Sūzena Kolinsa: Spēle ar uguni

Es sakļauju pirkstus ap termosu, kaut arī tējas siltums jau sen ir izgarojis saltajā gaisā. Mani muskuļi aukstumā ir pavisam sastinguši. Ja tagad parādītos savvaļas suņu bars, man būtu maz izredžu uzrāpties kokā ātrāk, nekā viņi uzbruktu. Vajadzētu celties un kustēties, un izlocīt stīvos locekļus. Bet es sēžu tik nekustīga kā klints zem manām kājām, līdz mežu sāk izgaismot rītausma. Es neko saulei nevaru padarīt. Varu tikai bezpalīdzīgi noskatīties, kā tā ievelk mani dienā, no kuras pienākšanas es baidos jau vairākus mēnešus.

Pusdienlaikā visi jau būs pie manas jaunās mājas Uzvarētāju ciematā. No Kapitolija Divpadsmitajā apgabalā būs sabraukuši žurnālisti, televīzijas operatori un pat mana kādreizējā pavadone Efija Trinketa. Interesanti, vai EPijai joprojām būs tā pati rozā parūka vai arī viņa par godu Uzvaras turnejai būs izgreznojusies kādā citā nedabiskā krāsā. Mani vēl gaidīs apkalpotāji, kas garajā braucienā ar vilcienu gādās par katru manu vajadzību. Komanda, kas mani izdaiļos publiskajiem uznācieniem. Mans stilists un draugs Sinna, kas radīja brīnišķīgos tērpus, kuru dēļ Bada Spēļu skatītāji mani vispār pamanīja.

Ja man būtu teikšana, es mēģinātu Bada Spēles aizmirst pavisam. Es nekad par tām nerunātu. Izliktos, ka tas viss bija tikai slikts sapnis. Bet Uzvaras turnejas dēļ tas nav iespējams. Turneja ir stratēģiski ieplānota pa vidu starp ikgadējām Spēlēm, un tādējādi Kapitolijs gādā, lai šausmas vienmēr ir svaigas un jūtamas. Apgabalos ir ne tikai katru gadu piespiedu kārtā jāatceras, ka Kapitolijs valda pār mums ar dzelzs dūri, mums liek to vēl arī svinēt. Un šogad viena no šova zvaigznēm esmu es. Man būs jābrauc no viena apgabala uz nākamo, jāstājas gavilējoša pūļa priekšā, kurš patiesībā mani ienīst, un jālūkojas to ģimeņu sejās, kuru bērnus esmu nogalinājusi…

Saule neatlaidīgi turpina savu gaitu, un es piespiežu sevi piecelties kājās. Visas locītavas protestē, bet kreisā kāja ir tā notirpusi, ka es to sāku just tikai pēc vairāku minūšu gājiena. Esmu sabijusi mežā trīs stundas, bet manas rokas ir tukšas, jo neesmu īsti mēģinājusi kaut ko nomedīt. Manai mātei un mazajai māsai Primai tas vairs nav svarīgi. Viņas var atļauties nopirkt gaļu pilsētas skārni, kaut arī nevienam tā negaršo labāk par svaigu medījumu. Bet mans labākais draugs Geils Hautorns un viņa ģimene ir atkarīgi no šodien nomedītā, un es nedrīkstu viņus pievilt. Sāku mest loku, kura apiešanai man vajadzēs pusotru stundu un kurš ir jāiziet, lai pārbaudītu visas mūsu izliktās cilpas. Agrāk, kad vēl gājām skolā, mums pēcpusdienās pietika laika pārbaudīt sagatavotos slazdus, pamedīt, savākt kādus augus un tikt atpakaļ uz pilsētu, lai guvumu iztirgotu. Bet tagad Geils strādā ogļu raktuvēs, turpretī man nav darāms vispār nekas, tāpēc šo pienākumu esmu uzņēmusies es.

Patlaban Geils jau ir atzīmējies raktuvēs, aiz muguras ir šaušalīgais brauciens liftā zemes dzīlēs, kur viņš ar cirtni skalda rūdu. Es zinu, kā tur lejā ir. Skolā mums katru gadu bija jādodas ekskursijā pa raktuvēm, jo tas piederējās pie apmācības. Kad biju maza, tas likās vienkārši nepatīkami. Raktuvēs ir biedējoši šauri tuneļi, smacīgs gaiss un žņaudzoša tumsa visapkārt. Bet pēc tam, kad mans tēvs un vēl vairāki ogļrači gāja bojā sprādzienā, es gandrīz nespēju iekāpt liftā. Ikgadējā ekskursija man kļuva par dziļu baiļu avotu. Divas reizes, to gaidot, kļuvu tik slima, ka māte paturēja mani mājās, jo domāja, ka esmu saķērusi gripu.

