Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Viņām, bez šaubām, mīkstais medījums patiktu daudz labāk nekā tīģera smirdošās paliekas, tomēr hiēnas sa­prata, ka vilki cīnīsies līdz pēdējam elpas vilcienam un neatdos laupījumu, ko bija nomedījuši ar tādām pūlēm, tāpēc viņas bez kurnēšanas grauza tīģera cie­tos kaulus.

Mēness bija uzkāpis augstu augstu debesu velvē. Nao likās gulēt, bet nomodā palika Gavs. Nakts klu- ' sumā varēja saklausīt tāla ūdenskrituma krākšanu. Bet tad pēkšņi no jauna sākās satraukums. Meža biezoknī kāds ierūcās. Iebrikšķējās krūmi, vilki un hiēnas izbi­jušies pacēla augšup asiņainos purnus. Gavs, izbāzis galvu ārā pa spraugu, sasprindzināja dzirdi, redzi un ožu…

Kāds iebrēcās nāves mokās, kāds īsi ierūcās. Pa­šķīrās zari, un milzu lauva iznāca no meža ar dam- briedi zobos. Līdzās viņam iztapīgi zagās jau padevīgā tīģeriene. Abi zvēri devās uz cilvēku paslēptuves pusi. Baiļu pārņemts, Gavs pamodināja Nao. Ulamri ilgi vē­roja abus plēsoņus: milzu lauva plosīja laupījumu ierastiem, plašiem kampieniem, bet tīģeriene, baidīda­mās tam pieskarties, skatījās šķībi uz lauvu tēviņu, tās uzvarētāju. Nao juta, ka drausmīgas bailes sa­žņaudz krūtis un aizrauj elpu.

5. nodaļa

ZEM AKMENS BLUĶIEM

Līdz pat rītausmai milzu lauva un tīģeriene palika turpat uz vietas. Viņi abi snauda pie brieža ģindeņa, pirmo saules staru apspīdēti. Trīs cilvēki, paslēpušies zem akmeņiem, ne acu nespēja novērst no šausmīga­jiem kaimiņiem. Gaiša līksme staroja pār mežu, sa­vannu un upi. Gārņi veda savus mazuļus uz zivju zveju; pīles, nirdamas ūdenī, vizēja kā perlamutrs; pa zāli un koku zariem visur lodāja putni; zvīļojošs atspulgs vēs­tīja, ka garām aizlidojis zivju dzenītis; sīlis lidodams izpleta savus sudrabaini zilganos svārkus ar rūsganiem lāsumiem; zobgalīgā žagata, pļāpādama koka zarā, šū­poja garo asti. Kraukļi ilgi ķērca pie kulana un tīģera skeletiem, līdz vīlušies aizlaidās pie dambrieža pa­liekām. Tur viņiem ceļu aizsprostoja divi nobarojušies pelnu pelēki vanagi. Neuzdrošinādamies lauvas klāt­būtnē pamieloties pie zvēra laupījuma, viņi ilgi laide­lējās tam apkārt, iekām pakampa pa gabaliņam gaļas, pēc tam žigli uzšāvās gaisā un sastinga, līdz lapu bie­zoknī pazibēja vāvere un putni strauji pasviedās uz viņas pusi.

Visapkārt nebija neviena zīdītāja — lauvas smaka turēja tos drošās paslēptuvēs.

Nao nodomāja, ka milzu lauva atgriezies atpakaļ, lai atriebtos par šķēpa dūrieniem. Jaunais ulamrs no­žēloja savu pārsteidzīgo soli. Viņš nešaubījās, ka zvēri spēj saprasties savā starpā un tie pēc kārtas uzraudzīs cilvēku paslēptuvi. Viņam iešāvās atmiņā dažādi stāsti par to, cik viltīgi un neatlaidīgi mēdz būt cilvēka ap­vainoti zvēri. Laiku pa laikam dusmu lēkmē viņš pie­lēca kājās, tverdams pēc rungas vai cirvja. Tomēr pie­sardzība ņēma virsroku; kaut arī Nao bija uzvarējis pelēko lāci, viņš saprata, ka cilvēks ir vājāks par abiem plēsoņiem. Viltība, kas bija palīdzējusi alas puskrēslā, diemžēl nederēja cīņā ar milzu lauvu un tīģerieni. To­mēr viņš neredzēja citas izejas kā vien niknu kauju. Atlika vai nu nomirt badā zem klinšu bluķiem, vai nogaidīt brīdi, kad tīģeriene paliks viena pati. Bet vai viņš varēja pilnīgi paļauties uz Namu un Gavu?

Nao notrīsēja it kā aiz aukstuma, ieraudzījis sev pievērstās jauno karavīru acis. Viņš juta vajadzību viņus uzmundrināt:

— Nams un Gavs izspruka no lāča zobiem, viņi iz­glābsies arī no milzu lauvas nagiem!

Jaunie ulamri pagrieza savas sejas uz šausmīgā pāra pusi.

Nao atbildēja, it kā nolasīdams viņu domas:

— Milzu lauva un tīģeriene jau vienmēr nepaliks kopā. Izsalkums viņus izšķirs. Kad lauva aizies uz mežu, mēs cīnīsimies ar tīģerieni. Nams un Gavs klau­sīs manām pavēlēm.

