ZENA GREJS: RIETUMU LIKUMS

Kopš viņa šeit strādāja par skolotāju, tā nekad vēl nebija redzējusi piedzērušu kādu no Termeniem vai to radiniekiem. Viņi visi smēķēja savas paštītās cigaretes un kāvās pat visniecīgākā iemesla dēļ, bet nekad viņi ne­meloja un vienmēr turēja doto vārdu. Tie nebija iedomīgi, vairums ārīgi vēsi un apvaldīti, bet pilni iekšējas uguns un spēka. Uz tiem, Džordžijas tipa meitenei, bija jāiedar­bojas līdzīgi degošai lāpai, kas iemesta prērijas saulē, sausā, izkaltušā zālē.

Rikšotāju zirgu asais klip-klap ārā uz ceļa iztraucēja mis Stokvelu no domām. Kovboji atgriezās no ganībām. Būtu labi, ja viņa tūlīt pat parunātu ar tiem. Kāds jau būs jālūdz, lai aizbrauc uz netālo Rijsonu un atved Džor­džiju.

Kamēr viņa gāja caur dārzu, kur pēc patikas staigāja vistas, suņi un teļi, tai tikai tagad tā īsti ienāca prātā, cik ļoti Džordžijai nepatiks šī vieta. Sākumā taču arī viņu bija sabiedējusi pussatrūdējusī, pa daļai tikai no koka celtā fermas ēkas. Šodien tā ar savu sūnām apaugušo jumtu un daudzajām, milzīgu, vecu koku apēnotajām iz­būvēm, bija kļuvusi viņas acīm miļa, tīkama un uzticības vērta ainava.

Ari aploku iežogojumi, kuriem viņa tagad tuvojās, da­žās vietās jau bija jāatjauno. Tikai vārti nesen bija uz­taisīti no jauna un tos taisīja no egļu dēļiem, kurus pie­gādāja vecā Henrija Termena zāģētava.

Enoka baltais mūļēzelis, saukts Filozofs, nāca viņai pretim. Tas bija slavenākais mūļēzelis visā Arizonā, se­višķi slavens savas speršanas dēļ. Patiesībā tas bija vai­rāk netīri pelēks, nekā balts, ne vairs jauns un ne visai izskatīgs. Bet viņam bija labi formēta galva un gudras acis. Viņš mīlēja Mēriju Stokvelu. Arī tad, ja viņai, kā šodien, kabatā nebija cukura gabaliņš. Viņš varēja apmie­rināties arī ar draudzīgu pliķi un savu garo ausu noglās- tīšanu.

Blakus tā stallim atradās tā sauktā ratu kapsēta. Ar saviem salauztajiem labības ratiem, riteņus zaudējušiem vienjūgiem un sarūsējušu auto tā līdzinājās drupu kau­dzei un nomācoši pareģoja visu iznīcību.

Aplokiem pieslēdzās staļļi. Tiem, tāpat kā mājai, laiku pa laikam pēc vajadzības bija piebūvēts lielāks vai ma­zāks izvirzījums. Kopā ar siena šķūņiem, tur viss izvei­dojās augstu jumtu un atvērtu durvju juceklī.

Pašos aplokos ganījās zirgi. Vairums, tīksmi vārtījās putekļos, bet pienākot Mērijai, sprauslodami lēca augšā un auļoja projām. Viņa apstājās un brīdi nolūkojās patīkama­jās dzīvnieku kustībās. To viņa mēdza darīt labprāt, lai gan reizēm baidījās no tiem. Sevišķi kad tie zviegdami drūzmējās ap staļļu durvīm, lai tad slēgtā virknē brāztos projām brīvās ganībās.

Pie kādām staļļa durvīm Mērija beidzot atrada devi­ņus, vienā bariņā sastājušos kovbojus.

Būdami kopā, tie izskatījās pārsteidzoši līdzīgi viens otram. Bija labi jāielūkojas, lai pazītu katru atsevišķi. Viņi visi bija gara auguma, slaidi un kalsni, platiem pleciem, bet šauriem gurniem. Visiem bija spēcīgas, viegli izliek­tas kājas, kas nodeva dzimušus jātniekus, šodien viņu seju vaibsti jau tādēļ nebija pazīstami, ka tos sedza bieza putekļu kārta. Visi nēsāja lielus sombrēro — vairums mel­nus, daži pelēkus, kas visi bija veci, netīri un uzvilkti pār sejām; tie bija tērpušies zilos flaneļa kreklos un garos zā­bakos sabāztās biksēs. Pie zābakiem skanēja pieši ar lie­liem riteņiem. Uz mis Stokvelas sveicienu viņi atbildēja visi vienādā, mazliet stieptā noskaņā, kas Teksasas dia­lektu padarīja ausij tīkamu.

«Zēni, vienam no jums būs man jāizdara sevišķs pa­kalpojums,» viņa teica.

Enoks Termens, visu vīru vadonis, vīrišķīgi daiļš jāt­nieks, iznāca priekšā.

«Ja lieta grozās ap deju ar jums, mis Mērija, tad lū­dzu jūsu uzmanību,» viņš šķelmīgi sacīja.

