Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Drīz uzbrucējs atskārta, ka akmens bluķi vairs ne­šūpojas. Šis atklājums, kas nepavisam nesaskanēja ar

zvēra ilgajā mūžā sakrāto pieredzi, viņu ārkārtīgi iz­brīnīja un dzina izmisumā. Lācis pārstāja plosīties, no­sēdās uz pakaļkājām un sāka apošņāt sienu, pieliecis galvu un neuzticīgi šķielēdams. Beidzot atskārtis, ka kļūdījies, lācis no jauna bruka virsū šķērslim ar ķet­nām, plecu un visu augumu. Tomēr akmeņu krāvums nepadevās. Lācis sāka trakot un aizmirsa jebkuru pie­sardzību. Viņu vilināja brīvā sprauga — tā likās vie­nīgā ērtā ieeja alā, un, ārprātīgās dusmās zaudējis jēgu, lācis metās spraugā. Sviestais nazis ieurbās purnā pie pašas acs, taču trakā plosīšanās vairs nebija apturama. Dusmas virda milzīgajā ķermenī, un asinis dzīslās uzmutuļoja aukainās brāzmās — zvērs divkār­šoja savus pūliņus. Siena sagāzās.

Nao un Gavs atlēca dziļāk alā, bet Nams atģidās šausmīgo ķetnu tvērienos. Viņš nemaz nedomāja aiz­sargāties; kā antilope, ko sagrābis panteris, kā zirgs, ko notriecis pie zemes lauva, viņš gaidīja nāvi, rokas nolaidis, plati atplētis muti, galīgi apstulbis. Bet Nao, sākumā apmulsis, ātri atguvās un iekvēlojās tajā cīņas dedzībā, kas rada varoņus. Viņš nosvieda zemē cirvi, uzskatīdams šo ieroci par nederīgu, un abām rokām satvēra zaraino ozola rungu. Pamanījis Nao, lācis pa­meta savu vājo, ķetnās drebošo upuri un metās virsū pretiniekam, kas likās bīstamāks. Tomēr zvērs nepa­guva sagrābt Nao ar ķetnām un zobiem, kad ulamrs jau zvēla ar rungu. Runga bija ātrāka par zvēru. Si­tiens ķēra lāča žokli un nāsis. Aiz sāpēm zvērs ierēcās un apsēdās uz pakaļkājām; otrs Nao zvēliens ķēra ne- iedragājamo galvaskausu. Taču milzīgais zvērs atjē­dzās un metās uzbrukumā. Ulamrs tikko paspēja atlēkt atpakaļ un paslēpties aiz klints stūra, kad lācis visā sparā atsitās pret klinti. Izmantodams zvēra kļūmi, Nao izlēca no paslēptuves un, izkliegdams kaujas saucienu, zvēla ar rungu pa lāča garo mugurkaulu. Nokrakšķēja kauli, un zvērs, jau apstulbis no trieciena pret klinti, sagrīļojās un sabruka pie zemes. Nao, sava spēka skurbināts, ar rungu dragāja zvēra ķetnas un žokļus, kamēr Nams un Gavs uzšķērda lācim vēderu ar cir­vjiem. Kad beidzot aprima milzīgā ķermeņa krampjai­nās trīsas, ulamri klusēdami saskatījās. Tas bija brīniš­ķīgs mirklis. Nao tagad bija kļuvis pats bezbailīgākais, pats spēcīgākais no ulamriem, jo nevienam — ne Fau­mam, ne Go, Tīģera dēlam, ne kādam citam no tiem teiksmainajiem kaujas vīriem, par kuriem stāstīja Guns, Sausie Kauli, nebija izdevies nosist pelēko lāci ar rungu. Šis varoņdarbs uz visiem laikiem iespiedās jauno ulamru atmiņā: tas spārnoja viņu cerības, un viņi stāstīs par to saviem bērniem un bērnu bērniem, ja vien Nams, Gavs un Nao neaizies bojā cīņā par uguni.

4. nodaļa MILZU LAUVA UN TĪĢERIENE

Apritēja vēl vieni mēnessgrieži. Jau sen ulamri bija šķērsojuši savannu, aiziedami arvien tālāk uz dien­vidiem. Tagad viņi gāja pa mežu. Mežs likās bez gala un bez malas. Tikai retumis pagadījās klajumi, ezeri, purvi un klinšu grēdas. Mežs kuploja gan zemās lejās, gan augstos pauguros, tā ka tur bija sastopamas visda­žādākās augu un dzīvnieku sugas. Tur varēja sastapt tīģeri, dzelteno lauvu, leopardu un meža cilvēku, kas dzīvoja vientulīgi kopā ar dažām mātītēm un bija daudz spēcīgāks nekā ulamri. Mežā mitinājās arī hiē­nas, vilki, mežacūkas, dambrieži, kazas, mufloni, de­gunradži ar biezām bruņām un pat izmirstošie milzu lauvas, kas bija sastopami aizvien retāk; šīs sugas izmiršana bija sākusies jau pirms daudziem gadu tūk­stošiem. Tur klaiņoja arī mamuti, koku rāvēji un lau­zēji, postīdami mežu vēl vairāk nekā viesuļvētras vai plūdi.

