Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Bazalta akmeņu puskrēslā Nao ar tīksmē smeldzošu sirdi iedomājās savas cilts ugunskuru un liesmas, kas apmirdzēja Gamlas seju. Uzlecošais mēness viņam atgādināja liesmas. No kādas zemes nāk mēness, un kā­pēc tas, tāpat kā saule, nekad nenodziest? Tiesa, daž­reiz tas dilst. Ir naktis, kad tas pārvēršas vājā ugun­tiņā, kas, šķiet, kāpj uz augšu gar mazu zariņu vai zā­les stiebru. Pēc tam tas atkal atdzīvojas. Bez šaubām, kaut kādi neredzami ļaudis to uzmana un laiku pa lai­kam pabaro… Šovakar tas staro pilnā spēkā un spo­žumā. Vakara pusē mēness bija liels un nespodrs, pēc tam, pacēlies uz augšu, kļuva mazāks, tomēr gaisma nepavājinājās, tā kļuva vēl spožāka. Droši vien nere­dzamie cilvēki šodien piemetuši ugunij daudz sausas malkas.

Kamēr Leoparda dēls prāto, nakts dzīvnieki cits pēc cita iziet medībās. Viņu ēnas slīd pa zāli. Nao pamana cirslīšus, lēcējpeles, aguti, akmeņcaunas un zebiek­stes. Parādās alnis; Nao redz viņa tievās, kalsnās kājas, viņa ķermeni zemes un ozola mizas krāsā, ragus, ko viņš atliecis uz muguras. Alnim pa pēdām rikšo vilki smailiem purniem, žiglām kājām. Vēders viņiem palss, mugura un sāni rūsgani, bet pār muguru melna svītra;

druknajā skaustā spēcīgi muskuļi, gaita zaglīga, skatiens nodevīgs. Viņi saoduši alni, bet aļņa jutīgā oža jau sen brīdinājusi to par vilku tuvošanos. Alnis sācis skriet ātrāk, cenzdamies aizsteigties zveriem priekšā. Vilki vajā to pa savannu līdz pat briksnajam. Talaka pakaļdzīšanās ir velta. Vīlušies savās cerībās, vilki lēniem soļiem griežas atpakaļ. Daži rūc un gaudo. Pec tam nāsis no jauna sāk ošņāt gaisu Tuvumā neviena nav, izņemot beigto tīģeri un cilvekus, kas paslēpušies zem akmeņiem. Taču cilvēki ir pārak bīstami pretinieki, bet tīģera gaļa riebīga. Tomēr vilku bars tuvojas beig­tajam zvēram, neapstādamies P ie cilvēku patvēruma.

Sākumā vilki ložņāja apkārt beigtajam tīģerim visai piesardzīgi. Pēc tam paši nepacietīgākie sāka apošņāt tīģera ķermeni, pusatvērto purnu, no kurienes vēl ne­sen bija plūdusi karstā elpa, sāka laizīt asiņainās brū­ces. Tomēr neviens neuzdrīkstējās nomēģināt šo sīvo, smirdošo, indes pilno gaļu, ko varēja sagremot vienīgi hiēnas un maitu lijas.

Pēkšņi vaidi un smiekli samulsināja vilkus. Mēness apmirdzētajā klajumā parādījās sešas hiēnas. Līkām kā­jām, spēcīgām krūtīm un strupiem purniem — viņas rikšoja īsiem lēcieniem. Zvēri gan pieplaka pie zemes, gan lēkāja kā sienāži, izplatīdami šausmīgu smirdoņu. Viņu žokļi bija tikpat stipri kā tīģerim. Hiēnām reti kāds uzbruka: maitu ēdāji dzīvnieki bija par tām vā­jāki, bet. lielajiem plēsoņiem derdzās to smirdoņa. Kaut arī hiēnas apzinājās savu pārākumu pār vilkiem, to­mēr viņas vilcinājās, gan nāca tuvāk, gan kāpās at­pakaļ, laiku pa laikam griezīgi iekaukdamās. Beidzot viss bars metās uzbrukumā. Vilki neizbijās, bet arī ne­mēģināja turēties pretī. Pārliecināti par savu veiklību, viņi gaudodami ložņāja apkārt hiēnām, mānīdami tās projām no tīģera, šķiet, priecādamies, ka var pakaitināt uzbrucējas. Nepievērsdamas uzmanību vilku lēkāšanai, hiēnas, īgni ņurdot, klupa klāt tīģerim. Protams, viņām labāk būtu paticis nevis svaigs līķis, bet gan iepuvusi, tārpaina gaļa, tomēr viņu pēdējais azaids bija pārāk trūcīgs un vilku klātbūtne vēl vairāk iekairināja viņu rijību. Vispirms viņas nogaršoja iekšas, samaldamas tīģera sānus ar saviem briesmīgajiem zobiem, tad izrāva sirdi, plaušas un aknas, pēc tam aso, grubu­ļaino mēli, kas pirmsnāves agonijā bija izkārusies uz āru. Tā bija īsta bauda - rīt beigtā tīģera gaļu, just, ka bads tiek remdets un ka vairs nevajadzes sirot ap­kārt ar tukšu vēderu alkstot pēc laupījuma. Izsalkušie vilki skaudībā vēroja hiēnu dzīres. Vīlušies savās ce­rībās, vilki devās uz klinšu bluķiem, zem kuriem slē­pās cilvēki. Viens no viņiem pat pabāza galvu pa alas caurumu, bet Nao dziļā nicinājumā trieca viņam ar iesmu. Plecā trāpīts, zvērs aizlēca uz trim kājām, želi smilkstēdams. Par atbildi iegaudojās viss bars. Zvēru silueti asāk iezīmējās mēness gaismā, acis iegailējās, uz lūpām parādījās putas, kamēr tievās kājas kārpīja zemi. Izsalkums kļuva nepanesams tomēr, nojauzdami, ka zem akmeņiem slēpjas viltīgi un spēcīgi radījumi, kurus grūti pieveikt, vilki mitējās -ložņāt ap akmeņiem un sapulcējās, lai apspriestu medību gaitas. Daži at­sēdās uz pakaļkājām, izstiepuši purnu kā gaidās, citi satraukumā trinās cits pret citu. Vecie tēviņi, it sevišķi kāds liels vilks gaišu spalvu, dzelteniem zobiem, pie­vērsa sev uzmanību; visi viņu paklausīja, uz viņu lū­kojās, visi ar cienību viņu apošņāja.

