ZENA GREJS: RIETUMU LIKUMS

RIETUMU LIKUMS

ZENA GREJS

No visiem grūtajiem uzdevumiem, ko Mērijai Stokve- lai nācās atrisināt savos divos skolotājas darba gados Arizonas reti apdzīvotā Tonto apvidū, šis, kuram viņa ta­gad lūkojās pretī, bija visgrūtākais. Pirmo reizi viņu pār­ņēma it kā drosmes trūkums, jo te lieta grozījās ap tās jaunāko māsu Džordžiju. Tā jau atradās ceļā uz Arizonu. Te viņa gribēja, tā rakstīja māte, tikt vaļā no savas vieg­lās tuberkulozes un ne visai vieglās tieksmes uz neizvē­līgu koķetēriju.

Tieši šodien Mērija jutās ļoti nogurusi. Viņai bija kā­jām jānoiet viss sešu jūdžu garais ceļš līdz mazajai sko­las blokēkai pie Tonto strauta un atpakaļ, līdz Termenu fermai «Zaļā ieleja». Atkal reiz viņas astoņpadsmit skol­nieki, sākot ar sešgadīgo Ženiju Termeni līdz sešpadsmit­gadīgam Ričardam, bija uzstādījuši rekordu disciplīnas graušanā. Arī gājiens pa putekļaino, karstā septembra saulē kvēlo ceļu, bija stipri nogurdinājis. Tādēļ nav ne­kāds brīnums, ja viņai vajadzēja brīdi laika atgūties no bailēm, ko radīja mātes vēstule.

«Kas te vairs darāms, ja Džordžija jau ir ceļā,» viņa pie sevis teica un pacēla nolaisto spalvaskātu. «Globē viņa iebrauks devītā … Ak Dievs, Tēvs, tas taču ir jau šo­dien — otrdien! … Pasta auto no turienes izbrauc treš­dien. Piecos pēc pusdienas viņa nonāks Rijsonā. Tad es pati netieku viņu sagaidīt! Protams, man jāaizsūta kāds, kas saņems vinu, mazo, blondo Džordžiju. Bet kuru sū­tīt?»

Par spīti savai masas mīlestībai, mis Stokvelai pret vi­ņas ierašanos bija stipri dalītas jūtas. Atbildība, kas tika viņai uzvelta, likās gandrīz par smagu.

Kā uz šo apmeklējumu lūkosies Termeni? Un ko lai viņa te, vispār, iesāk ar meiteni?

I\ad viņa to atstāja, mazā Džordžija izskatījās kā eņ­ģelis. Bet, kā likās, viņas tagadējā būtne maksāja sodu par toreizējo maldinošo izskatu … Kā tad māte par viņu rakstīja?

«… doktors Šmits saka, ka Džordžijai ir slima labā plauša. Bet doktors Džonss, kuram tēvs tic, apgalvo, ka viņa šo slimību ieguvusi dejojot un darot pārgalvības. Es pievienojos Šmita domām. Šim misteram Džonsam daudz neuzticos. Vai tu vēl varbūt atceries viņa sievu? Tā arī vienmēr izturējās ļoti uzpūtīgi un lepni. — Nu, kā arī tas nebūtu, katrā gadījumā Džordžija nav vesela, nemaz nerunājot par to, ka viņā, šķiet, mājo tūkstoš velnu!

Tu esi jau gandrīz sešus gadus prom no mājām. Ta­gad esi pat aprakusies aizmežniekos, kur, laikam gan, nedzird neko no tā, kas pašlaik notiek pasaulē. Starp citu, tu vari būt līksma, jo mēs esam pārlaiduši karu un, kas bija vēl daudz ļaunāk, pēckara gadus! Un nu man jāap­raksta pāris vārdos tavas māsas tēls — citādi tu viņu vienkārši nesapratīsi un nemācēsi ar to pareizi apieties.

Džordžijai šogad paliek septiņpadsmit, bet viņa zina vairāk nekā tu — divreiz vecākā. Jā, pat vairāk nekā es! Viņa ir ļoti skaista un izkopusi sevī visas tās īpašības, kuras nepieciešamas mūsdienu meitenei. Droši vien tādēļ jebkurš cilvēks viņā tūlīt iemīlas. Tā nav muļķīga mātes lepnuma izpausme, bet patiesība. Visi mūsu draugi un paziņas ļoti ciena Džordžiju. Bet zēni — domāju jaunos vīriešus — kļūst viņas dēļ pavisam traki. Un viņa dara visu, lai šo trakumu pastiprinātu. Man diemžēl jāsaka — viņa ir īsta koķete!

Tomēr visļaunākais ir tas, ka Džordžija par katru cenu grib izvest savus nodomus. Taisni tā, kā visas šīs mo­dernās meitenes, kuras saka, ka vecāki ir novecojuši un nesaprot jaunos laikus. Varbūt, ka viņām ir taisnība.

Tēvs domā, ka viņu nevar atturēt no tās nodomu iz­vešanas. Nelīdz ne labi padomi, ne aizliegums, ja tā ko ieņēmusi galvā. Ar lielajām rūpēm, kas man viņas dēļ rodas, esmu pārliecināta, ka tā nemaz nav tik slikta. Es nevaru un negribu ticēt, ka manu spriedumu par viņu va­rētu būt aptumšojusi akla mātes mīlestība.

