Žans Ronī(vecākais): Cīņa par uguni

— Lai tā notiek! — aizsmakušas balsis apstiprināja teikto.

Sievietes, draudīgas ar savu lielo skaitu, briesmīgas ar savu pirmatnējo spēku un jūtu kopību, sauca:

— Gamla piederēs tam, kurš nolaupīs uguni!

Ago izslēja savus spalvainos plecus. Viņš nicināja pūli, tomēr neturēja par vajadzīgu uzsākt strīdu. Pār­liecināts par to, ka pārspēs Nao, viņš cieši nolēma iz­devīgā reizē iznīcināt sāncensi.

Viņa sirdī uzmutuļoja nežēlība.

2. nodaļa MAMUTI UN SUMBRI

Tas bija nākamās dienas rītausmā. Vējš plosīja mā­koņus, bet zemu pār zemi un purviem gūlās sastindzis, smaržīgs, silts gaiss. Debess drebēja kā ezers, kurā šūpojas ūdenszāles, lēpju lapas un bālganie meldri. Rīta blāzma vēla pa debess jumu sārtas putas; tā ple­tās plašumā un izplūda dzeltenās lagūnās, zaļganīgos līčos un rožaina perlamutra upēs.

Ulamri, pagriezušies pret šo milzīgo uguns sārtu, sajuta mostamies dvēseles dziļumos kaut ko cildenu, kas liek dziedāt mazajiem putniņiem savannas zālē un kārklu krūmājos.

Slāpju mocīti, ievainotie vaidēja; kāds miris kara­vīrs gulēja, izstiepis sazilējušos locekļus; nakts dzīv­nieki jau bija apgrauzuši viņa seju. Gūns dziedošā balsī nomurmināja kaut ko žēlabainu. Faums lika ie­sviest līķi ūdenī.

Pēc tam cilts ļaudis uzmanīgi vēroja Ago un Nao, kuri gatavojās doties ceļā un iekarot uguni. Spalvai­nie brāļi bija apbruņojušies ar rungām, cirvjiem, ies­miem un sviežamiem nažiem ar nefrīta un krama smai­lēm galā. Nao, paļaudamies vairāk uz drosmi nekā uz spēku, izraudzījās divus jaunus, izveicīgus kara­vīrus, žiglus skrējējus. Viņi bija apbruņojušies ar cir­vjiem, iesmiem un sviežamiem nažiem. Nao vēl ņēma līdzi apdedzinātu ozolkoka rungu. Viņš turēja šo ieroci par vislabāko un stājās ar to pretī pat lielajiem plēsī­gajiem zvēriem.

Faums vispirms uzrunāja Sumbra dēlu:

— Ago nācis pasaulē agrāk par Leoparda dēlu. Lai Ago pirmais izraugās ceļu! Ja viņš ies uz Lielo upi, Nao pagriezīsies uz purviem, uz rietošās saules pusi… Ja Ago ies uz purviem, Nao pagriezīsies uz Lielo upi.

— Ago vēl nezina savu ceļu, — spalvainais iebilda. — Ago meklēs uguni; viņš var no rīta iet uz upes pusi, bet vakarā — uz purviem. Vai tad mednieks, mežakuilim pēdas dzīdams, zina, kur viņš to nonāvēs?

— Ago var mainīt savu ceļu vēlāk, — iejaucās (luns, ko atbalstīja pūļa rūkoņa, — bet viņš nevar vienā un tai pašā reizē iet uz rietošās saules pusi un uz Lielo upi. Lai viņš pasaka, uz kurieni ies!

Savas tumšās dvēseles dziļumos Sumbra dēls no­jauta, ka viņš pieļaus kļūdu, nevis nepaklausīdams va­doni, bet gan modinādams ar šādu rīcību Nao aizdo­mas. Uzmetis ļaužu baram vilka skatienu, viņš iesaucās:

— Ago ies uz rietošās saules pusi! — un, pamājis brāļiem, devās prom gar purva malu.

Nao tūliņ nesekoja viņa piemēram. Viņš vēlējās vēl­reiz paskatīties uz Gamlu, ciešāk iespiest atmiņā viņas tēlu. Meitene stāvēja zem oša aiz vadoņa, Gūna un citiem sirmgalvjiem. Nao panācās tuvāk; meitene stā­vēja kā sastingusi, vērdamās savannā. Viņas matos bija ievīti bulteņu ziedi un mēnessbālās ūdensrozes; šķita, ka no viņas ādas staro gaisma, vēl spožāka nekā no vizošās upes straumes un no zaļajām koku lapām.

Nao pēkšņi sajuta dzīvības slāpes, trauksmainas, ne­valdāmas alkas, kādas allaž pārņem dzīvniekus un augus. Sirds viņam sāka spēcīgi dauzīties, viņam pie­trūka elpas aiz maiguma un dusmām; ikviens, kas va­rēja šķirt viņu no Gamlas, tagad likās viņam tikpat nīstams kā Mamuta dēli vai cilvēkēdāji.