Nao nemaz nešaubījās, ka vilkiem ir sava valoda, ka viņi var apspriesties, kā uzglūnēt medījumam, va­jāt un ielenkt laupījumu un sadalīt savā starpā nomedī­tos dzīvniekus. Viņš ziņkārīgi aplūkoja zvērus, cenz­damies uzminēt viņu plānus un nodomus.

Viens pulciņš vilku pārpeldēja pāri upei. Citi izklīda pa briksnāju. Bija dzirdama tikai hiēnu plosīšanās pie beigtā tīģera.

Spožais mēness izdzēsa zvaigznes; mazākās nemaz vairs nevarēja saredzēt, lielās, nogrimstot mēness gais­mas viļņos, zaudēja savu mirdzumu. Mežam un savan­nai pāri klājās dīvains sastingums. Tikai reizēm zilga­najā gaisā bez trokšņa uz saviem mīkstajiem spārniem aizslīdēja ūpis. No purva atskanēja koku varžu kurkstē­šana. Laidelējās sikspārņi.

No jauna iegaudojās vilki. Gaudošana atskanēja vienā laikā pie upes un krūmu biezoknī. Nao nojauta, ka vilki ielenkuši laupījumu. Līdzenumā izskrēja zir­gam līdzīgs dzīvnieks, tikai ļoti šaurām krūtīm un tumšbrūnu svītru par muguru. Tas bija kulans — mežēzelis. Viņu trenca trīs vilki. Viņi skrēja lēnāk par kulanu un, šķiet, nemaz nesteidzās, laiku pa laikam sasaukdamies ar citiem vilkiem, kas uzglūnēja slēpnī. Drīz vien līdzenumā izskrēja viss bars. Kulanu ielenca no visām pusēm. Trīsēdams pie visām miesām, viņš sa­slējās uz pakaļkājām, lūkodams, uz kuru pusi vēl va­rētu glābties. Izlauzties no aplencēju loka varēja tikai uz ziemeļiem, kur rēgojās viens vienīgs vilks. Vajātais dzīvnieks izraudzījās šo ceļu. Vilks, šķietami vienal­dzīgs, vēroja viņa tuvošanos, bet, tikko kulans metās sānis, lai tiktu zvēram garām, vilks šaušalīgi iekaucās. Tūliņ ūz pakalna parādījās vēl trīs vilki.

Mežēzelis, gari un žēli iezviegdamies, apstājās. Vis­apkārt bija nāve. Viņa vieglajam ķermenim nekur ne­bija patvēruma, nekur viņš nevarēja izvairīties no ienaidniekiem. Viņa viltība, viņa žiglās kājas, viņa spēki -—nekas vairs nelīdzēja. Viņš palūkojās visapkārt un skumji iezviedzās, it kā lūgdams žēlastību. Vilki at­bildēja viņam ar niknu kaucienu, vēl ciešāk sadrūzmē- damies lokā. Viņu acīs zvēroja nāve. Vilki centās sa­mulsināt kulanu, baidīdamies no viņa cietajiem na­giem, — tie, kas bija priekšā, izlikās, it kā grasītos klupt kulanam pie rīkles. Bet tā bija viltība, viņi gri­bēja novērst laupījuma uzmanību. Loks savilkās cie­šāk — vilki bija tikai dažu olekšu attālumā. Kulans pēdējo reizi lūkoja glābties. Neprātīgā lēcienā viņš me­tās virsū plēsoņiem, notrieca pie zemes tuvāko vilku, atsvieda sānis otru. Ceļš bija brīvs. Priekšā pavērās skurbinošais savannas plašums. Bet šajā mirklī no sā­niem kulanam uzklupa liels, stiprs vilku tēviņš. Arī citi vilki iecirta miesās savus asos zobus. Izmisumā kulans sāka spert. Viens vilks pārsistu žokli aizlidoja sānis, bet citi jau bija paguvuši ieķerties kulanam rīklē. Pludoja asinis. Nobrīkšķēja kauli. Kulans nogāzās zemē, un vilku bars sakrita viņam virsū, saplosīdams laupījumu dzīvu. Nao redzēja, kā mežēzeļa ķermenis drebēdams un stenēdams cīnījās ar nāvi. Līksmi rūk­dami, vilki plosīja silto miesu un dzēra siltās asinis, pildīdami savus negausīgos vēderus. Vecie vilki, kļu­vuši nemierīgi, pa brīžam paraudzījās uz hiēnu pusi.