiem", pāri bēgļiem pletās aukstu, sastingušu koku zari un zāļu stiebri, un tikai šur tur čabinājās rāpuļi. Tumsa aprija vīriešus, sievietes un bērnus. Ieklausīda­mies savu vadoņu balsīs, ulamri pūlējās atrast sausā­kas, cietākas vietas, brizdami pāri strautiem un pur­viem. Jau trīs paaudzes zināja šo taku. Rītausmā viņi sasniedza savannu. Auksta gaisma strāvoja cauri bal­tajiem mākoņu vāliem. Pāri eļļainajiem, asfaltam līdzī­gajiem ūdeņiem virpuļoja vēja sīpas. Uztūkušas kā strutaini augoņi, šūpojās ūdenszāles, un sastingušas ķirzakas saritinājušās gulēja uz lēpju lapām. Nokal­tušā kokā sēdēja gārnis. Beidzot, rūsganos tvaikos tinu­sies, skatieniem pavērās savanna ar saltā vējā drebo­šiem augiem. Cilvēki atguva drosmi un, izbriduši mel­dru biezokņus, beidzot spēra kāju uz cietas, ar zāli apaugušas zemes. Šeit viņu drudžainais satraukums pēkšņi pierima, cilvēki nogūlās uz zemes un sastinga kā miruši; sievietes panesa visu vieglāk nekā vīrieši, tikai tās, kas bija pazaudējušas purvos bērnus, gaudoja kā vilku mātes; kuras bija izglābušas savus mazuļus, pacēla tos uz augšu, pretim padebešiem. Rītam uz- austot, Faums, ņemot palīgā pirkstus un zarus, pārskai­tīja savu cilti. Katrs zars apzīmēja abu roku pirkstu skaitu. Ciltī bija palikuši dzīvajos četri zari karavīru, vairāk nekā seši zari sieviešu, kādi trīs zari bērnu un daži sirmgalvji.

Vecais Gūns teica, ka esot palicis dzīvs viens vīrie­tis no pieciem, viena sieviete no trim un viens bērns no vesela zara.

Ulamri izjuta, cik smaga ir milzīgā nelaime. Viņi sa­prata, ka ciltij draud bojā eja. Dabas spēki kļu­vuši vēl draudīgāki, un ciltij būs jāklīst pa pasauli no­žēlojamai un neaizsargātai.

Izmisums sagrāba pat vīrišķīgo Faumu. Viņš vairs nepaļāvās uz savām milzīgajām rokām. Viņa lielajā, cietiem sariem apaugušajā sejā, viņa dzeltenīgajās leo­parda acīs vīdēja nāvīgs nogurums, viņš aplūkoja brū­ces, ko bija cirtuši ienaidnieka šķēpi, nolaizīdams asi­nis, kas sūcās no ievainotā pleca.

Viņš pūlējās atsaukt atmiņā kaujas ainu. Ulamri uzsāka cīņu. Faums ar rungu šķaidīja ienaidnieku gal­vas. Ulamriem vajadzēja iznīcināt svešās cilts vīriešus, nolaupīt viņu sievietes, nodzēst ienaidnieka uguni, aiz­dzīt svešiniekus uz savannām un necaurejamiem me­žiem. Bet kas notika īstenībā? Kāpēc ulamri bija me­tušies bēgt, kāpēc sāka brīkšķēt viņu kauli, kāpēc no viņu uzšķērstajiem vēderiem gāzās laukā iekšas, kā­pēc no viņu lūpām izlauzās nāves vaidi, bet nometnē iebrukušie ienaidnieku bari iznīcināja svēto uguni? Tā sev jautāja nogurušais Faums, juzdams plecos nežē­līgu smagumu. Šīs atmiņas viņu satracināja tā, ka viņš locījās kā hiēna; viņš negribēja sakāves, viņš vēl juta sevī pietiekami daudz spēka, drošsirdības un nežē­lības.

