Žans Ronī(vecākais): Cīņa par uguni

Tad piecēlās Nao, Leoparda dēls, un teica:

— Lai dod man divus karavīrus veiklām kājām, un es iešu un atkarošu uguni Mamuta dēliem vai cilvēk­ēdājiem, kas medī Lielās upes krastos.

Faums palūkojās uz viņu nelaipnām acīm. Nao bija pats slaidākais no visiem ulamriem, platiem pleciem. Nebija veiklāka un ātrāka karavīra par Nao. Viņš uz­varēja Mu, Mežakuiļa dēlu, kurš spēkā varēja līdzinā­ties Faumam. Faums baidījās Nao un bieži lika viņam darīt pazemojošus darbus, sūtīja projām no cilts un dzina nāves briesmās.

Nao nemīlēja vadoni, bet aizvien iedegās sajūsmā par šmaugo, lunkano, noslēpumaino Gamlu, kuras mati bija biezi kā mežs. Nao bieži paslepus gaidīja viņu kārklu biezokņos, slēpdamies aiz kokiem, vai arī gravā. Gamla iekvēlināja viņā gan maigumu, gan niknumu, dažreiz viņš izstiepa rokas maigiem, lēnīgiem apkam­pieniem, bet dažreiz viņam gribējās uzbrukt Gamlai, kā uzbrūk naidīgo cilšu meitenēm, un notriekt viņu zemē ar rungas sitienu. Tomēr viņš nevēlējās nodarīt meitenei nekā ļauna; ja viņš to apņemtu par sievu, viņš apietos ar to mīlīgi. Viņam nepatika redzēt baiļu izteiksmi cilvēku sejās — tā padarīja cilvēkus svešus.

Citā reizē Faums par Nao vārdiem būtu sanikno­jies. Tomēr nelaime lika vadonim savaldīties.

Varbūt savienība ar Leoparda dēlu varētu noderēt? Ja ne, gan viņš pratīs aizraidīt Nao nāvē. Un, pagrie­zies pret jaunekli, viņš teica:

— Faumam ir tikai viena valoda. Ja tu atnesīsi uguni, tu dabūsi Gamlu bez kāda izpirkuma. Tu būsi Fauma dēls.

Viņš pacēla roku un runāja lēnā, skarbā balsī. Tad viņš pamāja Gamlai.

Viņa drebēdama pienāca tuvāk, pacēlusi savas brī­nišķīgās, valga mirdzuma pielijušās acis. Meitene zi­nāja, ka Nao slepus seko viņai garo zāļu biezokņos, nakts tumsā, un, kad viņš iznira no paslēptuves, it kā vēlēdamies mesties virsū, meitene satrūkās, tomēr daž­reiz jauneklis šķita mīļš: viņa vienā un tai pašā reizē vēlējās, lai Nao nogalinātu cilvēkēdāji un lai viņš uz­varētu un atnestu uguni.

Faums uzlika savu smago roku uz meitenes pleca:

— Kura no cilvēku meitām var līdzināties Gamlai?

Viņa spēj viegli panest uz sava pleca briežu māti, ne­piekusuši iet no saules lēkta līdz saules rietam, paciest badu un slāpes, apstrādāt zvēru ādas un pārpeldēt pāri ezeriem. Viņa dzemdēs veselīgus bērnus. Ja Nao at­nesīs uguni, viņš varēs ņemt Gamlu par sievu, nedo­dams pretim ne cirvjus, ne ragus, ne zvēru ādas, ne gliemežvākus.

Tad pienāca tuvāk Ago, Sumbra dēls, pats spalvai­nākais no ulamriem, pilns iekāres.

-— Ago grib iekarot uguni! Viņš ies kopā ar saviem brāļiem un uzglūnēs ienaidniekiem viņpus upes. Vai nu viņu nonāvēs cirvis vai šķēps, saplosīs tīģera zobi vai milzu lauvas nagi, vai arī viņš atnesīs ulamriem uguni, bez kuras viņi ir vārgi un nespēcīgi kā briedis vai antilope.

Viņa sejā bija redzama tikai mute ar biezajām, sar­kanajām lūpām un slepkavas acis. Viņa druknais stāvs vēl vairāk izcēla garās rokas un platos plecus; viss viņa augums pauda neparastu, nenogurdināmu un ne­žēlīgu spēku. Neviens nezināja viņa spēka robežu, Ago nebija izmēģinājis to ne pie Fauma, ne pie Mu, ne pie Nao, bet visi zināja, ka viņš ir milzīgi stiprs. Viņš ne reizi nebija to pārbaudījis mierīgā cīņā; neviens no tiem, kas bija stājies pretim Ago, nebija spējis tam nekā padarīt. Viņš vai nu sakropļoja, vai nosita savus pretiniekus, aiznesdams līdzi viņu galvaskausus. Viņš dzīvoja tālu no citiem ulamriem kopā ar saviem di­viem brāļiem, tikpat spalvainiem kā viņš pats, un vai­rākām šausmīgā verdzībā nospiestām sievām. Kaut arī ulamri paši bija cietsirdīgi, tomēr Sumbra dēlu ne­žēlība biedēja pat pašus nežēlīgākos. Sumbra dēli mo­dināja ulamros neskaidru neapmierinātību.

