ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

Džordžija steidzās ārā — tas bija Vess Termens. Viņa zirgs aizsedza otru un tā seglos sēdēja kāds saļimis stāvs.

«Augstais Dievs, ko tu esi atvedis?» Džordžija izbailēs kliedza.

«To, kas palicis no mūsu Kala,» Vess nikni atcirta, no­kāpa no zirga un mēģināja izcelt Kalu no segliem.

«Visuvarenais, viņš taču vienās asinīs!» viņa šausmās iekliedzās.

«Esi līksma, ka viņš nav beigts,» Vess vēsi atteica. «Ej nost no ceļa!»

Viņš ienesa nesamaņā esošo virtuvē un noguldīja.

«Atnes ūdeni,» viņš teica Džordžijai, kas tam sekoja, rokas lauzīdama. «Vispirms jādabū viņš pie samaņas.»

Viņa atnesa bļodu ar ūdeni un dvieli.

«Labāk nemaz neskaties uz viņu,» Vess viņai teica.

Taču viņa pārliecās tā plecam, kamēr Vess pūlējās ap ievainoto. Kala seja bija tā sadauzīta un pietūkuši, ka to gandrīz nevarēja pazīt. Tā vairākās vietās asiņoja, bet mati no asinīm bija gluži salipuši.

«Dieva dēļ, kas viņam noticis?» viņa jautāja.

«Viņam uzbruka saniknots vērsis un, bez tam, viņš noripoja lejā pa klinšu drupu klātu nogāzi. Bet nu beidz vaimanāt — galvenais, lai viņš paliek dzīvs!»

Kals sāka atgūt samaņu un Džordžija saņēmās. Pāris reižu viņš smagi ievilka elpu, atvēra acis un ar rokām tvēra ap sevi — arī tās bija uztūkušas un asiņoja.

«Tiktāl pagaidām labi,» Vess apmierināts teica.

«Vai tu… pārvedi mani mājās?» Kals vārgi jautāja.

«Protams, un tas nebija vienkārši.»

«Un Džordžija?»

«Viņa ari ir šeit un uzvedas pavisam labi,» Vess at­teica un deva Džordžijai zīmi, iet tuvāk.

«Te es esmu, Kal,» viņa trīcošā balsī teica.

Kals ar pūlēm mēģināja atvērt acis. Viena bija pavi­sam aiztūkusi. Vess pasniedza viņai asinīs samirkušo dvieli.

«Pagaidām nevaru dabūt viņu tīrāku,» viņš teica. «Ta­gad pacelšu viņu mazliet augšā, lai tu vari novilkt viņa kreklu… Lūk, tā jau ir labāk. Nu tikai zābakus nost un tad apsegsim tevi. Pagaidām neko vairāk tevis labā ne­varam iesākt.»

«Vēl tikai rokas,» Kals lūdzās.

Džordžija ieskrēja savā istabā, atnesa audeklu un sā­pes remdējošu smēru, tad viņa tās pārsēja.

«Džordžij,» viņš čukstēja tai, «es atkal to neizda­rīju …»

«Ko tad?»

«Viņš ir par lielu un smagu … viņa rokas ir pārāk garas…»

«Bet tagad turi muti!» Vess viņu pārtrauca. «Kādēļ no­devi manus melus — es viņai stāstīju par mežonīgu vērsi un kritienu no klints …»

«Es tam neticēju,» Džordžija iejaucās sarunā.

«Ja es viņu uzvarētu, tad protams to nevienam nestās­tītu,» Kals teica, pagriezās ar seju pret sienu un palika nekustīgi guļot.

Vess Džordžijai teica, ka paliks pie Kala pa nakti un palīdzēja viņai padarīt mājas darbus. Kad viņš ienesa tās istabā malkas klēpi kamīna iekurināšanai, viņai beidzot radās izdevība ar to runāt zem četrām acīm.

«Ves,» viņa lūdza, «saki man taisnību — Bids Het­fīlds to izdarīja ar Kalu, vai ne?»

«Kas gan cits?» viņš īgni atteica.

«Un manis dēļ?»

Vess pamāja ar galvu.

«Tad runā taču — kā tas gadījās?»

«Jā, mīļais bērns, pārāk labi es to nezinu,» viņš iz­vairīgi teica. «Es jau tur nebiju klāt. Satiku Saundera kovboju Tomu Hallu, kurš bija uzsējis Kalu zirgā un gri­bēja nogādāt šurp. «Labi, ka sastapu tevi,» viņš teica, «tā man vienmēr labāk, nekā ar Enoku vai veco Termenu.» Un tad viņš īsi pastāstīja: ieradies Kals, uzaicinājis Bidu Hetfīldu parunāties un tad abi cīnījušies bez lieciniekiem. Sevišķi zemiski rīkojies Hetfīlds un sitis to vēl tad, kad Kals jau gulējis zemē. Ja nejauši garām neietu Saunders, viņš būtu to nositis.»

