Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Debesīs iedegās milzīgas zvaigznes. Drīz pēc tam iezai- gojās Piena Ceļa arhipelags ar tā līčiem, šaurumiem un salām. Gavs un Nams nekad nepievērsa uzmanību debesu spīdekļiem, turpretim Nao tos aplūkoja ļoti uz­manīgi. Viņa tumšā dvēsele alka izprast nakti, tumsu un izplatījumu. Viņš bija pārliecināts, ka vairums zvaigžņu ir milzu ugunskura dzirksteles, kas katru nakti ir citādas, izņemot dažus spīdekļus, kas atgriezās aiz­vien no jauna ar neparastu pastāvību. Bezdarbība, kādā Nao dzīvoja kopš vakarējās dienas, atdeva viņam zaudētos spēkus. Raudzīdamies uz mazajām debesu uguntiņām un melno koku jūru, viņš aizsapņojās un viņa dvēselē modās kaut kas svinīgs, kas viņu vēl jo ciešāk saistīja ar zemi.

Mēness gaisma strūklām lija pār koku zariem, ap­mirdzot milzu lauvu, kas zvilnēja garajā zālē, un tīģe­rieni, kas ložņāja pa savannu, meklēdama laupījumu.

Tīģeriene bija aizgājusi tālu; tagad varētu uzbrukt milzu lauvam, bet Nao nebija pārliecināts par savu ceļa biedru drosmi. Bez tam viņu mocīja lielas slāpes. Nams mocījās vēl vairāk — viņš nekādi nevarēja aizmigt un gulēja tumšajā alā, plati iepletis acis. Nao māca skumjas. Nekad vēl viņš tik asi nebija sajutis atstatumu, kas viņu šķīra no cilts, nekad vēl tik asi nebija izjutis savu vientulību. Viņam rādījās ulamru cilts sievietes.

Aizsapņojies Nao ieslīga tajā nemierīgajā snaudā, ko iztraucē pat mazākais troksnītis. Laiks pamazām ritēja uz priekšu. Nao pamodās tikai tad, kad atgrie­zās tīģeriene. Viņa neatnesa nekādu laupījumu un šķita nogurusi. Milzu lauva piecēlies viņu ilgi apošņāja un tad savukārt aizgāja medībās. Arī viņš kādu laiku slapstījās krūmos upes malā un tad devās uz mežu. Nao sasprindzis vēroja viņa gaitu. Jau vairākas reizes viņš dzīrās modināt biedrus (Namu bija pievārējis miegs), bet ik reizi apdomājās — lauva vēl bija tu­vumā. Beidzot viņš pieskārās jauno karavīru pleciem un, kad tie bija piecēlušies, čukstēja:

— Vai Nams un Gavs ir gatavi kauties?

Viņi atbildēja:

— Antilopes dēls sekos Nao!

— Nams kausies ar nazi un rungu!

Ulamri apskatījās, kur paslēpusies tīģeriene. Tā zvil­nēja turpat netālu, muguru pret klinšu bluķiem pagrie­zusi, tomēr nesnauda. Nao klusītiņām atvēla akmeņus no alas ieejas. Viens cilvēks, bet varbūt arī divi pagūs iznākt no paslēptuves, pirms tīģeriene pievērsīs viņiem uzmanību. Apskatījis ieročus, Nao izbāza ārā nazi un rungu un pēc tam bezgala uzmanīgi izlīda no alas arī pats. Viņam palīdzēja gadījums: vilku gaudošana un meža pūces brēciens noslāpēja vieglo troksni, kas iz­cēlās, ķermenim slīdot pa zemi. Nao jau bija klajumā, kad no alas izspraucās Gava galva. Jaunais karotājs izlienot neveikli piegrūdās akmeņiem, tīģeriene pagrie­zās un stingi nolūkojās ulamros. Tik pēkšņi pārsteigta, viņa vilcinājās ar uzbrukumu, un arī Nams paguva izlīst un piecelties kājās. Tikai tagad tīģeriene, ieņau- dēdamās it kā aicinot, sāka bez steigas tuvoties cilvē­kiem, pārliecināta, ka viņi tai neizbēgs. Ulamri pa tam bija satvēruši savus metamos nažus. Nams un Gavs mērķēja uz tīģerienes ķetnām. Papeles dēls bija sagai­dījis izdevīgu mirkli. Nazis nosvilpa gaisā un ieurbās zvēram plecā. Tīģeriene, šķiet, pat nesajuta sāpes: viņa tikai ierūcās un sāka rikšot straujāk. Nu arī Gavs svieda savu nazi, bet zvērs pasitās sānis un ierocis iecirtās zemē. Tagad bija Nao kārta. Viņš nogaidīja, kamēr tīģeriene būs tikai kādas divdesmit olektis at­statu. Nazis ieurbās viņai pakausī. Tomēr arī šis ievai­nojums neapstādināja tīģerieni. Viņa gāzās virsū cil­vēkiem kā negaiss. Gavs, ievainots krūtīs, pakrita pie zemes. Nao zvēla zvēram ar smago rungu, tīģeriene iekaucās, viena viņas ķetna bija salauzta, un tūliņ arī Papeles dēls uzbruka viņai ar iesmu; apbrīnojami veikli viņa izvairījās no dūriena, piespieda Namu pie zemes un, izslējusies pakaļkājās, grasījās sagrābt Nao. Viņš jau sajuta sejā zvēra karsto, smirdošo elpu, un asie nagi jau pieskārās viņa ķermenim. Runga vēlreiz pa­zibēja gaisā. SitierA galīgi apstulbināja zvēru. Apmul­sumu izmantodams, Nao pārsita zvēram otru ķetnu; tīģeriene sāka griezties riņķī, pūlēdamās noturēties līdzsvarā. Sitieni bira cits pēc cita, kamēr zvērs pakrita pie zemes. Nao varētu tūliņ nosist tīģerieni, taču ceļa biedru ievainojumi darīja viņam raizes. Gavs jau bija piecēlies, un asinis tecēja pāri krūtīm no trim garām brūcēm, Nams apdullināts gulēja pie zemes; viņš nebija ievainots, taču juta stipras sāpes mugurā un nevarēja piecelties. Viņš ar pūlēm atbildēja uz Nao jautāju­miem.