Džordžija licejā nokārtoja gala pārbaudījumus un ta­gad viņai vajadzētu kaut ko uzsākt. Protams, šeit Ņujorkā, viņa nekādu labu darbu nedabūtu. Bez tam, viņas veselī­bas stāvoklis nepanes šo klimatu, ja viņa arī vēlētos šeit palikt. Mēs ar prieku pieņēmām draudzīgās Veibernu ģi­menes priekšlikumu. Viņi tieši tagad rīko auto izbraucienu uz Kaliforniju un paņems Džordžiju līdzi uz rietumiem.

Pagaidām šī lieta Džordžiju sajūsmina. Mums gan vairs neiet tik labi kā agrāk, bet līdz šim vēl vienmēr esam izpildījuši visas viņas iegribas. Lai arī šo to upu­rējot. Tagad mēs ierīkosimies tā, lai varam samaksāt par viņas turienes mitināšanu. Varbūt, ka rietumi, kurus tu mums vienmēr attēlo tik krāšņus, varēs viņu glābt un at­veseļot. Protams, tevi, mīļā meitiņ, Džordžijas ierašanās nostādīs smaga uzdevuma priekšā; to mēs zinām. Tomēr mēs tevi sirsnīgi lūdzam: neizvairies, bet dari visu māsas labā, kas vien ir tavos spēkos.»

Šīs garās, savādās vēstules vēlreizēja lasīšana noska­ņoja mis Stokvelu uz drūmām pārdomām. Bet mātei bija taisnība, ja Džordžija izturēs dzīvi šajā skarbajā Tonto apvidū, tad nevien atgūs veselību, bet atbrīvosies arī no saviem maldīgajiem un pārspīlētajiem uzskatiem. Milzu pilsēta Ņujorka bija saindējusi viņas dvēseli.

Ja arī Mērija Stokvela bija aprakusies vietējā mežo­nībā, tad viņa tomēr ņēma dzīvu dalību ārpasaules notiku­mos. Avīzēs un žurnālos tā uzmanīgi sekoja dzīves attīs­tībai. Tā viņa, varbūt pat labāk nekā māte — pazina amerikāņu modernās meitenes, šīs pārgudrās, pirmslaika nobriedušās pēckara gadu būtnes. Uzturēšanās šeit varēja tādām būtnēm nākt tikai par labu. Un ja arī viņai no tās celtos dažādas grūtības, tad tam nebija nekādas nozīmes. Bet kādu iespaidu Džordžija atstās uz šejieni, tas bija pa­visam cits jautājums. Kā viņa ietekmēs Termenus un ci­tus vienkāršos taisnā ceļa gājējus, ar kuriem tai vajadzēs sastapties?

Mērija Stokvela bija iemīļojusi šos Tonto ļaudis, kas likās esam tikpat skarbi un rupji kā zeme, kurā tie mita. Viņa bija, cik iespējams, tiem palīdzējusi un atvieglojusi viņu smago dzīvi, uzņemoties visas rūpes par bērnu audzināšaanu. Šai darbā viņa jutās laimīga, lai gan bija arī kāds personīgs iemesls, kādēļ viņai tās darbs šķita tik tuvs sirdij. Viegls sārtums iekāpa viņas vaigos, kad tā domāja par šo iemeslu. Bet iedomājoties par satraukumu, ko sacels Džordžijas pēkšņā ierašanās šeit, klusajā «Za­ļajā ielejā», viņas krūtis sažņaudzās. Ja nu Džordžijai ienāk prātā arī šeit, Arizonā, turpināt savas vieglprātī­bas? Taču šeit tas nebūs iespējams! Mērija to nespēja iedomāties, jo pārāk labi pazina vietējos ļaudis, sevišķi jaunekļus.

Viņa iedomājās trīs Termenu ģimeņu dēlus, kuru laip­najā sabiedrībā tā bieži uzturējās. Tie gandrīz visi bija divdesmit gadus veci, tikai Enokam Termenam bija trīs­desmit, bet viņa brālēns Sērdžs, nedaudz jaunāks. No vi­siem tikai viens bija precējies, jo šeit sievietes bija reta parādība un ap katru no tām izcīnīja gluži sīvas kaujas.

Bet pie visa viņu skarbuma, ko uzspieda zemes daba, tie bija miermīlīgi un dzīvoja draudzībā. Kā kovboji viņi kopā ganīja savus ganāmpulkus, ne visai treknās ganībās un medīja niknos lāčus un kalnu lauvas, kā arī sēja un no­vāca rudzus un kviešus. Arī malku viņi paši mežā cirta — īsi sakot, dzīvoja darbīgi un vienkārši. Visu nopelnīto naudu — tās nekad nebija daudz — viņi atdeva mātēm, jo pašiem vajadzības bija niecīgas. Pilsētu kārdinājumi viņus neskāra. Ļoti reti kāds no tiem devās tālāk par tu­vāko pilsētiņu — Rijsonu. Kara laikā vairāki no tiem at­radās armijas nometnēs. Bedijs Termens, starp citu, la­bākais jātnieks, mednieks, laso metējs un koku cirtējs, bija cīnījies pat Francijas frontē. Viņš palika neievainots un par spīti visam pārdzīvotajam, atgriezās nemainījies savā raksturā. Tas bija fakts, kas ļāva Mērijai Stokvelai labāk nekā jebkuram citam spriest par Termenu un visu Tonto ļaužu spēcīgo raksturu.