Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

— Tu esi drausmonis, tu taču pats to zini, vai ne? — es viņam jautāju. Gundegs ar purniņu baksta manu plaukstu, prasot vēl vairāk glāstu, bet mums ir jāiet. — Nāc nu.

— Es paceļu kaķi vienā rokā, maisu ar medījumu — otrā un iznesu ārā. Dzīvnieks izraujas un nozūd zem kāda krūma.

Kurpes, krakšķinādamas ogļu atlūzas, kas klāj ielu, berž kāju pirkstus. Iedama pa šaurām šķērsieliņām un pāri pagalmiem, es jau pēc dažām minūtēm esmu pie Geila mājas. Viņa māte Heizella ierauga mani pa logu, aiz kura līkņā pie virtuves izlietnes. Viņa noslauka rokas priekšautā un nozūd, lai atvērtu durvis.

Man Heizella patīk. Es viņu cienu. 7ajā sprādzienā, kurā gāja bojā mans tēvs, dzīvību zaudēja arī viņas vīrs, un Heizella palika viena ar trim puikām un vēl mazuli, kam vajadzēja piedzimt kuru katru dienu. Nepagāja ne nedēļa pēc dzemdībām, kad viņa jau sāka staigāt apkārt, meklēdama darbu. Uz raktuvēm viņa doties nevarēja, jo bija jāpieskata zīdainis, bet viņai izdevās dabūt veļu mazgāšanai no dažiem pilsētas tirgoņiem. Četrpadsmit gadu vecumā par ģimenes galveno apgādnieku kļuva Geils, vecākais no Heizellas bērniem. Viņš jau bija pierakstījies uz tezerām, un tas viņiem ļāva saņemt skopu graudu un eļļas devu apmaiņā pret papildu reizēm, kurās viņa vārds tika rakstīts uz pārstāvju lozēm. Turklāt viņš jau tolaik prasmīgi lika cilpas. Bet ar to nebūtu pieticis piecu cilvēku ģimenes uzturēšanai, ja vien Heizella nedarbotos ar savu mazgājamo dēli, noberžot pirkstus līdz kaulam. Ziemā viņas roku āda bija tik sarkana un saplaisājusi, ka pie niecīgākā kairinājuma sāka asiņot. Tā būtu arī tagad, ja mana māte nebūtu sabrūvējusi viņai kaut kādu ziedi. Bet Heizella un Geils ir apņēmušies, ka abiem pārējiem puikām — divpadsmitgadīgajam Rorijam un desmitgadīgajam Vikam — un viņu mazajai četrgadīgajai māsiņai Pouzijai nekad nebūs jāpiesakās uz tezerām.

Heizella pasmaida, ieraudzījusi medījumu. Viņa paņem bebru aiz astes un pacilā, novērtējot svaru. — Tur iznāks labs sautējums. — Atšķirībā no Geila viņai mūsu vienošanās par medībām neliek justies neērti.

— Un laba kažokāda, — atsaucos. Te, pie Heizellas, es jūtos mierīgi. Mēs izvērtējam guvumu tieši tāpat kā vienmēr. Viņa man ielej krūzīti zāļu tējas, un es pateicīgi sakļauju nosalušos pirkstus ap karsto trauku. — Vai zini, es tā iedomājos, ka tad, kad atgriezīšos no turnejas, varētu dažreiz paņemt līdzi Roriju. Pēc skolas. Iemācīt viņam šaut.

Heizella pamāj. — Tas būtu labi. Geils jau gribētu pats, bet viņam brīvas ir tikai svētdienas, un man šķiet, ka rās viņš labprātāk pietaupa tev.

Nespēju apspiest tvīkumu, kas iesitas man vaigos. Gandrīz neviens mani nepazīst tik labi kā Heizella. Neviens nezina par saikni, kas vieno mani un Geilu. Esmu pārliecināta — daudziem likās pašsaprotami, ka mēs kaut kad apprecēsimies, lai gan es par to pat nedomāju. Taču tas bija pirms Spēlēm. Pirms otrs mūsu apgabala pārstāvis, Pīta Melārks, paziņoja, ka ir manī neprātīgi iemīlējies. Mūsu mīlasstāsts kļuva par galveno stratēģiju, ko izmantojām, lai izdzīvotu arēnā. Toties Pītam tā nebija tikai stratēģija. īsti nezinu, ko tas viss nozīmēja man. Zinu, ka Geilam tas sagādāja tikai un vienīgi sāpes. Man krūtīs viss sažņaudzas, iedomājoties, kā Uzvaras turnejā mums ar Pītu atkal būs jāparādās kā mīlētājiem.

Es žigli izdzeru tēju, kaut arī tā ir pārāk karsta, un atgrūžu krēslu no galda. — Man jāiet. Jāsapošas filmēšanai.

Heizella mani apskauj. — Pamielojies!

— Noteikti, — es piekrītu.