Šajā baismīgajā mežā barības ulamriem bija papil­nam, tomēr viņi ļoti labi saprata, ka arī paši var kļūt par lielo plēsoņu kārotu laupījumu. Tāpēc viņi gāja uz priekšu, ļoti uzmanīdamies, savirknējušies trijstūrī krietnu gabalu cits no cita, lai varētu pārskatīt pla­šāku apgabalu. Pa dienu viņus no visādām likstām sargāja smalkie jutekļi, turklāt paši niknākie viņu ienaidnieki izgāja medībās tikai ar tumsas iestāšanos. Dienas gaismā plēsīgie zvēri redzēja sliktāk nekā cil­vēks, turpretim cilvēkiem nebija tik smalka oža kā vilkiem. Par laimi mežā, kur laupījuma papilnam, vil­kiem nebija nekādas vajadzības medīt tādus spēcīgus radījumus kā cilvēki. Pats stiprākais plēsonis — alu lācis gandrīz nekad neuzbruka dzīvniekiem, vienīgi liela bada laikā; šis augu ēdājs aizvien prata sameklēt, ar ko mierīgā ceļā, bez cīņas apmierināt savu rijību. Pelēkais lācis, kas tikai nejauši bija sastopams aiz mē­renās joslas robežām, bija viegli pamanāms jau iz­tālēm.

Un tomēr dienas bija pilnas satraukuma, naktis — briesmu. Ulamri sevišķi piesardzīgi izraudzījās vietu naktsguļai, jau ilgi pirms saules rieta iekārtodamies paslēptuvē, bieži pārnakšņoja alās, dažreiz nolīda starp siekstām vai dziļās bedrēs, sakraujot ap savu nakts­mītni visvisādus aizsprostojumus.

Visvairāk ciešanu ulamriem sagādāja uguns trūkums. Tumšajās naktīs, kad nespīdēja mēness, jaunekļiem šķita, ka viņi uz visiem laikiem nogrimuši tumsā, kas uzvēlusi viņu pleciem milzīgu slogu, viņus pavisam aprijusi. Naktī viņi ilgi raudzījās meža biezoknī, it kā cerēdami saskatīt šajā sprostā iemirdzamies liesmu, kas aprij sausus zarus, bet redzēja tikai tālas, mirgojošas zvaigžņu uguntiņas vai zvēru acis. Un tad viņiem uz­mācās bezpalīdzības un vientulības sajūta.

Varbūt ulamru ciešanas būtu mazākas, ja viņi būtu kopā ar savu cilti, ja apkārt trokšņotu ļaužu drūzma, bet tagad sirds sažņaudzās pilnīgā, neizmērojamā vien­tulībā.

Beidzot mežs pašķīrās. Koku jūra palika rietumu pusē, bet austrumos pletās līdzenums ar krūmu brik- snājiem un koku puduriem. Zālaugi cīnījās ar kokiem un krūmiem, un zālei talkā nāca sumbri, brieži, zirgi un mežēzeļi — kulani, apgrauzdami jaunās atvases. Pa līdzenumu starp sudrabotajām papelēm, vītoliem, ap­sēm, alkšņiem un niedrēm tecēja upe, ledāja sakrauto laukakmeņu blāķi bija izslējuši savas rūsganās mugu­ras. Kaut arī vēl bija liela diena, garas ēnas jau gūlās pāri līdzenumam.

Ulamri neuzticīgi vēroja apkārtni — arī te nebija droši; tumsai metoties, šeit, acīm redzot, nāca uz dzer­šanu daudzi plēsīgi zvēri. Tādēļ jaunekļi vispirms stei­dzās pie upes dzesēt slāpes un pēc tam sāka meklēt drošu vietu nakšņošanai. Šur tur izkaisītie klinšu bluķi nevarēja dot pietiekamu patvērumu. Tiesa, dažviet bija akmeņu grēdas, bet viņiem vajadzētu ilgi strādāt, ka­mēr sakrautu akmens aizsprostojumus. Jaunie kara­vīri jau zaudēja dūšu un grasījās atgriezties mežā, kad Nao pēkšņi ieraudzīja ļoti tuvu kopā stāvošus milzīgus klinšu bluķus, no kuriem diviem virsotnes sadūrās kopā, tā izveidojot alu ar četrām ieejām. Pa trim ieejām varēja iespraukties tikai mazāki zvēri — vilki, suņi un panteri, bet pa ceturto —- cilvēks, turpretim lielajiem plēsīgajiem zvēriem — lāčiem, lauvām un tīģeriem eja bija par šauru.

Tā ulamri bija atraduši daudz drošāku patvērumu nekā līdz šim, jo akmens bluķi bija tik smagi un tik cieši sagūluši kopā, ka vesels mamutu bars nespētu tos izkustināt. Alā pavisam droši varēja patverties desmit cilvēku.

Ulamri priecājās par savu atradumu. Pirmo reizi visā ceļojuma laikā viņi varēja mierīgi pārnakšņot, ne­baidīdamies uzbrukuma. Ieturējuši azaidu ar jēlu jauna brieža gaļu un mežā salasītiem riekstiem, viņi izlūkoja apkārtni. Daži dambrieži un kazas skrēja uz dzeramo vietu; kraukļi, griezīgi ķērkdami, pacēlās spārnos; mā­koņos lidinājās ērglis; lūsis slaidā lēcienā uzbruka meža pīlei; kārklājā nedzirdamiem soļiem zagās leopards. Drīz vien pāri savannai klājās ēnas, saule dzisa aiz kokiem kā milzīgs, apaļš ugunskurs; tuvojās brīdis, kad plēsīgie zvēri iziet medībās. Tomēr pagaidām viņus vēl nekur nemanīja.