«Vai Kala ievainojumi ir bīstami?» viņa bailīgi jautāja.

«Nav bīstami,» Vess atteica. «Sākumā es arī biju no­bijies, jo viņš spļāva asinis. Bet tās nāca, kā pārliecinājos, no pārsistās lūpas.»

«Vai mums labāk neataicināt ārstu?»

«Dievs pasargā — ar to tikai uztrauksim Kalu! Ja tas tevi apmierina, palūgšu māti, lai tā viņu apskata. Viņa saprot vairāk, nekā desmit ārstu.»

«Bet tev vēl man jāpasaka, kādēļ Kals uzsāka ķildu ar Hetfīldu!»

«Varbūt viņam gribējās izkauties,» Vess atteica, pa­raustīdams plecus un sāka rīkoties pie kamīna.

«Vai tagad abu starpā viss galīgi izbeigts?» viņa at­kal jautāja.

«Vai tev prāts! Tikko Kals atkal varēs rāpot, viss sāk­sies no jauna, bet tad noteikti vairs ne ar kailām rokām,» Vess neapdomīgi atbildēja.

«Jā, bet kādēļ?»

«Tādēļ, ka Kaļam viņš vai nu jāpadzen no Tonto ap­vidus vai jānosit!»

Vess bija piemirsis visu piesardzību un kāpināja balsi.

«Un tur vainīga esmu es?» Džordžija gandrīz bez ska­ņas vaicāja.

«Zināmā mērā,» Vess nepacietīgi teica. «Ja tu agrāk nebūtu rotaļājusies un koķetējusi ar visiem pēc kārtas, tad Hetfīlds tagad neuzdrošinātos …»

Viņš nepabeidza un gribēja iet ārā, tomēr meitene nostājās ceļā un saņēma tā roku.

«Tev jārunā tālāk,» viņa enerģiski teica. «Man jāzina patiesība! Neaizmirsti, ka es arī esmu Termene!»

Vess redzēja, ka nav vērts ilgāk pretoties.

«Ja nu tu gribi zināt,» viņš vilcinoties iesāka, «Het­fīlds apgalvoja, ka tu arī pēc kāzām esot bieži ar viņu satikusies.»

«Bet tie taču ir nožēlojami meli!» viņa izmisusi ieklie­dzās un sāka raudāt.

«Es to zinu,» Vess atteica. «Bet galvenais, ka arī Kals zina, ka tie ir meli. Tātad nomierinies un liecies gulēt, bet es došos projām, lai Kals nenojauš, ka esmu izpļāpājies.»

* * *

Palikusi viena, Džordžija apsēdās krēslā pie kamīna, lūkojās liesmās un pārdomāja dzirdēto.

Viņa zināja, ka nebija pelnījusi šādu Kala uzstāšanos viņas labā, jo viņa bija pret to izturējusies tik riebīgi un tādēļ viņai tagad bija jādara viss, lai viņam vairs nebūtu viņas dēļ jāizlej savas asinis vai pat jāiet bojā. Bet kā lai to panāk? Kādu laiku viņš tagad būs spiests pavadīt gultā — bet tad? Ja viņa būtu paredzējusi, ka viņas iepriekšējai uzvedībai būs tādas sekas! Ja austrumos tā­das lietas neuzņēma tik traģiski, tad viņai gan vajadzēja noprast, ka šie vietējie, vienkāršie un taisnīgie cilvēki ir pavisam ar citiem uzskatiem. Pilnīgi dabiski, ka Bids Het­fīlds, spriežot pēc viņas izturēšanās attiecībās ar viņu, no­sprieda, ka Džordžija arī laulībā ar Kalu daudz neievēros uzticību. Droši vien viņš domāja, ka ar saviem meliem tikai nedaudz pasteidzies un tā tiešām notiks. Viņa, viņa viena bija vainojama visā notikušajā!

Ne jau tas bija slikti, ka Kals Termens gribēja viņas dēļ riskēt ar savu dzīvību, tieši otrādi, tagad viņš viņas acīs bija tikai cēlies! Slikti bija tas, ka sievas, līdzīgas vi­ņai, nebija tā vērtas! Un tādēļ viņai par katru cenu bija jānovērš vēlreizēja Kala un Hetfīlda sadursme — jāpa­dara tā neiespējama.

Tās bija grūtas dienas, kas nu tagad sekoja. Bezgalī­gās nakts stundas, kad viņa kavējās pie Kala gultas un klausījās viņa drudža murgos; kad viņš savu sāpēs sa­vilkto seju grieza pret sienu, lai tā neredzētu, kā viņš cieš; kad viņa mainīja tā pārsējus vai baroja kā mazu bērnu; kad lasīja tam priekšā vai sarunājās ar to, lai tas kaut mazliet aizmirstu savas.sāpes — tad Džordžija juta, ka patiesi iemīlējusi šo vīru. No viņas pazuda viss rota­ļīgais un paviršais — šīs ciešanas viņu bija pārvērtušas sievā.