Šajā neapmierinātībā pirmo reizi izpaudās kopējo in­terešu apzināšanās, nojaušot tuvas briesmas.

Daudzi ulamri pārmeta Nao, ka viņš nav pietiekami bargs. Šāda vājība, kas piemita draudīgam karavīram, varēja būt pa prātam tikai tiem, kam nebija ne spē­cīgu muskuļu, ne veiklu locekļu.

Faums nīda Ago ne mazāk par Nao, bet vēl vairāk baidījās no viņa. Spalvaino brāļu slēptais spēks viņam likās nepieveicams. Ja kāds no viņiem vēlējās cilvēka

nāvi, tas nozīmēja — visi trīs vēlējās to pašu. Ikvie­nam, kas gribēja iet pret viņiem cīņā, vajadzēja vai nu mirt pašam, vai iznīcināt viņus visus.

Vadonis vēlējās biedroties ar Sumbra dēliem, tomēr viņa pieglaimošanās mēģinājumi uzdūrās brāļu neuz­ticībai. Faums varbūt arī pats bija tikpat nežēlīgs un neuzticīgs kā Ago un viņa brāļi, tomēr viņam piemita arī dažas vadonim raksturīgas īpašības: viņš bija lab­vēlīgs pret saviem piekritējiem, rūpējās par to vaja­dzībām, viņam netrūka drosmes un vīrišķības.

Viņš atbildēja ar rupju vienaldzību:

— Ja Sumbra dēls atnesīs uguni ulamriem, viņš sa­ņems Gamlu bez izpirkuma, viņš būs otrais cilvēks ciltī un vadoņa prombūtnes laikā viņam paklausīs visi kara­vīri.

Ago klausījās, niknumā saviebies. Pavērsis pret Gamlu savu spalvām apaugušo seju, viņš raudzījās meitenē alkatīgi, ar iekāri. Viņa apaļās acis draudīgi zvēroja.

— Purva meita piederēs Sumbra dēlam; ikviens, kas tīkos pēc viņas, tiks iznīcināts.

Nao, šo vārdu sakaitināts, tūliņ pieņēma izaicinā­jumu un sauca:

— Gamla piederēs tam, kurš atnesīs uguni!

— Uguni atnesīs Ago!

Viņi saskatījās. Līdz šai dienai viņiem nebija gadī­jies iegansts ķildai.

Apzinādamies savus spēkus, viņi, nebūdami ne ienaid­nieki, ne draugi, ne reizi nebija sastapušies pat medī­bās. Fauma aicinājums bija radījis viņos naidu.

Ago, kurš vēl vakar pat nepalūkojās uz Gamlu, kad cilts bēga pa savannu, sāka trīcēt pie visām miesām, tikko Faums sāka cildināt meiteni. Viņu pēkšņi sa­grāba kaislība. Viņam šķita, ka jau sen vēlas iegūt šo meiteni. No šā brīža viņš ienīda ikvienu sāncensi un juta šo naidu ar visu savu būtību.

Nao to zināja. Viņš ciešāk satvēra kreisajā rokā cirvi un labajā mednieka iesmu.

Uz Ago aicinājumu tuvāk panācās viņa brāļi, ne vārda nerunādami, drūmi un briesmīgi. Viņi bija ne­parasti līdzīgi Ago, tādi paši rūsgani, sarkanīgu saru kumšķiem apaugušu seju, kā skrejvaboles cietie spārni spīdošām acīm. Viņu veiklība bija tikpat bīstama kā viņu spēks.

Visi trīs, sagatavojušies uz slepkavību, uzglūnēja ik­vienai Nao kustībai. Tomēr karavīri sāka kurnēt. Pat tie, kuri nosodīja Nao par mīkstsirdību pret ienaid­niekiem, nevēlējās viņa nāvi, sevišķi tagad, kad bija gājis bojā tik daudz ulamru. Un bez tam — viņš taču bija apsolījis atnest ciltij uguni! Visi zināja, ka viņš ir izveicīgs kara gaitu viltībās, nenogurdināms kaujā, zina pat vājas uguns liesmiņas glabāšanas noslēpumu un prot uzpūst uguni arī no pelniem. Daudzi ticēja, ka Nao laimēsies.

Tiesa, arī Ago netrūka šim pasākumam vajadzīgās pacietības un viltības, un ulamri saprata, cik labi būtu, ja atnest uguni mēģinātu divi.

Karavīri trokšņodami pietrūkās kājās. Nao piekri­tēji, uzmundrinādami sevi ar kliedzieniem, gatavojās kaujai.

Sumbra dēls nepazina baiļu, tomēr neniecināja arī piesardzību. Viņš atlika kauju. Gūns, Sausie Kauli, iz­teica ļaužu pulka neskaidrās domas:

— Vai tad ulamri grib pavisam pazust no pasaules? Vai tad viņi aizmirsuši, cik daudz karavīru iznīcinājis ienaidnieks un cik aizgājis bojā purvos: no četriem pie dzīvības palicis tikai viens! Ikvienam, kas spēj cilāt šķēpu, cirvi un rungu, ir jādzīvo. Nao un Ago ir stiprākie no vīriem, kas medī mežos un savannā: ja viens no viņiem mirs, ulamri būs vēl vājāki. Purva meita piederēs tam, kurš atnesīs mums uguni. Cilts grib, lai notiek tā!