Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Tīģeriene pamazām atveseļojās; viņa tagad kustējās tik gausi, ka Nao pat nepūlējās izvairīties no viņas. Viņš vairs netaisījās nosist tīģerieni, jo pūles, gādājot viņai barību, novārdzināja lauvu un arvien vairāk pa­garināja viņa prombūtnes laiku. Ulamri un tīģeriene pamazām sāka mazliet pierast viens pie otra. Pirmajās dienās, parādoties cilvēkam, ievainoto dzīvnieku pār­ņēma niknums un bailes. Izdzirdusi cilvēka balsi, kas nemaz nelīdzinājās citu zvēru rēcieniem un kaucieniem, tīģeriene pacēla galvu un atņirdza zobus.

Nao, vicinādams rungu vai paceldams cirvi, atkār­toja:

— Ko nu tagad līdz tīģerienei nagi? Nao var viņai izsist zobus ar rungu, var uzšķērst vēderu ar iesmu. Tīģeriene ir tikpat bezspēcīga kā briedis vai antilope!

Tomēr pamazām tīģeriene pierada pie viņa valodas skaņām un ieročiem. Atmiņas par sitieniem vairs nebiedēja viņu. Cilādams rungu, Nao nekad vairs ne- sita tīģerienei, tāpēc tā pārstāja baidīties viņa draudu. Turklāt tīģeriene saprata, ka cilvēks ir bīstams preti­nieks, un, cienīdama viņa spēku, vairs neuzskatīja viņu par medījumu. Galu galā tīģeriene sarada ar cilvēkiem, bet pieradums dzīvniekiem ir līdzvērtīgs simpātijām.

Nao nenožēloja, ka atstājis plēsoņu pie dzīvības; viņa uzvara līdz ar to kļuva vēl spožāka un tās slava ilgāka. Viņš pat sajuta zināmu pieķeršanos uzvarēta­jam ienaidniekam.

Drīz vien Nao sāka staigāt uz upi divatā ar Gavu. Remdējuši savas slāpes, viņi nesa ūdeni, ko padzerties, Namam tāss traukā. Piektās dienas vakarā arī tīģeriene kaut kā bija aizvilkusies līdz upes malai, bet viņa nevarēja aizsniegt ūdeni, jo krasts bija stāvs. Nao un Gavs sāka smieties par viņu.

Leoparda dēls teica:

— Pat hiēna tagad ir stiprāka par tīģerieni. Pat vilki viņu varētu saplosīt!

Tad, pasmēlis ar tāsi ūdeni, viņš dižodamies nolika to tīģerienei priekšā; viņa vieglītiņām pieskārās ūde­nim un sāka lakt. Tas ulamriem tā iepatikās, ka Nao vēlreiz atkārtoja šo rotaļu. Pēc tam viņš zobodamies uzsauca:

— Tīģeriene vairs neprot dzert no upes!

Viņš lepojās ar savu varu pār plēsoņu.

Astotajā dienā Nams un Gavs jutās pietiekami spē­cīgi, lai turpinātu gājienu. Nao gatavojās uz bēgšanu nākamajā naktī. Nakts tuvojās valga un tveicīga. Sar­kanās saulrieta ugunis ilgi kvēloja debesīs; zāle un koku zari slīga uz leju, mirkstot smalkajā lietū; lapas krita lejup, čabēdamas kā viegli spārni vai kukaiņi. No meža dziļumiem un drebošajiem krūmājiem atska­nēja izsalkušo zvēru vaidi, bet tie, kuri nebija izsal­kuši, ievilkās savos midzeņos.

Pēc pusdienas milzu lauva bija pamodies, trīcēdams aiz aukstuma. Viņš atcerējās alu, kur bija mitinājies pirms plūdiem. Viņš bija sācis meklēt midzeni, atradis dziļu bedri un apmeties tajā uz dzīvi kopā ar tīģerieni. Tomēr tas nebija nekāds īsts midzenis.

Nao cerēja, ka lauva šajā naktī, iedams medīt, mek-

lēs sev kādu citu patvērumu. Zvērs būs ilgi projām. Ulamri pagūs pārpeldēt pāri upei, un lietus padarīs bēgšanu vieglāku — izdzēsīs pēdas zemē, noskalos pēdu smaku, un lauvam būs grūti vajāt bēgļus.

Drīz pēc tumsas uznākšanas plēsonis devās meklēt medījumu. Vispirms viņš izsiroja tuvāko apkaimi, pēc tam, pārliecinājies, ka tuvumā nekā nenomedīs, aiz­gāja dziļāk mežā.