Vadonis vaicāja:

— Vai Gavs var aiziet līdz upei?

— Gavs ies uz upi, — jaunais ulamrs nočukstēja.

Nao nogūlās zemē, pieplaka ar ausi pie zāles un pēc tam ilgi ošņāja gaisu. Nekas nevēstīja par lauvas tu­vošanos. Pēc cīņas slāpes bija kļuvušas nepanesamas. Nao pacēla Namu uz rokām un aiznesa līdz upei. Tur viņš pats krietni padzērās un padzirdināja arī Namu, liedams ar plaukstu mutē ūdeni. Pēc tam viņš gāja atpakaļ uz akmeņiem, nesdams uz rokām Namu un atbalstīdams streipuļojošo Gavu.

Ulamri nemācēja dziedēt brūces; viņi tikai pārklāja ievainojumus ar smaržīgām lapām, paklausīdami kādam dzīvnieciskam instinktam. Nao salūkoja kārklu un piparmētru lapas un, saberzējis tās plaukstās, lika Ga- vam uz krūtīm. Asinis vairs tik stipri netecēja, un likās, ka ievainojums nebūs nāvīgs. Arī Nama sastingums sāka pāriet, kaut gan kājas viņam vēl joprojām bija kā bez dzīvības. Gribēdams uzmundrināt biedrus, Nao teica:

— Nams un Gavs cīnījās dūšīgi.. . Ulamru dēli vi­sur slavinās viņu drošsirdību . . .

Jauno karavīru vaigi sārtojās aiz prieka: viņu vado­nis vēlreiz guvis uzvaru!

— Nao uzvarēja tīģerieni, — Antilopes dēls nočuk­stēja apslāpētā balsī, — Nao nosita pelēko lāci.

— Nav stiprāka karavīra par Nao, — Nams izdvesa.

— Mēs atnesīsim uguni! — Leoparda dēls iesaucās.

Un turklāt piebilda:

— Lauva vēl ir tālu . . . Nao ies meklēt medījumu.

Iedams garām tīģerienei, Nao paraudzījās uz viņu.

Zvērs vēl bija dzīvs. Cīņā neskartās acis, naidā zvē­rodamas, vēroja uzvarētāju. Ievainojumi sānos un mu­gurā bija viegli, turpretim ķetnas tīģerienei bija pa­visam sakropļotas.

Nao apstājās un, domādams, ka tīģeriene viņu sa­pratīs, uzsauca:

— Nao pārsita tīģerienei ķetnas … Viņš padarīja to vājāku par vilku.

Karavīram tuvojoties, zvērs pūlējās piecelties un draudoši rūca. Ulamrs pacēla rungu.

— Nao var nosist tīģerieni, bet tīģeriene nekā nevar padarīt Nao!

Atskanēja neskaidrs troksnis; karavīrs paslēpās ga­rajā zālē. Tās bija briežu mātes, kas bēga no suņiem, kuri gan vel nebija redzami, tikai no tālienes skanēja viņu riešana. Briežu mātes metās ūdeni, bet šai mirklī viena no tām paklupa — Nao mestais nazis iecirtās tās sānos. Paskrējis gabaliņu, Nao panāca ievainoto dzīvnieku un nobeidza ar rungas sitienu. Pēc tam viņš uzmeta medījumu sev uz pleca un teciņus nesa uz pa­slēptuvi, jo sajuta tuvojamies briesmas . . . Tikko viņš paguva iespraukties starp klinšu bluķiem, kad no meža iznāca milzu lauva.

6. nodaļa BĒGŠANA NAKTI

Bija pagājušas sešas dienas pēc cīņas ar tīģerieni. Gava brūces jau bija gandrīz aizdzijušas, tomēr asiņu zuduma dēļ viņš jutās vēl pavisam vārgs. Namam arī vairs nekas nesāpēja, tikai viena kāja joprojām palika stīva. Nao tirdīja nemiers un nepacietība. Ar katru nakti lauva palika projām aizvien ilgāku laiku — vi­ņam vajadzēja sagādāt barību pašam un pabarot arī tīģerieni, un bieži vien abi zvēri cieta badu; viņiem klājās sliktāk nekā vilkiem.