Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Mamuti nemaz nedomāja par pakaļdzīšanos. Viņi tikai vēl reizi bija pierādījuši savu varenību, savas tie­sības būt par zemes saimniekiem. Rūsganie milži, ap­auguši ar garu, rupju spalvu, ar sarainām krēpēm, barā devās pie ūdens. Viņi dzēra tik alkatīgi, ka līme­nis mazajos ezera līcīšos strauji nokritās.

Cīņas izbiedētie meža iemītnieki no pauguru nogā­zēm nolūkojās mamutu dzeršanā. Arī ulamri, godbijībā sastinguši, vēroja viņus.

Nao salīdzināja savu ceļa biedru vājās rokas, tievās kājas un šaurās krūtis ar mamutu kājām, kas bija tik stipras kā ozoli, ar viņu klintīm līdzīgajiem ķermeņiem. Cik niecīgs un vārgs viņam tagad šķita cilvēks, kas visu mūžu klejo savannā!

Viņš domāja arī par dzeltenajiem lauvām un milzu lauvām, par tīģeriem, kurus varēja sastapt ceļā un kuru ķetnās cilvēks ir vājš un bezpalīdzīgs kā putniņš ērgļa nagos.

3. nodaļa ALA

Bija jau pāri pusnaktij. Mēness, balts kā tīteņu zieds, slīdēja gar mākoņa malu un vēla savus viļņus pār upi un mēmajām klintīm, kuru ēnas krita ezerā. Mamuti bija aizgājuši. Visur valdīja klusums. Tikai retumis garām aizslīdēja kāds rāpulis vai bez trokšņa aizlidoja pūce.

Gavs, kura kārta bija palikt nomodā, stāvēja pie alas ieejas. Jauneklis snauda aiz noguruma, un viņa uzma­nība saspringa tikai tad, kad Viņš sadzirda kaut kādus nejaušus trokšņus, saoda kādu jaunu smaržu vai sa­juta vēja pūsmu. Viņu bija pārņēmis tāds sastingums, kas lika aizmirst visu, izņemot briesmas. Garām pa­skrēja antilope — iztraucētais Gavs pacēla galvu un palūkojās visapkārt: tālumā parādījās kāds drukns si­luets, kas gāzelēdamies nāca tuvāk. Pēc smagiem un tai pašā laikā lunkaniem locekļiem, lielās galvas ar smailu apakšējo daļu, pēc dīvainās līdzības ar cilvēku varēja spriest, ka tas ir lācis. Gavs jau no agrākajiem laikiem pazina alu lāci, šo milzīgo zvēru ar apaļu, izliektu pieri, kurš mierīgi mitinājās savā midzenī un klaiņādams pārtika no augu barības. Tikai ilgstošs bads spieda viņu uzbrukt dzīvniekiem. Turpretim dzīvnieks, kas tuvojās, nelīdzinājās alu lācim. Gavs par to pār­liecinājās pavisam droši, kad zvērs iznāca mēness gaismā: pelēkā'spalva, plakanais galvaskauss, gaita — viss liecināja par gaļas ēdāja dzīvnieka drosmi, ne­žēlību un viltīgumu. Tas bija pelēkais lācis, viens no lielākajiem plēsīgajiem zvēriem. Gavs atcerējās cilts­brāļu stāstus par piedzīvojumiem kalnos. Pelēkais lācis pieveicot sumbru un bifeli un aizstiepjot tos tikpat viegli kā leopards antilopi. Viņa ķetna ar vienu sitienu spējot pārplēst cilvēka krūtis un vēderu, viņš varot savās ķetnās nožņaugt zirgu un nebaidoties ne tīģera, ne rūsganā lauvas. Vecais Gūns domāja, ka pelēkais lācis griežot ceļu tikai milzu lauvam, mamutam un degunradzim. Tomēr Antilopes dēls neizjūta tās pēk­šņās bailes, kas viņu parasti pārņēma, sastopoties ar tīģeri. Ne vienreiz vien viņš bija sastapies ar alu lāci un tāpēc uzskatīja visus lāčus par labsirdīgiem zvē­riem, kam sveša jebkāda viltība. Šīs atmiņas iedroši­nāja jauno karavīru, tomēr drīz vien zvēra izturēšanās modināja viņā aizdomas. Gavs aizskrēja pie vadoņa. Vajadzēja tikai pieskarties guļošajam ar roku, kad slaidais Nao jau iznira no alas tumsas.

— Ko vēlas Gavs? — Nao vaicāja.

Gavs pastiepa roku un rādīja uz paugura virsotni. Vadoņa sejā atspoguļojās izbrīns:

— Pelēkais lācis!

Nao žigli pārlaida acis alai. Tuvumā bija daži ak­mens bluķi, ar kuriem varēja aizsprostot alas ieeju. Nao iedomājās, ka varētu bēgt, bet atkāpšanās bija iespējama tikai gar dzeramo vietu, kur lācis viegli va­rētu viņus notvert. Vienīgais glābiņš bija uzrāpties kokā, jo pelēkais lācis nekāpj kokos, tomēr viņš spēj uzglūnēt cilvēkam zem koka bezgala ilgi, un turklāt tuvumā nebija stumbru ar resniem zariem.