Viņa gaišpelēkajās acīs turklāt kaut kas pazibēja un pār citkārt nopietno, kalsno seju pārslīdēja smaids.

Viņa atbilde lika mis Stokvelai ar šausmām iedomā­ties, ka Džordžijas ierašanās droši vien izsauks arī deju sarīkojumu plūdus. Un no tiem viņa, protams, nevarēs at­rauties. Tajās nedaudzajās šāda veida viesībās, kurās viņa bija piedalījusies, jaunie puiši to gandrīz bez pārtraukuma, no saules rieta līdz lēktam, šūpoja pa zāli. Tas arī nebija nekāds brīnums, ja ņēma vērā dāmu trūkumu! Nākamajā dienā viņa tikko bija spējīga noturēt mācības.

«Pie pirmās izdevības atgriezīšos pie šī jūsu laipnā priekšlikuma,» viņa atbildēja smaidīdama un piemēroda­mās tā tonim. «Bet pašlaik lieta grozās ap citu pakal­pojumu.»

«Un tas būtu?» Boids Termens jautāja, pastūmis som- brēro pakausī — tā kļuva redzama viņa biezā, pelnpelēkā matu audze. No tā enerģiskās, it kā bronzā atlietās sejas smējās tumšzils, vaļsirdīga bērna acu pāris.

Pirms Mērija paguva atbildēt, iejaucās Boida un Enoka brālēns Vess Termens, kuram arī bija lielas, gai­šas acis un īsts Termenu augums:

«Pats par sevi saprotams, ka mēs visi esam gatavi jums pakalpot, mīļā mis Stokvela!»

«Ļoti laipni! Tātad lieta ir sekojoša: rīt jābrauc uz Rijsonu, lai no turienes atvestu manu māsu.»

Šāds atklājums tos laikam mazliet pārsteidza, jo pa­gāja labs brīdis, līdz tie saprata tā nozīmi. Tikai Enoks uzreiz bija skaidrībā par radušos situāciju.

«Tiešām žēl,» viņš teica, «bet tieši rīt es esmu aiz­ņemts. Nupat, garāmjādams, redzēju Meskala virsotnē stiepļu žogā lielu skaitu gadu vecos vērsēnus. Tie pieder mūsu kaimiņam Džimam Saunderam un es nevēlos jau­nas ķildas ar viņa ļaudīm. Rīt lopi noteikti jādabū pāri robežai.»

Centība, ar kādu pārējie kovboji, izņemot Kalvinu Ter- menu, piedāvāja savus pakalpojumus mis Stokvelai, no- rādija, ka viņiem daudz patīkamāks brauciens uz Rijsonu, nekā Enoka darba plāns.

«Dieva dēļ,» viņa smiedamās vairījās, «es taču nevaru jūs visus likt lietā! Tikai viens man var pakalpot, bet ja nevarat vienoties, tad lai izšķir loze.»

Bet tie negribēja par to ne dzirdēt. Bezgalīgās debatēs katrs pierādīja, ka vienīgi viņš ir vispiemērotākais mis Stokvelas uzdevuma izpildīšanai. Neviens negribēja at­teikties no šī brauciena. Viņi visi tik stūrgalvīgi aizstāvēja katrs savu viedokli, ka Mērija jau sāka baiļoties, vai ne­būs jāpieredz izskaidrošanās savādākā veidā. Tādas te notika gandrīz katru dienu, pat stundu, bet tad Serdžs Termens, Vesa brālis, negaidot iejautājās:

«Sakiet, mis, vai jūsu māsa prot dejot?»

Šis, saulē iedegušā, blondā milža, ar iekaisušiem plak­stiem un asajā vējā sasprēgājušajām lūpām, izteiktais jautājums, uz brīdi novirzīja citu uzmanību no jau tuvās ķildas. Proti, Serdžs bija labākais dejotājs no visiem Ter- meniem.

Mērijai bija jāsmejas.

«Domāju gan, ka viņa būs iemācījusies dejot,» tā at­bildēja. Viņai ienāca prātā izmantot Džordžijas ierašanos, lai reiz atmaksātu jaunekļiem par nevainīgajiem jokiem, ko tie jau vairākkārt ar viņu bija izspēlējuši.

«Kāda tad izskatās jūsu māsa, mis Stokvela?» jautāja Pens Hendle Amess, viens no nedaudzajiem svešajiem, ku­rus Enoks Termens nodarbināja. Viņš tomēr bija, kā pats Termens, dzimis teksasietis.

Viņa jautājums, kuru tas izteica ar ļoti nopietnu seju, no jauna iekvēlināja ķildu. Šī nenozīmīgā izskaidrošanās droši vien vēl ilgi aizņemtu visu prātus, ja neiejauktos Mērija.

«Klausieties, zēni!» viņa sauca. «Man ir kāds māsas uzņēmums. Es to atnesīšu un parādīšu jums — esmu pār­liecināta, ka tad jūs tūlīt izšķirsieties, kurš viņu rīt at­vedīs.»