«Kur tu biji, Džordžij?» viņa jautāja.
Viņa izlēca no segliem un apsēdās tam blakus.
«Ko tu sacītu, ja man būtu izdevies samierināt Džimu Saunderu ar taviem ļaudīm?»
«Vai tu biji pie viņa?»
«Katrā ziņā — lai aiztaupītu tev uz visiem laikiem šo ceļu, kas ved uz ķildu un cīņām,» viņa atteica.
Un tad viņa pastāstīja visu notikušo.
Viņš klausījās klusēdams. Kad Džordžija beidza, viņš saņēma tās sniegto roku un apklāja kvēliem skūpstiem.
«Aizmirsīsim visu, kas bijis,» viņa sacīja, «un visu dzīvi turēsimies kopā. Tikai tev jāatbild godīgi un patiesi uz kādu jautājumu: vai tu toreiz tiešām mani nesiti?»
«Bet, Džordžij!» viņš uztraucās, «kā tu vari par to šaubīties? Tiešām, tā ir taisnība, ka tas bija tikai zars, kas …»
«Zēl,» viņa smaidīdama sacīja, «jo šodien saprotu, ka toreiz būtu pelnījusi pērienu.»
* * *
Sešpadsmit vīri, visi Termenu ģimenes locekļi, Garda Termena, izslavēta par labāko būvmeistaru, vadībā, novietoja savās vietās apstrādātos Kala mājas baļķus. Viņš pats strādāja līdzi, ugunīgas centības pilns. Vecais Henrijs komandēja: «viens, divi, trīs — celt!» un katrreiz baļķis gulēja tur, kur tam bija jāguļ. Katrs no tiem bija aptēsts pēc iespējas rūpīgi, tādēļ viņu starpā palika tikai pavisam šauras spraugas. Tās vēlāk aizpildīs.
Kā paraugu Gards ņēma pats savu bluķu namu. Patiesībā cēla divas būdas, katru piecpadsmit pēdas platu un divdesmit pēdu garu. Tās savienoja kopīgs jumts, bet telpu starp abām izveidoja it kā segtu palieveni. Grīdām, durvīm, logiem un sienu skapjiem vajadzīgos dēļus no dzirnavām atnesa mūļi. Ceļš bija pārāk stāvs, lai to veiktu ar pajūgiem vai auto. Četru logu rūtis bija pasūtītas Globē un tāpat, ievērojot visu piesardzību, atvestas būv- vietā uz mūļu mugurām.
* * *
* * *
Ar sīkstu uzcītību Kals ik dienas strādāja pie savas zemes tālākas uzkopšanas. No tēvoča Garda viņš dabūja vienu pēc otra, divas piena govis un teļu, vistas un vairākas cūkas. Bet Džordžijas pienākumi tādēļ nepalielinājās, jo Kals pats apkopa lopus un izmē'za kūti, tomēr viņas atbildība pieauga, turklāt kustoņi tos negribot saistīja kopējā interesē.
Tagad, kad vakaros Kals atgriezās mājās, viņi pārrunāja dienas notikumus un lietas, kā arī to, kas jānokārto nākošajā dienā. Džordžija vairs nejutās tik vientuļa. Viņa lielā maigumā rūpējās par teliņu un starp vistām tai arī bija sevišķas mīlules. Bija pazudis pat riebums, ko viņa sākumā izjuta pret cūkām.
Par savu pašreizējo stāvokli viņa centās vairs nedomāt. Katrā ziņā, viņa nesaprata, kādēļ tā šeit dzīvo, līdzās kādam vīrietim, kurš bija viņas vīrs un kurš ar katru dienu tai kļuva tālāks un svešāks. Visā pārējā viņa ar katru dienu iejutās arvien vairāk, vēroja apkārtējo dabu un drīz vien prata noteikt rītdienas laiku tikpat labi kā Kals, vadoties no saules lēkta un rieta.