ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

Kals jau bija uzmanīgi aplūkojis ģīmetni.

«Taisnību sakot nemaz nevaru iedomāties, kā divas masas var būt tik dažādas izskatā,» viņš beidzot sacīja. «Jūs ar savu skaisto seju …»

«Liels paldies par jūsu komplimentu,» viņa smaidī­dama to pārtrauca. «Bet es tikai izliekos jums skaista, jo mana māsa …»

«Nē, nē!» viņš attrauca. «Jūs esat skaista! To nesen teica Enoks. Jūs esot skaistākā sieviete, kādu viņš jelkad redzējis. Un uz viņa spriedumiem vienmēr var paļauties.»

Mērijai kļuva pavisam silti ap sirdi. Viņu aizkustināja lepnums uz vecāko brāli, kas skanēja no naivā zēna mutes.

Vēl tika norunāts, ka Kals ņems Džordžijas atvešanai veco ģimenes Fordu. Tas gan, kā viņš teica, esot vairs tikai klabošas kafijas dzirnaviņas, sarūsējušu dzelžu kau­dze, bet vēl arvien ātrāks nekā zirga pajūgs. Tad abi sa­rokojās un šķīrās.

Kad Kals nākamajā rītā — divas stundas vēlāk nekā parasti — ieradās pie brokastgalda, viņš ar lielu nepatiku redzēja, ka vairāki tā kolēģi šodien nav uzsākuši savu ik­dienas darbu.

Ja viņš vēl šaubītos, ka pastāv nodoms izspēlēt ar viņu kādu joku, tad zobgalīgie skatieni, kuri vēroja viņa svēt­dienas uzvalku un kodīgās piezīmes, ko tie izmeta pie­miegdami acis, viņam teiktu patiesību.

Kals tos sveicināja, izlikdamies pēc iespējas omulī­gāks un apsēdās. Tā kā visas kannas un bļodas bija tuk­šas, viņš sauca atvērtās virtuves durvīs:

«Māt, atsūti man ar Molliju kaut ko ēdamu! Puiši man nav atstājuši ne kumosa!»

«Vajadzēja celties agrāk,» māte īgni atbildēja.

«Šoreiz jums jāpiedod, misis Termen, viņam bija ļoti slikta nakts,» Arizona sauca un piebilda klusāk tiem, kas atradās istabā: «Gaidas viņam neļāva gulēt!»

Viņa asprātīgo joku atalgoja zviedzoši smiekli. Sevišķi skaļi smējās Pens Handle, tik skaļi, ka Kals labprāt būtu tam cirtis pa ausi. Lai nepadotos šim kārdinājumam, viņš taisījās aiziet bez brokastīm, kad ienāca māsa Mollija ar lielu paplāti, uz kuras tvaikoja vairāki šķīvji. Tos viņa no­lika brālim priekšā. Māsa bija veselīga izskata, gadus septiņpadsmit veca meitene, ārienes un sejas vaibstos īsta Termene.

«Vai varu braukt tev līdzi uz pilsētu?» Viņa lūdzoši jautāja Kaļam.

«Šodien to būs grūti izdarīt.»

«Bet man tik daudz kas jāiegādājas,» tā atteica, iz­vilkdama zīmīti no priekšauta šuves.

«Dod šurp, atvedīšu tev visu,» Kals teica. Tad nevēro­jot pārējo zobgalības, tas ar lielu ēstgribu ķērās pie bro­kastīm.

«Vai jūs šodien nemaz nedomājat strādāt?» pabeidzis, viņš jautāja.

«Nē-ē …» Vess smīnot atteica.

«Man šķiet, tieši tev bija ļoti daudz ko darīt?»

«Ir jau arī.»

«Nu, un?»

«Bet man negribas.»

«Tu, domājams, savai promenādei ņemsi Fordu?» pēk­šņi painteresējās Pens Handle Amess.

Kals neuzticīgi lūkojās no viena uz otru, tomēr neviens nesavilka ne vaibstu. Kas gan šiem blēžiem bija aiz ādas?

«Kādēļ?» viņš beidzot jautāja.

«Tāpat vien! Patiesībā tas tādam sajūsminātam auto braucējam kā tev, ir pats par sevi saprotams.»

Kals Termens, kā zirgu mīļotājs un labs jātnieks — pēc brāļa Boida pat labākais — ienīda auto un nekad ne­bija savā pretīguma sajūtā pielaidis izņēmumus. Viņam nebija «mašīnu saprāts», un ja arī tas bija izmācījies tās vadīšanu, tad vēl šodien viņam nebija ne jausmas, kā tāda beigta lieta skrēja un kā varēja apstāties, kad pie­vilka sviru. Arī kuļmašīnas mehānisms un pat tās vecās ierīces būtība, kas grieza veco zāģētavas aparātu, bija vi­ņam neatklāts noslēpums.

Viņš paraustīja plecus, atbīdīja šķīvi un, neteicis ne vārda, izgāja ārā. Aiz viņa sekojošie, dārdošie smiekli lika tam atzīt, ka pirms izbraukšanas vajadzētu pārbaudīt auto.