Vai zvērs pamanījis Gavu sēžam pie alas vai arī viņš atgriežas atpakaļ uz savu midzeni pēc ilgas klai- ņāšanas? Kamēr Nao prātoja par to, lācis jau kāpa lejā pa stāvo paugura nogāzi. Te viņš pacēla galvu, ievilka nāsīs valgo gaisu un sāka skriet rikšos. Kareivji jau iedomājās, ka zvērs dodas projām, bet tad viņš apstājās tieši tai vietā, kur visvieglāk bija tikt lejā pa dzegu no klints. Atkāpšanās ceļš nu bija nogriezts. Uz augšu gar upi dzega beidzās, un klinšu sienā ulamri nevarēja uzrāpties, bet uz leju gar upi nāktos skriet pavisam tuvu lācim — viņš pagūtu tikt pāri šaurajai upei un aizšķērsotu bēgļiem ceļu. Atlika vienīgi no­gaidīt, kamēr zvērs vai nu aizies, vai arī uzbruks alai.

Nao uzmodināja Namu, un visi trīs ņēmās aizkraut alas ieeju ar klinšu bluķiem. Mazliet pavilcinājies, lācis nolēma pārpeldēt upi. Viņš nesteigdamies sasnie­dza krastu un uzrāpās augšā uz klinšu dzegas. Zvēram nākot tuvāk, aizvien skaidrāk varēja saskatīt viņa mus­kuļaino ķermeni, mēness gaismā reižu reizēm pamir­dzēja baltie zobi. Nams un Gavs drebēja aiz bailēm. Viņu krūtīs mutuļoja dzīves alkas, bet cilvēka vājuma apziņa aizžņaudza elpu. Arī Nao bija satraukts. Viņš zināja, cik spēcīgs ir šis pretinieks, un saprata, cik īsā laikā lācis var nogalināt visus trīs cilvēkus; viņa bie­zajai ādai un granītcietajiem kauliem naži, cirvji un iesmi gandrīz nekā nevarēja padarīt.

Drīz alas ieeju aizsprostoja klinšu bluķu siena, ne- aizkrauta palika tikai neliela sprauga cilvēka augumā. Pavisam tuvu pienācis, lācis rūkdams nolieca galvu un izbrīnā paraudzījās apkārt. Viņš jau sen bija saodis cilvēkus un dzirdējis viņu sacelto troksni, tomēr ne­pavisam nebija gaidījis, ka midzenis, kur viņš bija mitinājies tik daudz gadu, būs aizsprostots. Zvērs ne­skaidri nojauta sakaru starp midzeņa aizsprostošanu un tiem, kas bija aizņēmuši viņa mājokli. Saodis vājus dzīvniekus, ar kuriem nodomāja pamieloties, lācis ne­izrādīja nekādu apdomību. Viņš vispirms izstaipījās mēness gaismā, izrieza sudrabotās krūtis un pašūpoja smailo purnu. Pēc tam zvērs pēkšņi bez jebkāda iemesla draudoši ierūcās. Satraukumā lācis saslējās pakaļkājās — šajā pozā viņš izskatījās kā milzīgs, spal­vains cilvēks, tikai pārāk īsām kājām un nesamērīgi attīstītu vidukli — un metās uz alu.

Nams un Gavs, paslēpušies alas tumsā, turēja ga­tavībā cirvjus, Leoparda dēls pacēla rungu: viņi gai­dīja, lai zvērs pabāž spraugā savas ķetnas, tad tās varēs nocirst. Tomēr parādījās nevis ķetnas, bet gan milzīga, sapinkātām spalvām apaugusi galva, piere, noslienātas lūpas, asi, balti zobi. Nams un Gavs visā spēkā zvēla ar saviem cirvjiem. Nao atvēzēja rungu, bet zemie alas griesti izjauca sitienu. Lācis ierēcās un atlēca atpakaļ. Viņš pat nebija ievainots, viņa purnu nesārtoja neviena asiņu lāse, tikai žokļu klabināšana un zilganīgi zvērojošie redzokļi vēstīja par apvainotā milzeņa sašutumu. Tomēr viņš saņemto mācību ņēma vērā un tūliņ mainīja taktiku. Apveltīts ar smalku spēju apjaust briesmas, zvērs pavisam labi saprata, ka dažreiz labāk iet apkārt šķērslim, nevis lauzties ar varu. Viņš atzvēlās pret sienu un pagrūda, līdz ak­meņu krāvums salīgojās zem zvēra smaguma. Nu lācis, aizvien stiprāk iekarsdams, sāka strādāt ar ķetnām, pleciem un galvu, gan krita virsū sienai, gan plēsa ak­meņus ar asajiem nagiem. Sameklējis aizsprosto jumā

neizturīgāku vietu, viņš uzgūlās tam virsū ar visu ķer­meņa smagumu. Cilvēki ar savām īsajām rokām ne­varēja šeit viņu aizsniegt. Viņi arī nemaz vairs nemē­ģināja uzbrukt zvēram. Nao un Gavs balstīja sienu, neļaudami lācim to izļodzīt, bet tikmēr Nams pa spraugu viņu vēroja, mērķēdams ar nazi zvēra acī.