Es domāju par Geilu, kurš pa īstam mundrs jūtas tikai mežā, svaigā gaisā, saules gaismā un pie tīra, tekoša ūdens. Nezinu, kā viņš tur var izturēt. Nē, vispār… es zinu gan. Viņš iztur tāpēc, ka tā var paēdināt savu māti, divus jaunākos brāļus un māsu. Un man ir kaudzēm naudas, vairāk nekā pietiekami, lai pabarotu mūsu abu ģimenes, bet viņš nepieņem ne grasi. Viņam pat nākas grūti ļaut man gādāt gaļu, kaut arī pats noteikti parūpētos par manu māti un Primu, ja es būtu nogalināta Spēlēs. Es gan saku, ka patiesībā viņš man izdara pakalpojumu, ka sajuktu prātā, ja visu dienu tikai laiskotos. Bet es, vienalga, nekad nenesu medījumu tad, kad viņš ir mājās. Tas ir viegli, jo viņš strādā divpadsmit stundas dienā.

Tagad mēs ar Geilu tā pa īstam redzamies tikai svētdienās, tad satiekamies mežā un kopā medījam. Svētdiena joprojām ir labākā diena visā nedēļā, bet nav tāpat kā agrāk, kad mēs varējām stāstīt viens otram visu. Spēles pat to ir sagandējušas. Visu laiku ir cerība, ka pēc kāda laika starp mums abiem atkal būs tāda nepiespiestība kā senāk, bet dziļi sirdī es zinu, ka tas ir veltīgi. Atpakaļceļa vairs nav.

Cilpās es atrodu brangu ķērienu — astoņus zaķus, divas vāveres un bebru, kas ir iepeldējis kaut kādā Geila izdomātā stiepļu uzpariktē. Ar cilpām Geils dara īstus brīnumus: viņš savij tās ap noliektām koku atvasēm tā, lai medījumu nevarētu aizsniegt plēsēji, iestiprina bluķus uz smalkiem zariņiem, prot nopīt grozus, no kuriem neviena zivs nevar izsprukt. Es eju uz priekšu un, uzmanīgi uzstādīdama atpakaļ katru slazdu, domāju, ka nekad nespēšu iegūt viņa līdzsvara sajūtu un instinktīvo nojautu par to, kurā vietā medījums šķērsos taku. Viņam tā nav tikai pieredze. Tas ir dabas dots talants. Tieši tāpat es varu izšaut uz dzīvnieku gandrīz pilnīgā tumsā un nogalināt to ar vienu vienīgu bultu.

Kad es nokļūstu atpakaļ pie žoga, kas iekļauj Divpadsmito apgabalu, saule jau ir krietnā gabalā. Kā vienmēr, brīdi ieklausos, bet nodevīgā zumēšana, kāda rodas, elektriskajai strāvai plūstot pa stieplēm, nav saklausāma. To var dzirdēt ļoti reti, kaut arī teorētiski žogam visu laiku vajadzētu būt zem sprieguma. Es izlokos pa caurumu žoga apakšmalā un izlienu Pļavā, kas ir tikai akmens sviediena attālumā no mājām — manām vecajām mājām. Mēs drīkstējām tās paturēt, jo tas ir manai mātei un māsai oficiāli noteiktais miteklis. Ja es uz līdzenas vietas nomirtu, viņām būtu tur jāatgriežas. Bet pašlaik abas laimīgi dzīvo jaunajā mājā Uzvarētāju ciematā un es esmu vienīgā, kas izmanto zemo, šauro būdiņu, kurā uzaugu. Tās ir manas īstās mājas.

Es ieeju tur, lai pārģērbtos. Nomainu tēva veco ādas jaku pret smalku vilnas mēteli, kas man plecos vienmēr liekas par šauru. Atstāju tepat savus mīkstos, novalkātos mednieces zābakus un apauju kaut kādas fabrikā ražotas kurpes, kas, pēc mātes domām, ir piemērotākas meitenei ar manu stāvokli sabiedrībā. Loku un bultas esmu jau noglabājusi mežā kādā izdobtā baļķī. Kaut arī laika nav daudz, atļaujos dažas minūtes pasēdēt virtuvē. Bez uguns pavardā un galdauta uz galda tā izskatās pavisam pamesta. Ir žēl savas vecās dzīves šajā būdiņā. Mums gāja ļoti grūti, bet es zināju, kur ir mana vieta un kādi ir mani pienākumi mūsu cieši savītajos likteņos. Es vēlos, kaut varētu atgriezties tajos laikos, jo atskatoties toreizējā dzīve liekas droša salīdzinājumā ar manu tagadējo, kad esmu tik bagāta un tik slavena un mani tik ļoti ienīst Kapitolija varasvīri.

Manu uzmanību novērš ņaudieni pie durvīm. Atveru tās un ieraugu Gundegu, Primas veco, noplukušo runci. Kaķim jaunā māja patīk tikpat maz kā man, un tas vienmēr no turienes aiziet, kad mana māsa ir skolā. Mēs nekad neesam viens otram īpaši patikuši, bet nu mums ir kaut kas kopīgs. Ielaižu runci mājā, iedodu nedaudz bebra tauku un pat mazliet pakasu šim starp ausīm.