Cik to atļāva viņa trūcīgās zināšanas, Kaļam radās aiz­domas, ka puiši savā velnišķīgajā nolūkā var izspēlēt ar viņu kādu muļķīgu joku un savos aprēķinos ir ievilkusi arī auto.

Neskatoties uz savu neuzticību, viņš Fordā nespēja at­klāt neko nodevīgu. Auto bija veterāns, un jau pirms trīs, četriem gadiem tam vajadzēja atrasties miera vietā. Tomēr viņš izskatījās gluži graciozs, jo Kala tēvs, labprāt gribēdams tikt no tā vaļā, bija nesen vāģi svaigi nola­kojis.

Kad Kals iedarbināja motoru, auto sāka skaļi rībēt un krakšķēt. Tomēr drīz vien, viņam par lielu izbrīnu, mežo­nīgais troksnis pārgāja diezgan vienmērīgā dūkoņā. Tā lika iedomāties sagūstītas milzu bites sanēšanu. Kals at­viegloti uzelpoja un nolēma uz ātrāko izmantot motora labo omu. Tomēr tieši tad, kad viņš gribēja ieslēgt ātrumu, izsteidzās māte. Tai arī bija kādi uzdevumi viņam.

Misis Termene bija liela, kalsna, sirmiem matiem. Vi­ņas labsirdīgi apskaidrotā sejā pārāk skaidri bija paliku­šas uzupurēšanās pēdas bērnu un vīra dēļ. Bet kādreiz viņai vajadzēja būt ļoti daiļai. Pateikusi dēlam savas vē­lēšanās un iedevusi nepieciešamo naudu, viņa klusi teica:

«Kā liekas, tie mājas nerri tur, iekšā, grib dzīt ar tevi muļķīgus jokus. Tad nu neaizraujies un nekādā ziņā ne­zaudē savu pašsavaldīšanos. Vai dzirdēji?»

«Māt, esi bez rūpēm!» Kals smaidīdams atbildēja un ieslēdza ātrumu. Viņam par pārsteigumu, motors pretēji savam paradumam, vēl vienmēr darbojās.

«Kas šodien noticis ar šo veco grabažu, ka tā tik lie­liski darbojas?» Kals gandrīz satrūcies murmināja, kad bija ticis uz ceļa un labā tempā dārdināja tuvāk mežam.

Saulainā, skaidrā rudens rīta svaigumā viņš drīz aiz­mirsa Vesu Termeni, Tomu Matjūzu un visas velnišķības, kuras tie varēja plānot. Viņš līksmoja par putniem, kas Forda trokšņa iztraucēti, lidoja tam pāri, un par pelēka­jām vāverītēm, kas jocīgi lecot, vingroja no zara uz zaru.

Viņa sirds atplauka. Iebrāžoties kādā ēnainā ielejā, tas varēja skaļi uzgavilēt. Caur veco, apkārtējo sikomoru la­potni, kuras tumšajā zaļumā šur tur iejaucās skaisti mir­dzošs, zeltdzeltens tonis, zagās atsevišķi saules stari. Viņi lika peļķu un strautu ūdenim uzzibēt brīnišķā dzin­tara krāsainā vizmā. Veseli meža tītaru bari, kurus viņa brauciens pārsteidza dzerot ūdeni, metās uz visām pusēm un bailīgi paslēpās vīteņaugu biezoknī.

Tad ceļš vijās pār treknām ganībām. Pirmie sarkan­brūnie, baltpieru kustoņi, kuriem viņš brauca garām, un kas miegainā laiskumā blenza tam nopakaļ, nesa četrus lielus «T», iededzinātus kā Termena īpašuma zīmi.

Lielos atstatumos izkaisītas, gulēja citu lopkopju ap­metnes. Visi tie ganīja savus ganāmpulkus valdības neie- žogotā zemē, laižot tos kopā. Viņu privātīpašums bija ap­būvētie simtsešdesmit morgenu. To apbūvēšana bija no­teikums, ar ko valdība tos atstāja ieceļotājiem par brīvu.

Katrreiz, kad Kals ieradās šajā apvidū, viņu no jauna pārņēma vēlēšanās pašam izceļot un tā radīt kaut ko savu.

«Ja tēvs man vēl šogad atļaus,» viņš sev teica, «es ņemšu savu gabalu pie Klinšu avota. Tajā gan arī Vess ir stipri ieķēries, bet viņš noteikti tik drīz nebūs ietaupījis pietiekami daudz, lai apprecētu vienu no smieklīgajām dvī- nēm, Andželiku vai Agati. Kuru no abām viņš īsti pielūdz, es vēl vienmēr nezinu. Man neder neviena no viņām. Vis­pār, visa precēšanās! Ja man ir pāris zirgu, suns un šau­tene, tad uzsvilpju visām sievietēm!»

Tā kā Fords likās savus parastos niķus pavisam aiz­mirsis un motors neizrādīja ne mazāko tieksmi stāties, Kals netraucēti varēja nodoties saviem sapņiem.