Viņš pacēla roku ar cirvi un teica:

— Purva meita! Nao vai nu nemaz nepārnāks — viņš pazudīs no zemes virsas, ņems galu ūdenī vai hi­ēnas žokļos, — vai arī atnesīs ulamriem uguni. Viņš atnesīs Gamlai gliemežvākus, leoparda zobus, zilus ak­meņus un sumbra ragus!

Pie šiem vārdiem meitene uzmeta karavīram bērniš­ķīga prieka pilnu skatienu. Taču Faums nepacietībā pārtrauca runātāju:

— Sumbra dēli jau nozuduši aiz papelēm!

Tad Nao devās projām uz dienvidiem.

Augu dienu Nao, Gavs un Nams gāja pa savannu. Tā kuploja pilnā plaukumā; zāles līgojās un gūlās viļ­ņos kā jūra, savanna šūpojās vieglajā vējiņā, plaisāja saules tveicē un izstrāvoja gaisā neskaitāmas smar­žas. Tā bija draudoša un auglīga, vienmuļa savā neap­tveramajā plašumā un tai pašā reizē daudzveidīga.

Šajā zāļu jūrā, starp irbuleņu puduriem un viršu skup- snam, ziedēja asinszāles, salvijas, gundegas un pļavu ķērsas. Vietām zeme bija kaila, klāta akmeņiem, kas atvairīja augu uzmākšanos. Tālāk no jauna nāca bez­galīgi klajumi ar ziedošām malvām, mežrozēm, rudzu- puķēm, sarkano āboliņu un krūmiem.

Pauguri mijās ar ieplaciņām un purviem, kur ņu­dzēja kukaiņi un rāpuļi. Šur tur dīvainas klintis kā mamuti slējās pāri līdzenumam. Vilku un suņu vajātas antilopes un zaķi skraidīja un slēpās garajā zālē. Šau­dījās lielās sīgas un irbes, gaisā lielus lokus meta dzēr­ves un kraukļi. Zirgu un aļņu bari auļoja pāri zaļa­jam līdzenumam, kur gausi klaiņoja pelēkais lācis ar lielā pērtiķa un degunradža paražām, stiprāks par tī­ģeri un tikpat briesmīgs kā milzu lauva. Nao, Nams un Gavs apmetās uz naktsguļu paugura pakājē; viņi vēl nebija nogājuši ne desmito daļu savannas un tika redzējuši vienīgi šalcošos zāles viļņus. Visapkārt pletās līdzenā, vienmuļā stepe. Rietošā saule kusa krēslaina­jos mākoņos. Raudzīdamies uz neskaitāmajiem vakar­blāzmas atspulgiem mākoņos, Nao domāja par mazo uguntiņu, kas viņam jāatkaro. Likās, vajadzētu tikai uzkāpt paugurā, pasniegties ar priežu zaru, lai aiz­degtu to pie rietumos dziestošā ugunskura.

Padebeši satumsa melni. Purpursārtais bezdibenis vēl ilgi kvēloja debesu dziļumā, un cits pēc cita iespulgo- jās mazie, dzirkstošie zvaigžņu akmentiņi. Uzvēdīja nakts elpa.

Nao, pieradis vakaros sakurt ugunskuru, šo gaišo žogu, kas sargāja cilvēkus no tumsas jūras, tagad vēl asāk izjuta savu nespēku un bezpalīdzību. Kuru katru mirkli varēja uzklīst pelēkais lācis un leopards, tīģeris vai lauva, kurus gan tikai retumis varēja sastapt tik tālu savannā; sumbru bars varēja samīdīt vājos cil­vēkus; vilki, sapulcējušies baros, bija tikpat bīstami kā lielie plēsoņi, un izsalkums deva tiem drosmi.

Karavīri apmierināja izsalkumu ar jēlu gaļu. Tas bija bēdīgs azaids; viņiem labāk patika ceptās barības smarža. Nao pirmais uzņēmās palikt nomodā. Ar visu savu būti viņš ieelpoja nakti. Viņš uztvēra tās vissmal­kākās, tikko jaušamās nianses. Viņa redze uztvēra vāji mirdzošos priekšmetus, to blāvās formas un zibošās aprises. Viņa dzirde izšķīra rāmā vēja čukstus, zāles švīkstēšanu, kukaiņu un plēsīgu putnu lidojumu, dzīvnieku soļus un rāpuļu ložņāšanu. Viņš jau iztālēm pazina šakāļa smilkstēšanu, hiēnas smieklus, vilku kaukšanu un ērgļa kliedzienu; viņa nāsis uztvēra brīnišķīgās ziedu smaržas un patīkamo zāles dvesmu, plēsīgo zvēru smirdoņu un rāpuļu riebīgo smaku. Viņa āda tūkstoš veidos uztvēra iespaidus no aukstuma līdz karstu­mam, no mitruma līdz sausumam, vismazāko vēja pār­maiņu. Viņa dzīve bija saplūdusi ar dabas dzīvi.

Sī dzīve bija briesmu pilna. Dzīvībai līdzās aizvien bija iznīcība; dzīvība varēja pastāvēt tikai ar spēku un viltību, nerimstošā cīņā. No katra krūma Nao uz­glūnēja briesmas: asi zobi un nagi, kas varēja viņu saplosīt. Plēsīgo zvēru ugunīgās acis draudēja no nakts tumsas.