Mana nākamā pieturvieta ir Centrs, kur es agrāk vienmēr pārdevu lielāko daļu sava guvuma. Pirms daudziem gadiem tā bija ogļu noliktava, bet tad, kad to vairs nelietoja, tur sāka slēgt nelikumīgus darījumus un beigās izveidojās pastāvīgs melnais tirgus. Ja to uzskata par vietu, kas pievelk kriminālus elementus, tad es tajā laikam iederos. Medības mežos ap Divpadsmito apgabalu ir pretrunā ar vismaz duci likumu, un par tām pienākas nāvessods.

Parastie centra apmeklētāji gan to nekad nepiemin, bet es esmu viņu parādniece. Geils man pastāstīja, ka Taukā Sē — vecā sieva, kura pārdod zupu, — esot sākusi vākt ziedojumus, lai Spēlēs sponsorētu mani un Pītu. Naudu bija paredzēts vākt no Centra cilvēkiem, bet vēl daudzi citi par to padzirdēja un arī piemeta naudu. Nav ne jausmas, cik daudz viņi savāca; katrā ziņā jebkura dāvana arēnā maksāja pasakainu naudu. Zinu tikai to, ka man tas nozīmēja dzīvību.

Joprojām rodas dīvaina sajūta, kad es atveru galvenās durvis un man rokā ir tukša medījumu soma, kurā nav nekā pārdodama, toties pret gurnu jaušas naudas zutņa smagums. Mēģinu iepirkties tik daudzās vietās, cik vien iespējams, iegādādama kafiju, maizītes, olas, dziju un eļļu pie dažādiem tirgotājiem. Pēdējā brīdī vēl nopērku trīs pudeles degvīna no vienroces, ko sauc Uzšķērdēja, — raktuvju negadījumā cietušas sievietes, kas izrādījās gana gudra, lai izdzīvotu.

Degvīns nav domāts manai ģimenei. Tas ir Heimi— čam, kurš Spēlēs bija mans un Pītas treneris. Lielākoties viņš ir īdzīgs, kauslīgs un pielējies. Bet viņš paveica savu pienākumu — un vēl vairāk nekā tikai pienākumu -, jo pirmo reizi Spēlēs tika atļauts uzvarēt diviem pārstāvjiem. Un tāpēc es esmu arī Heimiča parādniece, lai kāds viņš būtu. Uz visiem laikiem. Es pērku degvīnu tāpēc, ka pirms dažām nedēļām viņam izbeidzās alkohols un tajā brīdī to nevarēja nopirkt; viņu sagrāba paģiras, un viņš drebēja un kliedza uz briesmoņiem, ko redzēja tikai viņš pats. Primu viņš pārbaidīja līdz nāvei, un, godīgi sakot, arī man tas viss nelikās īpaši jautri. Kopš tā laika es veidoju degvīna uzkrājumus gadījumam, ja dziras atkal aptrūktos.

Mūsu galvenais Miera sargs Krejs sarauc pieri, ieraudzījis mani ar pudelēm. Viņš ir pavecāks vīrs ar plāniem, sudrabainiem matiem, kas ir sasukāti sāniski virs koši sarkanās sejas. — Tas dzēriens tev ir par stipru, meitēn. — Viņš zina, ko runā. Krejs līdz ar Heimiču dzer vairāk nekā jebkurš cits, ko jebkad esmu satikusi.

— Ai, mana māte to izmanto zālēm, — vienaldzīgi atsaku.

— Nūja, ar tādu var nožmiegt teju katru kaiti, — viņš piekrīt un uzmet galdā monētu, lai dabūtu savu pudeli.

Pie Taukās Sē es atgrūžos ar rokām pret leti un, apsēdusies uz tās, pasūtu porciju zupas — kā rādās, ķirbju un pupu maisījumu. Kamēr ēdu, pienāk Miera sargs, vārdā Dārijs, un arī nopērk bļodu viruma. No likuma kalpiem Dārijs man patīk vislabāk. Viņš nekad necenšas izlikties svarīgs, un parasti ar viņu var labi paķircināties. Dārijam droši vien jau ir pāri par divdesmit, bet viņš neliekas vecāks par mani pašu. Smaids un rudie mati kas spurojas uz visām pusēm, liek viņam izskatīties puiciskam.

— Vai tad tev nav jābūt vilcienā? — viņš man jautā.

— Mani savāks pusdienlaikā, — attraucu.

— Vai tev nevajadzētu izskatīties labāk? — skaļi čukstot, viņš interesējas. Nevaru nepasmaidīt par viņa zobgalību, par spīti manam nomāktajam garastāvoklim. — Varbūt iesien matos lenti vai kaut ko tamlīdzīgu? — Viņš pacilā manu bizi, un es viņu iebukņīju.

— Nesatraucies. Kad šie būs tikuši galā, mani vairs ne pazīt nevarēs.

— Tas labi, — viņš tērgā. — Pārmaiņas pēc izrādi lepnumu par savu apgabalu, Everdīnas jaunkundz. Ko? — Saskatījies ar Tauko Sē, viņš nošūpo galvu tēlotā nosodījumā un aiziet pie saviem draugiem.

— To bļodu tu man atdod! — Taukā Sē sauc puisim pakaļ, bet neizklausās īpaši barga, jo saucienu pavada smiekli. — Vai Geils tevi pavadīs? — viņa apvaicājas.