Nao gaidīja, viņš baidījās pievilties, valgo augu smar­žas nomāca zvēru smakas, lapu čabēšana un lietus šalkšana izkliedēja skaņas. Beidzot Nao deva zīmi sa­viem biedriem un pirmais izlīda no alas. Nams un Gavs turējās viņam katrs savā pusē, viens pa labi, otrs pa kreisi. Tā varēja vieglāk uzzināt, vai nedraud briesmas. Vispirms vajadzēja pārpeldēt pāri upei. Sa­vos agrākajos gājienos pa lauvas prombūtnes laiku Nao bija atradis braslu, pa kuru varēja aizbrist līdz upes vidum; pēc tam vajadzēja peldēt uz klinti pretējā krastā, un tur no jauna varēja sasniegt ar kājām upes dibenu un brist brišus. Pirms ieiešanas ūdenī ulamri centās sajaukt savas pēdas; viņi staigāja gar krastu šurpu turpu, mezdami cilpas, un apstājušies ilgi mīņājās uz vienas vietas. Lai noslēptu to vietu, no kurienes sāks brist pāri upei, viņi aizpeldēja līdz tu­rienei peldus.

Izkāpuši otrā krastā, viņi no jauna sāka jaukt pēdas, mezdami visādus līkumus un garas cilpas. Tikai no­gājuši kādas trīssimt vai četrsimt olektis, viņi atmeta jebkuru piesardzību un turpināja savu ceļu taisnā vir­zienā.

Kādu laiku viņi gāja klusēdami, pēc tam Nams un Gavs sāka sasaukties. Nao vērīgi klausījās. Tālumā at­skanēja rūkšana un atkārtojās trīs reizes, ilgstošas ņau­dēšanas pavadīta.

Nams teica:

— Tas ir milzu lauva!

— Iesim ātrāk, — Nao iečukstējās.

Viņi nogāja vēl kādus simt soļus, bet nekas netrau­cēja naksnīgo klusumu. Pēc tam zvēra rūkšana atska­nēja tuvāk.

— Lauva ir uz upes krasta!

Ulamri paātrināja soļus. Nu cits citam sekoja saraus­tīti, griezīgi, niknuma un nepacietības pilni rūcieni. Ulamri saprata, ka zvērs tagad skraida pa viņu sajauk­tajām pēdām.

Nonākuši savannā, viņi saplūca zāli un, nometuši zāles klēpjus zemē savā priekšā, soļoja pa tiem uz priekšu, bet zāli aiz sevis atkal sagrabstija kopa. Ta bija viņu kara viltība, kas varēja maldināt pašu jutīgāko zvēru. Viņu sirdis sitās krūtīs kā dzeņa knābis pret koka mizu. Viņi jutās vāji un neaizsargāti šajā nomācošajā tumsā. Tomēr šī pati tumsa paslēpa viņus no plēsoņu skatieniem. Ja arī lauva pārpeldētu pāri upei, viņš ulamru viltības dēļ galīgi pazaudētu bēgļu pēdas.

Šausmīgs rūciens pāršķēla klusumu; Nams un Gavs pieskrēja pie Nao.

— Lielais lauva ir šajā krastā! — Gavs čukstēja.

— Ejiet uz priekšu! — Nao pavēlēja. Pats viņš ap­stājās un pieplaka ar ausi pie zemes.

Piecēlies viņš iesaucās:

— Lauva vēl ir uz otra krasta!

Draudīgā rūkšana sāka pierimt, acīm redzot, plēsonis mitējās viņus vajāt un aizgāja uz ziemeļiem. Briesmas bija garām, ceļš brīvs. Pelēkais lācis šajās zemajās vie­tās bija reti sastopams, bet panteri un leopardi nebija bīstami trim drosmīgiem karavīriem. Viņi soļoja ļoti ilgi. Lietus bija mitējies, migla izklīdusi, bet visu ap­kaimi joprojām klāja necaurredzama tumsa. Biezi mā­koņi aizsedza zvaigznes. Tumsā mirdzēja tikai satrunē­jušo koku praulu vājais spīdums. Nakts klusumā ieel- sojās kāds dzīvnieks, un bija dzirdams, kā pa zemi slīd viņa ķetnas.

Ulamri pa reizei apstājās, lai ieklausītos trokšņos un paostu gaisu. Nams un Gavs galu galā sāka pagurt. Nams juta sāpes visos locekļos, Gavam bija iekaisušas rētas. Vajadzēja meklēt kādu paslēptuvi. Tomēr ulamri nogāja vēl daudz olekšu, gaiss kļuva miklāks, un uz­pūta vēss vējš. Kaut kur tuvumā bija lieli ūdeņi. Viss šķita klusu. Tikai šad tad viegls troksnis liecināja, ka garām paskrien kāds neliels dzīvnieks, un pazibēja tā tumšais siluets. Nao izraudzījās paslēptuvei vietu pie milzīgas melnās apses. Koks gan pavisam vāji sargāja viņus no lielajiem plēsīgajiem dzīvniekiem, bet kā lai nakts tumsā sameklē drošāku patvērumu? Sūna bija slapja, zeme auksta. Tomēr tas ulamriem nemaz ne­kaitēja. Viņi, tāpat kā lāči un mežacūkas, viegli pa­cieta laika pārmaiņas un aukstumu. Nams un Gavs, izstiepusies uz zemes, tūliņ iekrita dziļā miegā, bet

Nao palika nomodā. Viņš nejutās piekusis, jo bija labi atpūties alā zem klinšu bluķiem. Pieradis pie gariem gājieniem, darba un cīņām, viņš nolēma palikt sargos visu nakti, lai Nams un Gavs labāk atspirgtu.