Vadoņa vārdi iedvesa jaunekļos cerības, un pat nāve viņiem nelikās tik šausmīga, ja viņi cīnīsies plecu pie pleca ar Nao.

Papeles dēls iesaucās:

— Nams paklausīs Nao līdz pašai nāvei!

Otrs karavīrs pacēla uz augšu abas rokas:

— Kopā ar Nao Gavs nekā nebaidās!

Vadonis uzmeta viņiem sirsnības pilnu skatienu. Viņi sajuta jaunu spēku uzplūdus un, nespēdami izteikt savas jūtas vārdos, izkliedza kaujas saucienu, vici­nādami cirvjus. Zvēri no kliedzieniem uztrūkās un nodrebēja, bet ulamri, viņus izaicinādami, kliedza vēl stiprāk; plēsoņi atbildēja ar rēcieniem. Un tad atkal iestājās klusums. Saule pagriezās uz meža pusi. Plēsoņi bija no jauna iesnaudušies, un sīkie dzīvnieki zagšus steidzās uz upi, vanagi bez bailēm knābāja brieža paliekas. Ziedu vainagi tiecās pretim saulei. Zeme bija pilna varenas, krāšņas dzīvības, kas šķita aptveram pašas debesis. Visi trīs cilvēki pacietīgi gaidīja. Nams un Gavs laiku pa laikam iesnaudās. Nao pārdomāja bēg­šanas plānus. Viņiem bija vēl mazliet gaļas, bet viņus sāka mocīt slāpes: tās kļūs neizciešamas tikai pēc da­žām dienām.

Krēslai metoties, milzu lauva pamodās un piecēlās kājās. Pametis skatienu uz klinšu bluķiem, viņš pār­liecinājās, ka ienaidnieks nekur nav aizbēdzis. Pazīs­tamā cilvēku smaka atmodināja viņā atriebības instinktu, viņš nikni iešņācās, apgāja apkārt cilvēku paslēp­tuvei un appētīja spraugas. Atcerējies, ka ala nav pie­ejama un no turienes šaujas ārā asi nagi, viņš mitējās ložņāt apkārt akmeņiem un apstājās pie brieža kauliem, ko vanagi bija pavisam apknābājuši. Tīģeriene jau bija tur. Kopā viņi aprija mielasta paliekas. Paēdis lauva pagrieza uz tīģerienes pusi savu lielo, rūsgano galvu. Viņa skatienā staroja maigums. Tīģeriene atbildēja ieņaudēdamās, izstiepusi savu lunkano ķermeni zālē. Lauva paberzēja purnu pret draudzenes muguru un nolaizīja to ar savu lokano, raupjo mēli. Viņa ļāvās lauvas glāstiem, pa pusei pievērusi acis, pēc tam pēkšņi pietrūkās kājās un izslējās draudošā pozā. Lauva ierūcās klusu, glāsaini. Tīģeriene sāka draiskoties, mez­dama līkumus zālē un locīdamās kā milzu čūska, slēp-

dāmās krūmos un no jauna izskriedama klajumā milzī­giem lēcieniem. Rūsganie atspulgi padarīja viņu līdzīgu dejojošai liesmai. Lauva, sākumā nekustīgi sastindzis, sāka zagties tuvāk tīģerienei ar savām milzīgajām ķet­nām; viņa acis iespulgo jās gluži kā saule. Tīģeriene ieslīdēja biezoknī, un lauva sekoja viņai, pieplakdams pie zemes.

Ieraudzījis, ka zvēri pazuduši, Nams teica:

— Viņi ir projām, nu jāiet uz upi.

— Vai tad Namam vairs nav ne dzirdes, ne ožas? — Nao iebilda. — Vai varbūt viņš domā, ka var paskriet ātrāk par milzu lauvu?

Nams nokāra galvu. Ošu biezoknī atskanēja apslā­pēts vaids. Jauneklis saprata, ka briesmas tagad ir tik­pat tuvas kā dienu, kad zvēri gulēja tepat blakus cil­vēku paslēptuvei. Tomēr kaut kāda cerība vēl mājoja ulamru sirdīs. Milzu lauva un tīģeriene, sākuši dzīvot kopā, jo stiprāk sajutīs vajadzību pēc sava midzeņa. Lielie plēsīgie zvēri reti kad pārnakšņo zem klajas debess uz kailas zemes, it sevišķi lietainajā gadalaikā.

Kad saules ugunskurs bija nogrimis tumsā, cilvēkiem uzmācās tās neizprotamās skumjas, ko krēslas stundās izjūt visi zālēdāji dzīvnieki. Bailes vēl pieauga līdz ar ienaidnieku atgriešanos. Lauvas gaita bija gausa un rāma, gandrīz smagnēja, bet tīģeriene vijās ap viņu ar drausmu jautrību. Krēslai sabiezējot, līdzenumā ska­nēja izsalkušo zvēru rūkšana. Viņi ložņāja ap ulamru paslēptuvi, snaikstīdami niknos purnus ar zaļganajām acīm. Milzu lauva uzmanīja alu, pietupies uz pakaļ­kājām, bet viņa draudzene devās uz upi uzglūnēt dzīv­niekiem, kas ies padzerties.