Uzlēca saule. Tās spožie stari lija pāri purvam, sil­dīja slīkšņas un žāvēja savannu, kas elpoja rīta līksmē un augu svaigumā. Ūdens tagad vairs nelikās tik smags, nodevīgs un bīstams. Tas dzirkstīja un mirdzēja sudrabā ap zaļganīgi rūsganajām salām, pārklājās ar sīku ņirbu vilnīšu malahītu un pērlēm, uzvizmoja spožām vizlas zvīņām. Cauri kārklu un alkšņu biezokņiem plūda vārā ūdens smarža. Gaismas un ēnu rotaļā mirdzēja ūdens­zāles, baltās ūdensrozes un dzeltenie lēpju ziedi, saulē šūpojās skalbes, zeltenes un bultenes. Biezi saaugušās gundegas ar kuplajām, robotajām lapām un pūkaino zaķkāpostu maurs mijās ar savvaļas liniem, rūgtajām kresēm un rasenēm. Krūmos un meldru biezokņos šaudījās ūdensvistiņas, prīkšķes, tārtiņi un ķīvītes zaļganīgiem spārniem. Mazu, rūsganu līcīšu krastos kā sardzē stāvēja gārņi, uz zemes mēles, spārnus plivinā­damas, draiskojās dzērves, un plēsīgā līdaka medīja līņus. . . Zaļganām uguntiņām dzirkstot, spāres laide­lējās pāri saplaisājušiem lazurīta akmeņiem.

Faums nolūkojās uz savu cilti. Posts nomāca ļaudis kā smags slogs. Cilvēki, dažs dzeltenīgs, dažs asinssar- kans, dažs zaļganīgs kā ūdenszāles, oda pēc drudža un trūdošas miesas. Daži gulēja, saritinājušies kā čūskas, citi izstiepušies kā ķirzakas, bet viens otrs gārdza nā­ves mokās. Brūces vēderā bija kļuvušas melnas un riebīgas, brūces galvā šķita plašākas matos sarecējušo asiņu dēļ. Visiem šiem ļaudīm vajadzēja izveseļoties, jo nāvīgi ievainotie bija gājuši bojā viņā krastā vai arī dabūjuši galu purvājos.

Faums, novērsis savu skatienu no guļošajiem, sāka aplūkot tos, kurus cilts sakāve bija satriekusi vairāk nekā nogurums. Tie bija īsti ulamri — lielām, smagām galvām, zemām pierēm un spēcīgiem žokļiem, rūsganu ādu, spalvainiem ķermeņiem, spēcīgām rokām un kā­jām. Viņu maņu orgāni, sevišķi oža, bija tik labi at­tīstīti, ka ožas smalkuma ziņā viņi sacentās ar dzīv­niekiem. Ulamru skatienos zvēroja drūms niknums. Sevišķi skaistas bija bērnu un jauno sieviešu acis.

Paleolīta ciltis — tā bija cilvēces jaunība, kura ne­kad vairs neatgriezīsies un kuras plaukstošo dzīvības spēku un enerģiju mēs tikai ar grūtībām varam iedo­māties.

Faums pacēla rokas pret debesīm un ievaimanājās.

— Ko iesāks ulamri bez uguns? — viņš iesaucās. — Kā viņi dzīvos savannās un mežos, kas viņus pa­sargās no ziemas tumsas un vējiem? Viņiem būs jāēd jēla gaļa un sūras saknes! Kas sasildīs viņu nosalušās miesas? Iesmu smailes paliks neapdedzinātas. Lauva, zvērs ar asajiem zobiem, lācis, tīģeris un lielā hiēna pa nakti saplosīs viņus! Kurš atnesīs uguni, tas būs Fauma brālis, tas saņems trešo tiesu medījuma un ce­turto tiesu visa kara laupījuma, tas saņems Gamlu — manu meitu un pēc manas nāves būs cilts vadonis!